Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Kamēr nabaga sieviete gulēja nomodā un nomocījās drū­mās domās, viņas sirdī iezagās šaubas, kas pamazām sagrāba to savā varā, — nojauta, ka šim zēnam piemīt kaut kas, kā trūka Tomam Kentijam, vai tas būtu vesels vai vājprātīgs. Nesaprotami, ka viņa nevarēja pateikt, kas tas bija, bet jū­tīgais mātes instinkts to uztvēra un lika viņai šaubīties. Bet ja nu tiešām šis nav viņas dēls? Kas par niekiem! Viņa tik tikko nepasmaidīja par šīm domām, nelūkojoties uz savām rū­pēm un bēdām. Bet, lai ari kā viņa centās, dīvaino iedomu nevarēja aizdzīt, tā viņu neatstāja, tā viņu vajāja, biedēja, to nevarēja neievērot un nobīdīt pie malas. Beidzot viņa apzi­nājās, ka agrāk mieru negūs, kamēr neizdomās kādu pārbau­dījumu, kas skaidri un neapšaubāmi pierādītu, vai šis zēns ir viņas dēls vai ne, un izklīdinātu nogurdinošās, mokošās šau­bas. Jā, tā bija vienīgā pareizā izeja no grūtā stāvokļa. Viņa tūliņ sāka lauzīt galvu, kā šādu pierādījumu iegūt. Tas bija vieglāk iedomājams nekā izdarāms. Misis Kentija apsvēra da­žādus līdzekļus, bet bija spiesta visus atmest, jo neviens no tiem nebija pilnīgi drošs, pilnīgi pieņemams, un nepilnīga pār­baude viņu neapmierināja. Beidzot viņa saprata, ka velti lauza galvu, bija skaidrs, ka jāmet šīs domas pie malas. Nā­kusi pie šī bēdīgā slēdziena, viņa neviļus ieklausījās zēna vienmērīgajos elpas vilcienos — viņš bija aizmidzis. Pēkšņi zēns paklusi iekliedzās, kā tas bieži notiek satrauktā miegā. Zēna kliedziens veda māti uz laimīgām domām. Viņa izlēca no gultas un drudžainā ātrumā sāka rīkoties. Klusi iededza sveci, murminādama pie sevis:

— Kā man tas agrāk neienāca prātā! Kā es par to nemaz neiedomājos! Kopš tās dienas, kad viņam mazam no pulvera apsvila seja, viņš katrreiz naktī, kad viņu piepeši pamodina vai arī kad iztraucē no domām, dara gluži tāpat kā toreiz: aiz­klāj acis ar roku, bet ne tā kā visi, ar plaukstu uz iekšu, bet tā savādi — ar plaukstu uz āru. Esmu to redzējusi simtiem reižu, un vienmēr viņš izdara vienu un to pašu kustību. Jā, jā, tagad es beidzot varēšu pārliecināties!

Aizklājusi sveci ar roku, viņa piezagās pie guļošā puisēna un, elpu aizturējusi, piesardzīgi un uzmanīgi pārliecās pār viņu. Trīcot aiz uzbudinājuma, viņa pēkšņi atņēma roku nost, tā ka gaisma krita zēnam acīs, un stipri pabungoja ar pirk­stiem pa grīdu zēnam pie pašas auss. Zēns iepleta platas acis, izbijies paskatījās visapkārt, bet gaidīto kustību ar roku neizdarīja.

Nabaga sieviete pārsteigumā un bēdās gandrīz sabruka, bet apspieda uztraukumu un steidzās uzmodināto zēnu ap­mierināt. Tad viņa klusi aizzagās atpakaļ uz savu guļvietu un domāja sāpīgas domas par mēģinājuma bēdīgo rezultātu. Viņa centās sev iestāstīt, ka vājprāts licis Tomam aizmirst parasto žestu, tomēr pati tam neticēja.

«Lai ari viņš jucis,» viņa domāja, «bet rokas taču vi­ņam veselas; tās taču nevarēja tik īsā laikā atradināties no senā ieraduma. Mans dievs, mans dievs, kas šodien par ne­laimīgu dienu!»

Nelūkojoties uz visu, cerība nabaga sievietes sirdī turējās tikpat stipri kā agrāk šaubas. Viņa nespēja pieņemt spriedumu par galīgu. Jāmēģina vēlreiz. Vai tad neizdošanās nevarēja būt vienkārša nejaušība? Viņa pamodināja zēnu vēl otru un pēc kāda brīža trešo reizi, bet iznākums bija arvien tas pats. Galīgi nomocīta, viņa beidzot aizvilkās līdz savai guļvietai. Iegrimdama smagā miegā, viņa čukstēja:

— Un tomēr es viņu neatstāšu, es nevaru, nevaru viņu at­stāt; viņam vajag būt manam dēlam!

Kad misis Kentija atmeta savus mēģinājumus un vairs nemodināja nabaga princi, asās sāpes visos locekļos pamazām aprima, nogurums slēdza viņa acis un viņš aizmiga dziļā, spir­dzinošā miegā. Laiks skrēja ātri, pagāja kādas četras vai pie­cas stundas, un vēl arvien viņš gulēja kā nosists. Tad pama­zām zēns sāka mosties un pusmiegā pasauca:

— Ser Viljam!

