Marks Tvens: PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Toma sirds aiz pārliecīga prieka strauji pukstēja, elpa aiz­rāvās, acis plati iepletās aiz brīnumiem un ārkārtīgās sajūs­mas. Bailes un piesardzība aizmirsās, viņam bija tikai viena vēlēšanās: pieiet princim tuvāk klāt, viņu labi aplūkot. Pats nesaprazdams, ko dara, Toms piespieda seju pie vārtu zeltī­tajiem stieņiem, bet tajā pašā mirklī viens no sargiem viņu rupji atgrūda nost, tā ka tas kūleņodams atlidoja atpakaļ ciema slaistu un Londonas dienaszagļu ņirdzīgajā barā.

— Otrreiz esi uzmanīgāks, skrandaini! — sargs teica.

Ļaužu barā atskanēja smiekli, paspruka zobgalības. Pēk­šņi jaunais princis pietvīkušu seju un dusmīgi mirdzošām acīm metās pie vārtiem un uzkliedza sargam:

— Kā tu drīksti tā izturēties pret nabaga zēnu? Kā tu drīksti būt rupjš kaut pret pašu zemāko mana tēva pavalst­nieku? Tūliņ atver vārtus un ielaid viņu!

Vajadzēja redzēt nepastāvīgā ļaužu pūļa sajūsmu! Vaja­dzēja redzēt, kā cepures lidoja gaisā! Kā ļaudis uzgavilēja, cik vienbalsīgi atskanēja sauciens:

— Lai dzīvo Velsas princis!

Nobijušies sargi pieslēja āvas pie pleca, tūdaļ atvēra vār­tus un atkal nostājās, izstiepusies taisni, dodami godu, kad skrandainais Ubagu princis devās Pārpilnības princim pre­tim.

— Cik tu izskaties noguris! Tu droši vien esi izsalcis? Tev darīja pāri… Nāc man līdzi! — Edvards Tjudors sacīja.

Kāds pusducis klātesošo galminieku metās uz priekšu — dievs zina kādēļ! — laikam lai iejauktos šajā lietā. Taču pie­tika prinča viena majestātiska rokas mājiena, un viņi apstā­jās kā pārakmeņoti. Edvards ieveda Tomu pilī greznā istabā, kuru viņš nosauca par savu kabinetu. Pēc viņa pavēles tūdaļ uz galda radās ēdiens, kādu Toms savu mūžu nebija redzējis, vienīgi lasījis par tādu savās grāmatās. Princis ar īsti kara­lisku izturēšanos un smalkjūtību izsūtīja ārā visus sulaiņus, lai viņi ar savu klātbūni un skatieniem neapgrūtinātu kautro viesi; pats viņš nosēdās Tomam tuvāk un, kamēr tas ēda, sāka viņu izjautāt.

— Kā tevi sauc, zēn?

— Toms Kentijs [3] , atļaušos teikt, ser.

— Savāds vārds. Kur tu dzīvo?

— Pilsētā, lūdzu, ser. Atkritumu laukumā, aiz Pudinglei- nas.

— Atkritumu laukums! Pavisam savāds vārds! Vai tev ir vecāki?

— Ne tikai tēvs un māte, ser, bet arī vecāmāte, kuru es nevaru ne acu galā ieredzēt — lai dievs man to piedod! — un divas dvīņumāsas, Nanija un Betija.

— Vai tad tava vecāmāte ar tevi slikti apietas?

— Ne jau ar mani vien, viņa tāda pati pret visiem. Ļoti ļauna vecene, to vien zina kā lamāties un plēsties.

— Kā? Tu gribi teikt, ka viņa tev dara pāri?

— Tikai tad vien nesit, kad guļ vai kad pavisam piedzē­rusies. Bet, kad atjēdzas, tad sāk dauzīt vēl jo vairāk.

— Tevi sit! — princis iesaucās, un viņa acis nikni uzlies­moja.

— Un kā vēl, atļaušos teikt, ser.

— Sit! Tādu vāju un mazu… Tad dzirdi: viņa šodien pat jau tiks ieslodzīta Tauerā. Karalis, mans tēvs…

— Tu aizmirsti, ser, ka viņa ir zemu ļaužu; Tauers ir cietums augstmaņiem.

— Jā, jā, tas tiesa. Es to pavisam biju aizmirsis. Bet viss viens, gan es viņai izdomāšu kādu sodu. Nu, bet tēvs tev ir labs?

— Ne labāks par vecomāti, ser.

— Laikam visi tēvi vienādi. Manam tēvam arī strauja daba. Roka viņam ļoti smaga, tikai mani viņš nekad neaiz­tiek, bet lamā gan — bieži lamā, jāatzīstas… Saki — māte tev laba?

— Māte ļoti laba, ser, nekad mani neapbēdina un pāri nedara. Nanija un Betija arī ļoti labas meitenes.

— Cik viņām gadu?

— Piecpadsmit jau pilni, lūdzu, augstība.

