Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Šausmīgi sapņi! Šausmīgi sapņi! — viņš norūca. — Mans gals ir tuvu — to liecina šādi sapņi, un arī vājais pulss apstiprina šo nojautu.

Tad viņa acis nikni uzliesmoja.

— Bet viņš ies bojā ātrāk, nekā es nomiršu! — karalis iz­dvesa.

Galminieki pamanīja, ka karalis pamodies, un viens no vi­ņiem jautāja, vai viņa majestātei nelabpatiktos dot pavēles lor­dam kancleram, kas uz tām gaida.

— Lai ienāk, lai ienāk! — karalis steidzīgi iesaucās.

Lords kanclers ienāca un nometās uz ceļa sava valdnieka

guļvietas priekšā.

— Izpildot karaļa gribu, es nodevu viņa augstības pavēli parlamentam. Karalistes pēri amata tērpos ir sapulcējušies spriest tiesu. Spriedums hercogam Norfolkam ir apstiprināts, un viņi pazemīgi gaida jūsu augstības tālākās pavēles.

Karaļa seja atdzīvojās ļaunā priekā.

— Paceliet mani! Es pats ieradīšos parlamentā un ar savu roku pielikšu zīmogu spriedumam, kas mani atbrīvo no…

Te viņa balss notrūka, nāves bālums izdzēsa sārtumu sejā. Galminieki metās klāt noguldīt karali spilvenos un aši pasnie­dza zāles.

— Cik ilgi es gaidīju šo jauko mirkli, — karalis skumji sacīja, — tas ir pienācis, bet — ak vai! — pārāk vēlu. Man nav lemts izbaudīt ilgoto laimi. Bet steidzieties, steidzieties! Lai citi izpilda manā vietā patīkamo pienākumu, ja jau man tas liegts. Es nodošu lielo valsts zīmogu komisijai; jūs pats iz- raugieties lordus šai komisijai un stājieties pie darba! Pastei­dzieties taču, cilvēk! Iekams saule no jauna uzlēks un norietes, atnesiet man viņa galvu! Es to gribu redzēt pats savām acīm.

— Karaļa griba tiks izpildīta. Vai jūsu augstībai nelabpa- tiktu pavēlēt, lai man nodod valsts zīmogu, un es tūdaļ ķeršos pie lietas.

— Jums nodot zīmogu? Bet pie kā tad tas ir, ja ne pie jums?

— Atvainojiet, jūsu augstība, bet jūs to no manis paņēmāt pirms dienām divām, teikdami, ka neviens tam nedrīkst pie­skarties, kamēr jūs pats ar savu roku nebūsiet apstiprinājis spriedumu hercogam Norfolkam.

— Jā, jā, tas tiesa, tagad atceros… Bet kur tad tas tādā gadījumā ir?… Es esmu tik nespēcīgs… Pēdējās dienās man tik bieži zūd atmiņa… Savādi, ļoti savādi…

Un karalis rūca pie sevis ko nesaprotamu, pa reizei lēni nogrozīdams sirmo galvu, un velti nopūlējās atcerēties, kur varēja palikt valsts zīmogs. Beidzot lords Hertfords iedrošinā­jās bilst:

— Piedodiet manu pārdrošību, valdniek, bet atļaujiet at­gādināt jūsu augstībai, ka jūs manā un daudzu citu liecinieku klātbūtnē nodevāt zīmogu Velsas prinča glabāšanā līdz tai dienai, kad …

— Jā, jā, gluži pareizi! — karalis viņu pārtrauca. — Tad atnesiet man to! Steidzieties, laiks negaida!

Lords Hertfords aizsteidzās pie Toma, bet pēc īsa laiciņa atgriezās apjucis un tukšām rokām.

— Man ārkārtīgi žēl apbēdināt jūsu augstību ar nepatī­kamu un bēdīgu vēsti, — lords Hertfords uztraukts iesāka, — bet slimība, ko dievs uzsūtījis viņa augstībai princim, nepār­iet, un viņš pat neatceras, ka jūs viņam būtu iedevis zīmogu. Es iedrošinājos nekavējoties to ziņot jūsu augstībai, jo mēs tikai velti zaudētu laiku, meklējot zīmogu prinča daudzajās istabās…

Moku pilns karaļa vaids pārtrauca lorda Hertforda runu. Pēc brīža viņa augstība teica dziļu sāpju pilnā balsī:

— Netraucējiet vairs viņu, nabadziņu! Tā kunga roka viņu smagi pārbauda, un mana sirds sāp par viņu. Labprāt es ņemtu viņa nastu uz saviem vecajiem rūpju saliektajiem ple­ciem un dotu viņam mieru.

Karaļa acis aizvērās. Viņš atkal kaut ko klusi nomurmināja un beidzot apklusa. Bridi vēlāk viņš acis atkal atvēra; viņa apmiglotais skatiens slīdēja pār klātesošo sejām un pēdīgi ap­stājās pie lorda kanclera, kas bija nometies ceļos.

— Kā — jūs vēl arvien esat te? — viņa augstība iesau­cās, un seja viņam pietvīka dusmās. — Kāpēc jūs nesteidzaties tikt galā ar šo nodevēju? Pieraugiet, ka jūsu cepurei rīt nav jāstāv dīkā, kad tā vairs negreznos jūsu galvu!

— Apžēlojieties, piedodiet, jūsu augstība! — lords kanclers drebēdams lūdzās. — Es tikai gaidīju valsts zīmogu!

— Kur tad ir jūsu galva, milord? Vai jūs nezināt, ka ma­zais valsts zīmogs, ko es agrāk parasti ņēmu līdzi ceļojumos, glabājas manā mantu kambarī? Lielā zīmoga nav — iztiksim ar mazo. Ko te prātot! Ejiet! Bet pielūkojiet — nerādieties ma­nās acīs bez viņa galvas!

Nabaga lords kanclers pasteidzās aiziet no bīstamā tu­vuma. Komisija, protams, arī nekavējās izsniegt karaļa pie­krišanu verdziskā parlamenta lēmumam, un jau nākošā diena tika izraudzīta, kad nocirtīs galvu Anglijas pirmajam pērām, nelaimīgajam hercogam Norfolkam.

Pulksten deviņos tajā pašā vakarā milzīgā pils fasāde upes pusē bija spoži apgaismota. Arī pati upe, cik tālu vien acs sniedza uz pilsētas pusi, bija kā nosēta ar krāsainām laterni- ņām izgreznotām laivām un barkām, kas lēni līgojās viļņos un atgādināja bezgalīgu ziedošu dārzu, pār kuru vēsmo lēns vasa­ras vējiņš. Plašā pils terase un akmens kāpnes, kas sniedzās līdz pašam ūdenim un bija tik platas, ka varēja uzņemt kādas nelielas vācu hercogistes armiju, izskatījās jo krāšņi, kad uz tām rindās sakārtojās sargi spožās bruņās un augšup lejup lieliem bariem skraidīja svētku drēbēs tērpti sulaiņi, pabeidzot pēdējos sagatavošanas darbus.

Bet, lūk, pēc signāla visi no terases un kāpnēm acumirklī nozuda. Pat gaisā bija manāmas uztrauktas gaidas. Cik tālu acs varēja sniegt, bija redzams, ka milzīgais pūlis laivās pie­cēlies kājās un ļaudis, ar vienu roku sargājot acis no spožo laternu un lāpu gaismas, skatījās uz pils pusi.

Četrdesmit līdz piecdesmit karaļa jahtu piestāja pie pils kāpnēm. Visas jahtas izdaiļoja mākslinieciski darināti zeltīti griezumi abos augsti izslietos galos. Dažas bija izgreznotas gan lieliem, gan maziem karogiem, citas — brokāta audumiem un gobelēniem, uz kuriem bija izšūti ģerboņi. Citur plīvoja zīda karogi ar neskaitāmiem klāt piestiprinātiem sudraba zvārgulīšiem, kas pie mazākās vēja pūsmas bārstīja jautru skaņu lāses. Dažām sevišķi greznām un lielām jahtām, kas piederēja princim tuvu stāvošām personām, gar sāniem bija sakarināti vairogi ar mākslinieciski izstrādātiem ģimenes ģerboņiem. Katru jahtu vilka barka, uz kuras bez airētājiem vēl atradās kareivju pulciņš mirdzošās bruņās un bruņucepu- rēs, kā arī muzikanti.

Beidzot galvenajos vārtos parādījās sen gaidītās procesijas sākums — bruņukalpu pulks. «Viņu apģērbs bija tumšbrūni un melni svītrotas zeķes, skaistas samta cepurītes ar sudraba rozi sānos un tumšsarkanas un zilas drānas kamzoļi, kam uz krū­tīm un muguras bija zeltā ieaustas trīs spalvas — prinča ģerbonis. Āvu kāti bija apvilkti ar koši sarkanu samtu, ko sa­turēja zelta nagliņas, un izrotāti zelta pušķiem. Viss pulks iz­kārtojās divās rindās kāpnēm gar abām pusēm no galvenajiem pils vārtiem līdz pašai upei. Prinča sulaiņi ar zeltu izšūtās sarkanās livrejās žigli noklāja ceļu starp abām kareivju rin­dām ar biezu svītrotu audumu vai tepiķi. Tad no pils atska­nēja tauru skaņas. Muzikanti barkās uzsāka strauju maršu, un pa galvenajiem pils vārtiem lēniem, svinīgifem soliem vispirms iznāca divi ceremoniju meistari ar baltiem zižļiem rokās. Aiz viņiem nāca virsnieki — viens ar pilsētas zizli, pēc viņa otrs ar pilsētas šķēpu. Tad nāca vairāki pilsētas sardzes seržanti pilnā parādes formā, uz piedurknēm uzšūtām nozīmēm; Prievī­tes ordeņa meistars savā mantijā; vairāki Pirts ordeņa kava­lieri ar baltām mežģīnēm uz piedurknēm, bet aiz viņiem ieroču nesēji; tiesneši purpura mantijās un parūkās; tad nāca lords, Anglijas pirmais kanclers, ar sermuliņa ādām apšūtu priekšā vaļēju purpura mantiju; pilsētas domnieki sarkanos mēteļos un dažādu cunftu vecākie pilnā amata tērpā. Viņiem sekoja divpadsmit franču augstmaņi greznos tērpos: zeltsvītrotos, vatētos balta zīda svārkos, īsos, ar violetu taftu izoderētos spilgti sarkana samta apmetņos un gaišsarkanās kuplās biksēs līdz ceļiem. Tie bija augstmaņi no franču sūtņa svītas; aiz vi­ņiem nāca divpadsmit kavalieri no Spānijas sūtņa svītas — visi melnā samtā, bez kādiem izgreznojumiem. Gājienu no­slēdza vairāki ievērojamākie angļu augstmaņi ar savām svī­tām.»