Tad atkal:

— Ser Viljam Herbert! Panāciet šurp, paklausieties, kādu dīvainu sapni es redzēju… Ser Viljam, kur jūs esat? Iedo­mājieties, es redzēju sapni, ka esmu pārvērsts ubagā un.. v Hē, kas te ir? Sargi! Ser Viljam! Kur jūs esat?… Kur dežu­rējošais sulainis? Nē, to es viņiem vis tā nepalaidīšu…

— Kas tev kaiš? — kāds čukstēja viņam pie pašas auss. — Ko tu sauc?

— Seru Viljamu Herbertu. Bet kas tu tāda esi?

— Es? Kas gan cits, ja ne tava māsa Nanija. Ak, Tom, es aizmirsu! Tu jau esi vājprātīgs, nabadziņš! Kaut es labāk nebūtu pamodusies, ja man tas jāredz! Bet, lūdzu, pievaldi savu mēli, citādi viņš mūs visus piekaus līdz nāvei!

Princis izbailēs jau gribēja uzlēkt kājās, bet, sajuzdams skaudras sāpes visos locekļos no vakarējiem sitieniem, skaļi ievaidējās un nokrita atpakaļ uz salmiem.

— Mans dievs, tad tas nav sapnis! — viņš rūgti iesaucās.

Visas raizes un izmisums, ko miegs bija izdzēsis, pamodās

viņā ar jaunu spēku, un viņš saprata, ka neatrodas pilī un nav vairs dievinātais, izlutinātais princis, uz kuru ar mīles-

tlbu vērsti visas tautas skatieni, bet nicināts ubags, noskran- dis dāvanu lasītājs, gūsteknis šajā vienīgi lopiem derīgajā aizgaldā, zagļu un klaidoņu sabiedrībā.

Kamēr princis tā bēdājās, dažus namus tālāk atskanēja skaļš troksnis un jautri kliedzieni. Pēc brīža pie durvīm vai­rākas reizes stipri piedauzīja. Džona Kentija krākšana mitē­jās, un viņš jautāja:

— Kas tur dauzās? Ko vajag?

— Vai zini arī, ko tu vakar ar savu rungu nostiepi gar zemi? — balss no ārpuses kliedza.

— Nezinu un arī negribu zināt!

— Gan tu drīz runāsi citādi! Ja gribi glābt savu galvu, bēdz, cik ātri vari, kamēr nav par vēlu. Sis cilvēks pašlaik atdod dievam dvēseli — tas ir mācītājs Endrū tēvs.

— Sasodīts! — Kentijs iesaucās. Acumirklī viņš bija kājās un savāca visu ģimeni. — Tūliņ glābieties, kas var, — viņš aizsmakušā balsī pavēlēja, — bet, ja ne, — palieciet un ejiet bojā!

Nepagāja ne piecas minūtes, kad jau visa ģimene bija uz ielas un skrēja, ko kājas nes. Džons Kentijs cieši turēja princi pie rokas un vilka sev līdzi pa tumšu eju, čukstus viņu no­brīdinādams:

— Pielūko, dullais, turi mēli aiz zobiem! Neizpļāpā, kā mūs sauc! Es sev uz karstām pēdām izdomāšu citu vārdu, lai sajauktu likuma suņiem pēdas. Pielūko, turi muti!

Pagriezies pret pārējiem ģimenes locekļiem, viņš noņur­dēja:

— Ja gadītos, ka mēs izklīstam, tad sapulcēšanās vieta būs uz Londonas tilta. Gaidīsim cits citu pie pēdējās audeklu tirgotavas, no turienes visi kopā bēgsim uz Sautverku.

Brīdi vēlāk viss pulciņš, iznācis no pilnīgas tumsas, ne­gaidot nokļuva spožā apgaismojumā un lielas ļaužu drūzmas vidū, kas dziedot, dejojot un klaigājot pulcējās uz upes krasta. Gar Temzu, cik tālu acs varēja redzēt, stiepās spožu uguns- sārtu rinda. Londonas un Sautverkas tilti bija iluminēti; upe mirdzēja krāsainās ugunīs. Nemitīgi sprāgstošās raķetes pie­bārstīja debesis ar daudzkrāsainu lidojošu uguņu jūkli, kas bira zemē ar apžilbinošu dzirksteļu lietu, pārvēršot nakti par dienu. Visur drūzmējās līksmojošu ļaužu bari; likās, ka

visi Londonas iedzīvotāji atstājuši namus un atnākuši uz svēt­kiem.

Džons Kentijs nikni izlamājās un pavēlēja atkāpties, bet bija jau par vēlu: ļaužu jūra vienā mirklī atrāva viņu no ģi­menes, kura pazuda šajā cilvēku drūzmā, tikai viņš pats vēl ciešāk sagrāba aiz rokas zēnu. Princim sirds strauji pukstēja cerībā tikt vaļā no šī cilvēka.