Marks Tvens: PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Pēkšņi kāds milzīga auguma piedzēries dienaszaglis sa­grāba viņu aiz apkakles, iesaukdamies:

— Ak šitā! Atkal tu man blandies apkārt caurām naktīm un atgriezies mājās bez graša! Ja tā — sargies! Lai es neesmu Džons Kentijs, ja es tev visus kauliņus nesalaužu!

Princis izrāvās no žūpas rokām, neviļus riebumā nodrebi- nājās un iesaucās:

— Kā? Vai tiešām tu esi viņa tēvs? Paldies dievam, tagad es esmu glābts! Mēs abi aiziesim viņam pakaļ, un tā es at­griezīšos mājās.

— Kas par viņa tēvu? Es nezinu, ko tu ar to gribi teikt, bet to gan es tev tūdaļ pierādīšu, ka es esmu tavs tēvs…

— Ak, nejoko ar mani tā, nesmejies par mani! Ātrāk, āt­rāk! … Es esmu sadauzīts, nomocīts, man vairs nav spēka ciest. Aizved ātrāk mani pie karaļa, pie mana tēva, un viņš tevi tā apbalvos, kā tu pat sapnī nevari iedomāties. Tici man! Es runāju patiesību, tīru patiesību! Sniedz man roku un iz­glāb mani! Es patiesi esmu Velsas princis!

Piedzērušais blandonis izbrīnā iepleta acis un, galvu kra­tīdams, norūca zem deguna:

— Skaties, puika pavisam sajucis, kā no trako mājas iz­nācis!

Viņš vēl ciešāk sagrāba princi aiz apkakles, izlamājās un, rupji smiedamies, piebilda:

— Vai nu esi jucis vai ne, gan mēs ar vecomāti atradī­sim, kur tev tā mīkstākā vieta, — tas viens, kas tiesa!

Ar šiem vārdiem viņš aizvilka sev līdzi pārbiedēto princi, kas izmisis turējās pretim, un pazuda ar viņu kādā pagalmā, sajūsmināto salašņu skaļo smieklu pavadīts.

Palicis viens prinča kabinetā, Toms Kentijs nepalaida ga­rām izdevību aplūkot sevi spogulī un papriecāties par savām greznajām drēbēm. Viņš grozījās uz visām pusēm milzīgā spo­guļa priekšā un pagājās gar to vairākas reizes, mēģinādams atdarināt prinča augstmanīgo stāju. Viņš izvilka skaisto zo­benu, kas tam bija pie sāniem, palocījās, noskūpstīja asmeni un piespieda pie krūtīm. Pirms piecām vai sešām nedēļām Toms pats bija redzējis kādu augstdzimušu bruņinieku tā da­rām, kad tas atdeva godu Tauera priekšniekam, nododams viņa zināšanā lielos lordus Norfolku un Sariju [4] , lai tos ieslodzītu cietumā. Tad Toms pacilāja dārgakmeņiem izrotāto dunci, kas viņam karājās pie jostas, aplūkoja istabas dārgo un smalko iekārtu, aptaustīja katru grezno krēslu. Viņam ienāca prātā, cik lepns viņš justos, ja Atkritumu laukuma zēnu bars kaut ar vienu aci redzētu viņu tagadējā krāšņumā. Būtu inte­resanti zināt, vai viņi ticēs, kad tas, mājās pārnācis, stāstīs savus brīnišķīgos piedzīvojumus, vai arī šaubīdamies nogrozīs galvas un vienkārši teiks, ka no visām tām pārspīlētām izdo­mām Toms ir sajucis prātā.

Tā pagāja kāda pusstunda, un Tomam sāka likties, ka prin­cim sen jau vajadzēja būt atpakaļ. Viņš jutās vientuļš un drīz sāka vērīgi klausīties trokšņos, un ilgoties; skaistās lietas viņu jau vairs neinteresēja; viņam kļuva neomulīgi ap sirdi, pēdīgi uzmācās nemiers, tad bailes. Ja nu kāds ienāk un ierauga viņu prinča drēbēs, kad paša prinča nav, kas visu paskaidrotu? Varbūt viņu, Tomu, par šādu rīcību pakārs un pēc tam tikai izmeklēs viņa lietu? Sīs pasaules varenie jau, kā zināms, sīkumos spriež ātru tiesu. Zēna izbailes ar katru acu­mirkli pieauga. Drebēdams viņš klusītēm pavēra durvis uz priekšistabu, nolēmis skriet uzmeklēt princi un lūgt, lai tas aizstāv un atbrīvo viņu. Seši lepni ģērbti sulaiņi un divi jau- niņi pāži no augstas kārtas, skaisti kā taurenīši, uzlēca no savām vietām un zemu palocījās viņa priekšā. Toms žigli at­lēca atpakaļ un aizvēra durvis.

— Ak, tie par mani smejas! Viņi aizies un apsūdzēs mani!' Kādēļ, kādēļ man vajadzēja šeit ienākt, sev par postu?!

Gluži vai prātu zaudējis aiz bailēm, viņš sāka skraidīt pa istabu, brīžiem ieklausīdamies un nodrebēdams pie katra ma­zākā troksnīša. Pēc brītiņa priekšistabas durvis atdarījās, un zīdā tērpts pāžs paziņoja:

— Lēdija Džeina Greja.

Durvis tūliņ atkal aizvērās, un Tomam pretim steidzās skaista, grezni ģērbta meitene, kas pusceļā pārsteigta apstā­jās un izbijusies jautāja:

— Kas tev kait, milord?

Toms aiz bailēm tik tikko elpoja, bet, saņēmis visus spēkus,, sacīja:

— Ak, apžēlojieties par mani! Es neesmu lords, es esmu tikai nabaga Toms x Kentijs no Atkritumu laukuma. Ļaujiet man sastapt princi, es jūs lūdzu! Viņš ir tik labs, es zinu, viņš man atdos manas skrandas un liks mani izlaist brīvībā. Ak, apžēlojieties par mani! Glābiet mani!

Zēns nokrita ceļos un izstiepa viņai pretim rokas, uzlūko­dams meiteni lūdzošu skatienu. Meitene likās ļoti pārbijusies.

— Dieva dēļ, milord! Tu — uz ceļiem manā priekšā?

Izbailēs viņa izskrēja no istabas, bet Toms izmisumā no­krita uz grīdas, čukstēdams:

— Viss beigts! Esmu pazudis! Tūliņ viņi atnāks un mani sagrābs!

Kamēr Toms, aiz šausmām gandrīz vai pamiris, gulēja uz grīdas, pa pili izplatījās briesmīga vēsts.

Čukstot — jo pilī neviens nerunāja skaļi — to stāstīja sulainis sulainim, lordi lēdijām, baumas lidoja pa garajiem gaiteņiem, tika paziņots no stāva uz stāvu, no zāles uz zāli: «Princis sajucis, princis zaudējis prātu!»

Drīz ikvienā pils istabā, ikvienā marmora zālē varēja sa­stapt pūlīšos mirdzošus lordus, galma dāmas un lepni ģērbtus zemākus augstmaņus. Visi kaut ko uztraukti čukstēja cits ci­tam, un ik sejā atspoguļojās skumjas. Bet te jau nāca kāds grezns galminieks, apstaigāja visus un svinīgi pavēstīja:

— KARAĻA VĀRDĀ! Piedraudot ar nāvi, aizliegts uzklau­sīt neprātīgās, nepatiesās baumas, tās apspriest, bet vēl ma­zāk izplatīt ārpus pils! Tāda ir karaļa griba!

Sačukstēšanās uzreiz apklusa, it kā šie cilvēki būtu kļu­vuši mēmi.

Bet drīz atkal gaiteņos visgarām atskanēja balsis:

— Princis nāk! Lūk, princis!

Nabaga Toms, tik tikko vilkdams kājas, gāja gar galmi­nieku rindām, kuri, viņam tuvojoties, pazemīgi nolieca galvas. Arī Toms mēģināja atbildēt uz viņu klanīšanos, mulsām, gur­dām acīm bailīgi aplūkodams neredzēto apkārtni. Viņam gar abām pusēm, atbalstot zem rokas, lai viņa soļi būtu drošāki, gāja divi ievērojami augstmaņi, bet aiz viņiem galma ārsti un vairāki sulaiņi.

Pēkšņi Toms attapās grezni iekārtotā istabā un dzirdēja aiz sevis noklaudzam durvis. Svīta nostājās viņam aiz mu­guras. Netālu savā priekšā Toms ieraudzīja ļoti lielu un ļoti resnu cilvēku ar platu, izblīdušu seju un niknu sejas izteik­smi, kurš sēdēja pazviļus. Lielā galva bija gluži sirma — tā­pat kā vaigu bārda, kas apņēma seju kā ietvarā. Viņa drēbes bija no dārgas drānas, bet jau novalkātas, vietām pat padilu- šas. Abas kājas viņam bija sapampušas, viena bija satīta un atradās uz spilvena. Iestājās klusums; visu galvas godbijībā noliecās šī cilvēka priekšā. §is drūmā izskata nekustīgais kroplis bija bargais Henrijs VIII. Viņš sāka runāt, un viņa sejas izteiksme kļuva maigāka:

— Nu, kā tev klājas, manu mīļo princi milord Edvard? Tu, kā stāsta, esot iedomājies izjokot mani, labo karali, savu tēvu, kurš tevi tik ļoti mīl un ir laipns pret tevi?

Nabaga Toms saņēma visus spēkus, lai dzirdētu un sa­prastu to, ko viņam saka. Bet, kad viņa auss uztvēra vārdus «mani, labo karali», viņš nobāla un kā aizšauts nokrita ceļos.

— Karalis! Pats karalis! Tagad es esmu pazudis! — viņš iesaucās, lūdzot pacēlis rokas.