— Lēdijai Elizabetei, manai māsai, četrpadsmit gadu, bet mana māsīca, lēdija Greja, manos gados, un abas ļoti skais­tas un arī ļoti labas meitenes. Toties mana otra māsa, lēdija

Mērija, ar viņas drūmo seju un… Klausies — vai tavas mā­sas arī aizliedz savām kalponēm smaidīt, lai viņu dvēseles neietu pazušanā?

— Kalponēm! Vai tad tu domā, ser, ka viņām ir kal­pones?

— Vai tad nav? — princis pārsteigts jautāja, uzlūkodams savu viesi. — Kas tad viņām palīdz vakarā noģērbties? Kas, no rīta pamostoties, apģērbties?

— Kādēļ tad to vēl? Viņas taču nevar gulēt bez drēbēm kā zvēri!

— Kā tā, bez drēbēm? Vai tad viņām tik vien ir kā tās, kas mugurā?

— Kā citādi, augstība? Kam tad viņām vairāk drēbju? Katram taču viens pats ķermenis.

— Tas tik ir joks! Atvaino, es negribēju tevi apvainot. Klausies, tagad tavām māsām būs daudz, daudz drēbju un kalpotāju. Es pavēlēšu — un mans mantzinis par to parūpē­sies. Nē, nē, nav par ko pateikties, tas ir tīrais nieks. Tu labi proti stāstīt, veikli un brīvi. Vai esi ko mācījies?

— Nezinu, kā sacīt, ser. Labais Endrū tēvs aiz laipnības man šo to iemācīja no savām grāmatām.

— Tu proti latīņu valodu?

— Liekas, ļoti slikti, ser.

— Mācies gan — tikai no sākuma iet grūti. Grieķu va­loda grūtāka, bet lēdijai Elizabetei un manai māsīcai, liekas,, neviena valoda nav par grūtu. Tev vajadzētu dzirdēt, kā šīs meitenes runā latīniski! Nu, pastāsti man kaut ko par savu Atkritumu laukumu! Vai tev tur labi klājas?

— Taisnību sakot, iet diezgan jautri, ser, ja neesi izsalcis.. Pie mums nāk leļļu teātris, leijerkastnieki ar pērtiķiem; ak,, cik tie jocīgi, cik smieklīgi apģērbti! Kumēdiņu rādītāji rīko izrā­des, kur paši dzied, kliedz, kaujas un tad visi izliekas par beig­tiem. To visu ļoti interesanti noskatīties, un tas maksā tikai vienu fārtingu, — bet dažreiz gan ļoti grūti tikt pie šī fār- tinga, atļaušos teikt, augstība!

— Pastāsti vēl!

— Mēs, Atkritumu laukuma puikas, reizēm kaujamies pat ar rungām — tāpat kā mācekļi, jūsu augstība.

— Arī man nebūtu nekas pretim, — princis ieteicās mir­dzošām acīm. — Pastāsti vēl ko!

— Mēs ejam skrieties, ser, kurš kuru noskries.

— Tas man arī patiktu. Tālāk!

— Vasarā, ser, mēs bradājam pa kanāliem, peldamies upē, bāžam cits citu zem ūdens, šļakstināmies ar ūdeni, nirstam, kliedzam un …

— Es atteiktos no karaļvalsts, lai kaut reizi tā dabūtu pa­priecāties. Lūdzu, turpini!

— Mēs dziedam un dejojam ap maija kārti Cīpsaidā, spē­lējamies smiltīs, pie tam cits citu cenšas ierušināt, dažreiz cepam pīrādziņus no dubļiem — ak, lieliskie dubļi! Visā pa­saulē nav nekā skaistāka! Mēs tieši vārtāmies dubļos, ser, lū­dzu neņemt par ļaunu, augstība!

— Ak, lūdzams, neatvainojies! Tas ir brīnišķīgi! Ja vien es varētu apģērbt tādas drēbes kā tev, noaut basas kājas un izdzīvoties pa dubļiem kaut reizi, vienu vienīgu reizi, bet tikai lai neviens man to neliegtu un mani nebārtu, — es par to, liekas, pat varētu atteikties no troņa!

— Bet ja es kaut reizi varētu apģērbties tā kā jūsu aug­stība, tikai reizi, tikai vienu reizi! …

— Ak to tu gribētu? Lai notiek, kā tu gribi! Velc nost savas skrandas, zēn, un apģērb šīs rotas! Tā būs īsa laime, bet tomēr laime! Papriecāsimies, cik ilgi varēsim, bet tad at­kal apmainīsimies drēbēm, iekams kāds vēl būs paguvis mūs traucēt.

Dažus mirkļus vēlāk mazais Velsas princis bija ietērpies skrandās, ko sauca par Toma apģērbu, bet mazais Ubagu valsts princis uzvilcis krāšņās prinča drēbes. Abi piegāja pie liela spoguļa, nostājās blakus, un — ak brīnums! — likās, ka viņi nemaz nebūtu apmainījušies drēbēm. Viņi izbrīnā lūko­jās viens otrā, tad paskatījās spogulī, tad atkal viens uz otru. Beidzot pārsteigtais princis sacīja: