Marks Tvens: PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Viņš bieži lasīja garīdznieka vecās grāmatas un lūdza labo vecīti izskaidrot nesaprotamās vietas. Pamazām lasīšana un iemīļotie sapņu tēli viņu gluži pārvērta. Tie bija tik skaisti, ka viņš sāka kaunēties no savām netīrajām skrandām, viņam radās vēlēšanās ģērbties tīrāk un labāk. Viņš gan kā agrāk labprāt spēlējās dubļos, taču tagad, skalojoties un plunčājo­ties Temzā, viņš to nedarīja vienīgi prieka pēc, bet arī tādēļ, ka varēja tur nomazgāties.

Ar laiku grāmatās lasītais un sapņi par karaļu dzīvi tā savaldzināja zēna fantāziju, ka nemanot viņš pats sevi iedo­mājās prinča lomā. Viņa kustības un valoda kļuva dīvaini cienīga un svinīga, par ko viņa biedri, citi puikas, ļoti brīnī­jās un sajūsminājās. Viņa ietekme uz Atkritumu laukuma jauno paaudzi pieauga ar katru dienu, un drīz vien citi bērni sāka uz viņu skatīties ar apbrīnas pilnu bijību kā uz aug­stāku būtni. Viņš taču tik daudz zināja, darīja un runāja tādas brīnišķīgas lietas! Viņš bija tik gudrs un izglītots! Toma vārdi, Toma izdarības bija visu mutē. Bērni steidzās tās atstāstīt vecākiem cilvēkiem, un drīz vien arī pieaugušie ieinteresējās par Tomu Kentiju un sāka skatīties uz viņu kā uz apbrīnojami apdāvinātu, kā uz brīnumbērnu. Pieaugušie nāca pie viņa pēc padoma un bieži brīnījās par to, cik gudri un asprātīgi viņš atbildēja. Tā visi, kas vien Tomu pazina, turēja viņu par īstu varoni, vienīgi mājinieki neredzēja viņā nekā sevišķa.

Drīz vien zēns bija noorganizējis sev īstu karaļa galmu. Viņš pats, protams, bija princis, bet viņa draugi tēloja mie­sassargus, kambarkungus, galminiekus, lordus un lēdijas, un karaļa ģimenes locekļus. Katru rītu neīstais princis tika ap­sveikts ar sevišķu ceremoniālu, ko Toms bija izlasījis kādā no savām grāmatām; katru dienu svarīgas viņa iedomātās valsts lietas tika apspriestas karaliskajā padomē; katru dienu māņu princis deva pavēles iedomātiem karapulkiem, flotei un apgabalu pārvaldniekiem.

Tad māņu princis skrandās devās savās parastajās gaitās saubagot dažus fārtingus; atgriezies mājās, krimta savu sa­kaltušo garozu, saņēma parastos belzienus un lamas un sap­ņos, izstiepies uz satrunējušiem salmiem, izbaudīja savas iedomātās varas saldumu.

Pa to laiku Toma karstā vēlēšanās — kaut reizi redzēt savām acīm īstu princi — ne tikai nebija zudusi, bet pieauga no dienas dienā, nedēļu pēc nedēļas, tā ka beidzot nomāca visu citu un kļuva par viņa dzīves vienīgo sapni.

Kādā janvāra dienā Toms kailām kājām, nosalis, kā pa­rasti, klejoja ubagodams un jau vairāk stundu no vietas blan­dījās pa Misingleinas un Litlīstčīpas apkaimi, ar skaudību lūkodamies pārtikas veikalu logos un sapņodams par kairi­nošajiem speķa pīrādziņiem un citiem lieliskajiem gardumiem, kas tur bija izlikti garāmgājēju kārdināšanai. Visi šie gar­dumi viņam likās pieejami tikai eņģeļiem — mazākais, tā viņš varēja spriest no smaržas, jo' nekad vēl viņam nebija uz­smaidījusi laime tos nogaršot. Līņāja sīks, auksts lietutiņš, diena bija drūma, apmākusies, miglaina. Novakarē Toms pār­nāca mājās tik noguris, izmircis un izsalcis, ka pat tēvs un vecāmāte viņu pažēloja — pa savai paražai, protams, — un, pamielojuši viņu ar krietnu belzienu mugurā, aizdzina gulēt. Izsalkums, nogurums, ķildas un kautiņi namā Tomam ilgi ne­ļāva aizmigt. Beidzot fantāzija viņu aiznesa tālu burvju val­stī, un viņš aizmiga prinču sabiedrībā, kuri no galvas līdz kājām mirdzēja zeltā un dārgakmeņos, dzīvoja greznās pilīs un turēja daudz sulaiņu, kas, zemu klanīdamies, uzmanīja katru viņa rokas mājienu un vēlēšanos. Tā Toms aizmiga un, kā arvien, sapņoja, ka pats ir mazs princis.

Visu nakti Toms pavadīja, savas karaļvalsts diženuma ap­ņemts, staigāja ievērojamu lordu un lēdiju vidū, spožas gais­mas apmirdzēts, ieelpoja brīnišķīgas smaržas, klausījās bur­vīgu mūziku un uz galma ļaužu padevīgo palocīšanos, kad tie pašķīra viņam ceļu, atbildēja, gan laipni smaidot, gan majes­tātiski palokot galvu.

No rīta pamostoties, ieraugot nabadzības postu visapkārt, sapņu iespaidā dzīve viņam likās tūkstoškārt nejaukāka. Sirds sāpēs sažņaudzās, un viņš rūgti raudāja.

Toms pamodās izsalcis un tāpat izsalcis izgāja no mā­jas. Galva viņam bija smaga un pagājušās nakts maldu grez­nības pilna. Viņš izklaidīgi klejoja pa ielām, pats nezinādams, kurp, un nevērodams apkārtni. Ļaudis grūstīja un lamāja viņu, bet zēns tā bija nogrimis domās, ka nekā ne redzēja, ne juta. Beidzot viņš nonāca līdz Tempļa bāram. Līdzšinējos klaiņojumos Toms vēl nekad nebija bijis tik tālu šajā vir­zienā. Kādu brīdi viņš apstājās it kā apdomādamies, bet tad nogrima atkal agrākos sapņos un klejoja tālāk. Drīz viņš at­radās jau aiz Londonas vaļņiem. Tajā laikā Strenda jau vairs nebija lauku ceļš un pat tika dēvēts par ielu, lai gan tā bija diezgan dīvaina iela. Gar vienu pusi tai stiepās gandrīz ne­pārtraukta namu rinda, kamēr gar otru pusi tālu cita no citas paklaidus stāvēja bagātnieku pilis ar milzīgiem, grezniem dārziem, kas sniedzās līdz pašai upei. Tagad no šiem dār­ziem vairs nav ne vēsts, tie visi akrs pēc akra pieblīvēfi drūmiem akmens un ķieģeļu namiem.

Toms nonāca līdz Ceringa ciemam un nosēdās atpūsties pie skaista krusta, ko senos laikos bija uzcēlis savas mirušās laulātās draudzenes piemiņai kāds karalis. Tad viņš atkal laiski devās tālāk pa skaisto, kluso ceļu, nogāja gar lepno kardināla pili un tuvojās citai — vēl staltākai un lieliskākai Vestminsteras pilij. Gluži pārsteigts, acis iepletis, Toms ska­tījās uz šo arhitektūras brīnumu, uz daudzajām piebūvēm un drūmajiem torņiem un tornīšiem, uz augstajiem akmens vār­tiem ar zeltītiem stieņiem, uz veselu rindu milzīgo granīta lauvu un citiem Anglijas karaļa varas un varenības atribū­tiem un simboliem. Vai tiešām tagad piepildīsies viņa karstākā vēlēšanās? Tā taču bija karaļa pils! Vai tiešām nevar gadī­ties, ka debesis būs žēlīgas un viņam izdosies redzēt princi — īstu, dzīvu princi?

Zeltīto vārtu abās pusēs kā akmens tēli stāvēja divi sargi, cienīgi, nekustēdamies, no galvas līdz kājām iekalti spožās tērauda bruņās. Goddevīgā attālumā no viņiem pūlītī slais­tījās laucinieki un pilsētnieki un gaidīja izdevīgu mirkli — kaut ar vienu aci paraudzīties uz kādu no karaļnama locek­ļiem. Spožas ekipāžas, kurās sēdēja grezni tērpušies kungi, kurus pavadīja tikpat grezni sulaiņi, te iebrauca pils pagalmā, te atkal izbrauca pa citiem zeltītiem vārtiem.

Nabaga mazais skrandainis Toms ar pukstošu sirdi un augošām cerībām lēni un bailīgi virzījās garām sargam, kad pēkšņi aiz apzeltītajiem vārtu stieņiem viņš ieraudzīja skatu, kas tam lika gandrīz iekliegties aiz prieka.

Pagalmā stāvēja daiļš zēns, saulē brūns iededzis, kas lieci­nāja par sporta nodarbībām un spēlēm brīvā gaisā. Viņš bija tērpts dārgakmeņiem rotātā zīdā un atlasā, pie sāniem viņam karājās mazs briljantiem izgreznots zobens un tāds pats dun­cis. Kājas bija apautas skaistos zābaciņos ar sarkaniem papē­dīšiem, bet galvu sedza glīta, koši sarkana cepurīte ar kup­lām spalvām, ko saturēja liels, mirdzošs briljants. Zēnam vis­apkārt stāvēja krāšņi tērpušies kungi, bez šaubām, viņa su­laiņi. Beidzot, beidzot viņš redzēja princi — īstu, dzīvu princi, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu! Beidzot bija piepildī­jusies ubaga zēna karstākā vēlēšanās!