Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Ar savu apģērbu, izskatu un izturēšanos runātājs atgādi­nāja donu Cēzaru de Bazānu [8] . Viņš bija liela auguma, spēcīgs un stalts. Kamzolis un bikses no dārgas, bet jau novalkātas drānas bija izbalojušas un vietām pat izdilušas. Zeltotie izrotājumi uz kamzoļa nespodri, mežģīnes saplosītas un ne­tīras, spalva pie sagumzītās platmales salauzta un izskatījās savazāta un nepieklājīga. Pie sāniem viņam karājās garš ra­pieris sarūsējušā dzelzs makstī. Lielīgā izturēšanās tūliņ iezī­mēja viņu par karapulku trakuli. Sī fantastiskā subjekta runu pūlis uzņēma ar skaļiem smiekliem un zobošanos. Atskanēja saucieni:

— Vēl viens pārģērbies princis!

— Lēnāk, draugs, redzi, cik viņš sirdīgs!

— Skatās, it kā gribētu kādu apēst!

— Atņemiet viņam puiku; dīķī vajag iemest šo kucēnuf

Laimīgā ideja atrada piekrišanu; kāda roka izstiepās pēc

prinča, bet tajā pašā mirklī gaisā pazibēja rapieris — un ne­kauņa atradās uz zemes, locīdamies zem rapiera sitieniem. Un tūlīt desmitiem balsu sauca:

— Grābiet to suni!

— Sitiet viņu, sitiet!

Svešo apstāja no visām pusēm un piespieda pie sienas. Viņš sāka nikni atkauties ar savu garo rapieri. Uzbrucēji krita pa labi un kreisi, bet pūlis, mīdīdams pakritušos kājām, tik­pat draudoši mācās varonim virsū. Nelaimīgā minūtes likās jau skaitītas, viņa bojāeja šķita neizbēgama, te atskanēja taures un skaļi saucieni:

— Ceļu, ceļu karaļa sūtnim!

Jātnieku patruļa draudēja samīt pūli, kas pajuka uz visām pusēm, ko kājas nes. Drošsirdīgais svešinieks nezaudēja laiku, paķēra princi uz rokām, steidzīgi atstāja cīņas lauku un drīz jau bija drošībā.

Tagad atgriezīsimies rātsnamā. Pēkšņi cauri dzīru trok­snim un gaviļu šaltīm izlauzās sudrabotas, vibrējošas taures skaņas. Acumirklī viss apklusa. Kapa klusumā atskanēja skaļa balss: sūtnis, kas nāca no pils, nolasīja vēstījumu. Visi klausījās, elpu aizturējuši.

Svinīgi noskanēja beigu vārdi:

— Karalis miris!

Visi klātesošie kā viens vīrs nolieca galvas un nostāvēja tā dažus mirkļus dziļā klusumā. Tad pēkšņi visi nolaidās ce­ļos, izstiepa rokas pret Tomu, un zālē nodārdēja skaļš sau­ciens, kas likās satricinām ēku līdz pamatiem:

— Lai dzīvo karalis!

Nabaga pārsteigtais puisēns apjucis nolūkojās šajā pār­steidzošajā skatā. Kā sapņos viņš vēroja ceļos nometušās prin­ceses un grāfu Hertfordu. Tad viņam iešāvās prātā laimīgas domas, seja atplauka un, noliecies pie lorda Hertforda, viņš tam klusi pajautāja:

— Atbildi man pēc goda un sirdsapziņas: ja es gribētu dot pavēli — tādu, kādu tiesības dot vienīgi karalim, vai šo pavēli izpildītu, vai neviens man nepretotos?

— Neviens, manu pavēlniek, neviens visā valstī! Tavā per­sonā pavēl Anglijas visvarenais valdnieks. Tu esi karalis, un tavs vārds — likums! — lords Hertfords atbildēja.

Tad Toms dziļi aizkustināts teica skaļā, svinīgā balsī:

— Lai no šī brīža karaļa likums ir žēlsirdības likums! Lai zūd uz mūžu asiņainie likumi! Piecelieties! Ejiet uz Taueru un sakiet, ka karalis dāvina dzīvību hercogam Norfolkam!

Sie vārdi, iedami no mutes mutē, kā zibens apskrēja visu zāli, un brīdi vēlāk, kad Hertfords izgāja no rātsnama, atska­nēja jauns skaļš sauciens:

— Gals asiņu valstij! Lai dzīvo Edvards, Anglijas karalis!

Izkļuvuši no pūļa, Mailss Hendons un mazais princis pa šaurām, līkumotām ieliņām nogriezās uz upi. Viņi bez kavēk­ļiem nonāca līdz Londonas tiltam un te atkal iekļuva lielā ļaužu burzmā. Hendons cieši turēja princi, nē, tagad jau ka­rali, pie rokas. Satriecošā ziņa bija paguvusi apskriet visu Londonu, un puisēns dzirdēja no visām pusēm:

— Karalis miris!

Nabaga zēna sirds sāpēs sažņaudzās, viņš viscaur trīcēja. Viņam tas bija smags zaudējums, lielas bēdas, jo drūmais tirāns, kas visiem iedvesa bailes, pret viņu vienmēr bija bijis maigs. Sajā brīdī puisēns jutās pats nelaimīgākais, pats at- stātākais un nelaimīgākais radījums pasaulē. Asaras plūda viņam pa vaigiem, aizklādamas ar miglu visu, kas notika ap­kārt. Tad nakts klusumu kā pērkona dārdi pāršķēla sauciens:

— Lai dzīvo karalis Edvards Sestais!

To dzirdot, zēna acis iemirdzējās, aiz lepnuma it kā tirpas nogāja viņam līdz pašiem pirkstu galiem.

«Tiešām — tas ir kas sevišķs; cik neparasta sajūta!» viņš nodomāja. «E s e s m u karalis!»

Mūsu draugi ar pūlēm izlauza ceļu cauri ]aužu pūlim, kas pulcējās uz tilta. Londonas tilts, kas tajā laikā skaitīja savu sešsimto pastāvēšanas gadu, noderēja kā galvenais brauca­mais ceļš un bija vienmēr trokšņains un |aužu pilns. Tas bija diezgan neparasts tilts: gar abām pusēm no viena Temzas krasta uz otru stiepās cieši sablīvētu tirgotavu rindas, pie tam tirgotavu īpašnieku dzīvokļi atradās otrā stāvā. Tilts bija it kā atsevišķa neatkarīga pilsētiņa ar savu viesnīcu un trak­tieriem, maiznīcām, sīkumu veikaliņiem, tirgu, darbnīcām un pat baznīcu. Abas savas kaimiņienes — Londonu un Saut- verku, kuras tā savienoja, — mazā, lepnā pilsētiņa uzlūkoja kā priekšpilsētas un ieskatīja par nenozīmīgām. Te bija, tā sakot, pilnīgi noslēgta sabiedrība; šaura pilsēta ar vienu vie­nīgu ielu piektdaljūdzes garumā, kuras iedzīvotāji, tāpat kā lauku Jaudis, no pašas bērnības pazina cits citu kā savus pie­cus pirkstus, kā bija pazinuši cits cita tēvus un mātes. Pats par sevi saprotams, ka arī katra mājas noslēpumi bija zināmi visos sīkumos. Te bija arī sava aristokrātija — vecas, ievēro­jamas miesnieku, maiznieku un dažnedažādas citas dzimtas, kas dzīvoja šeit jau kopš tilta celšanas laikiem un zināja no galvas vecā tilta diženo vēsturi ar visiem brīnišķīgajiem no­stāstiem. Te runāja īpatnējā valodā, kādu citur nekur nedzir­dēsi kā vienīgi uz Londonas tilta, arī domāja citādi un pat meloja savdabīgā tilta stilā — gari un plaši, skaidriem un sulīgiem vārdiem. Tā bija neattīstīta, aprobežota un pašpie- ticīga ļaužu suga. Bērni piedzima un uzauga uz tilta, cilvēki novecoja un beidzot nomira, ne reizes neatstājuši tiltu un ne­redzējuši visā pasaulē nekā cita kā vien savu tiltu. Tādas sugas ļaudis, gluži dabiski, varēja iedomāties, ka nemitīgā burzma, kas dienu un nakti virzās pa viņu ielu, trokšņainās klaigas un saucieni, zirgu zviedzieni, lopu maurošana, aitu blē­šana un tālam pērkonam līdzīgā soļu dunoņa ir pasaulē pats galvenais un viņi paši — šī dārguma īpašnieki. Un tādi viņi arī patiešām bija, mazākais, viņi varēja šīs tiesības izmantot ar saviem logiem — par zināmu atlīdzību — katrreiz, kad kāds karalis vai varonis atgriežoties virzījās garām krāšņā gājienā, jo nebija ērtākas vietas, no kuras tik ilgi, pilnīgi un netraucēti varētu novērot garām soļojošās karaspēka daļas.

Cilvēkiem, kas bija piedzimuši un uzauguši uz tilta, dzīve citā vietā šķita neizturami garlaicīga un tukša. Stāsta — kāds septiņdesmit gadus vecs vecītis gribējis atpūsties un padzī­vot uz laukiem. Un kas noticis? Viņš pilnīgi zaudējis mieru un caurām naktīm grozījies savā guļvietā no vieniem sāniem uz otriem — tik nospiedošs un baigs viņam licies lauku klu­sums. Galīgi nomocījies viņš, kā stāsta, nonīcis un izdilis kā spoks, atbēdzis savā agrākajā dzīvesvietā un pašā pirmajā naktī gulējis saldu miegu, viļņu čalu un parastās Londonas tilta dārdoņas ieaijāts.