Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Hendons padevīgi pasniedza dvieli, kas karājās turpat uz naglas zēnam pie deguna. Tad, sekodams prinča paraugam, viņš nomazgājās pats. Pa to laiku viņa pieņemtais bērns nosēdās pie galda un taisījās ieturēt pusdienas. Ātri nomazgā­jies, Hendons piegāja pie galda, pacēla otru krēslu un gri­bēja jau apsēsties.

— Kā, tu gribi sēdēt karaļa klātbūtnē? — zēns viņu dus­mīgi atturēja.

Sie vārdi satrauca Hendonu līdz sirds dziļumiem.

— Tas tik ir joks, — viņš nomurmināja, — tagad viņš tur sevi par karali! Kā redzams, ar lielajām pārmaiņām valstī arī viņa vājprātības veids grozījies. Ko darīt — gribi vai ne, nāksies piemēroties apstākļiem, citādi viņš mani vēl nosūtīs uz Taueru!

Un, gluži apmierināts ar savu asprātību, Hendons nolika krēslu vietā, nostājās mazajam karalim aiz muguras un pa­kalpoja kā prazdams.

Jo vairāk karalis ēda, jo viņš kļuva laipnāks, un viņam iegribējās papļāpāties.

— Ja nemaldos, tu teici, ka tevi sauc par Mailsu Hen­donu? — viņš prasīja.

— Jā, jūsu augstība, — Mailss atbildēja un nodomāja: «Ja jau iztapt nabaga zēna trakajām iedomām, tad nevar to darīt tikai pa pusei. Ja jau godāt, tad saukt gan par augstību, gan par majestāti. Es nedrīkstu atmest nekā, kas pieder pie manas lomas, citādi varu kaitēt cēlajam, labajam mērķim.»

Karalis sasildījās ar otru glāzi vīna un teica:

— Es gribētu ar tevi tuvāk iepazīties, pastāsti man par savu dzīvi! Tu esi ļoti drošsirdīgs un, kā liekas, laba dzi­muma. Vai tu esi muižnieks?

— Mūsu dzimta nav no īsti dižciltīgām, jūsu augstība… Mans tēvs ir baronets no sīkajiem muižniekiem — sers Ri­čards Hendons no Hendon-Hola, netālu no Manksholmas Kentā.

— Es gan nevaru atcerēties tādu vārdu… Nu, stāsti tālāk!

— Nav jau nekā daudz, ko stāstīt, jūsu augstība; bet, ja nav nekā labāka, ko darīt, var jau kādu pusstundiņu papļā­pāt. Mans tēvs sers Ričards ir ļoti labs un arī ļoti bagāts cilvēks. Mana māte nomira, kad es vēl biju bērns. Man ir divi brāļi: vecākais, Arturs, tikpat augstsirdīgs un labs kā tēvs, un Hjū, jaunāks par mani, viltīgs, blēdīgs, ļauns, mantkā­rīgs — īsts rāpulis. Tāds viņš bija jau no šūpuļa, tādu es viņu arī atstāju pirms desmit gadiem — īsts deviņpadsmit ga­dus vecs nelietis. Man tajā laikā bija divdesmitais gads, bet Arturam — divdesmit otrais. Tā ir visa mūsu ģimene bez lēdijas Edītes, manas māsīcas, kurai tad bija sešpadsmit gadu. Tā bija skaista, mīļa, laba meitene, grāfa meita, pēdējā savā

ciltī, lielas bagātības un izmirstoša titula mantiniece. Mans tēvs bija viņas aizbildnis, Mēs mīlējām viens otru, bet viņa jau no mazotnes bija saderināta ar Arturu, un tēvs pat dzir­dēt negribēja par dotā vārda laušanu. Arturs mīlēja citu un ieteica mums nezaudēt dūšu un cerību, apgalvodams, ka laiks un laime palīdzēs mums ikvienam sasniegt ilgoto. Hjū kāroja lēdijas Edītes bagātību, lai gan stāstīja, ka mīlot viņu pašu. Bet tāds jau viņam bija tikums — viņš runāja tā, bet do­māja citādi. Ko visu viņš ari nedarīja, lai patiktu meitenei, viss bija velti: viņam nevienu neizdevās piekrāpt, izņemot tēvu. Tēvs mīlēja Hjū vairāk par mums visiem un ticēja kat­ram viņa vārdam, tādēļ ka Hjū bija jaunākais un neviens viņu neieredzēja. Ar to vienmēr ir pilnīgi pieticis, lai iegūtu tēvu sirdis. Pie tam Hjū bija liels meistars melošanā un prata glaimot kā reti kāds. Nav brīnums, ka viņam izdevās piekrāpt tēvu, kas jau bez tam bija viņam ļoti pieķēries. Es tajā laikā biju straujš, iedomīgs jauneklis, patiesību sakot, īsts trakulis, lai gan mani nedarbi bija paši nevainīgākie. Man pat prātā nenāca kādam pāri darīt, sagādāt zaudējumus vai kādu ap­vainot, un nekad es nebiju izdarījis kauna darbu vai ko zemisku un ar manu muižnieka stāvokli nesavienojamu.

Tomēr Hjū prata manus trūkumus izmantot. Redzot, ka Arturam vāja veselība un viņš ilgi nedzīvos, un tātad kā sān­censis nav bīstams, Hjū apņēmās nodabūt mani no ceļa,.. Nu, bet tas ir garš stāsts, valdniek, to nav vērts stāstīt. īsi sakot, viņš veikli pārspīlēja manus zēna nedarbus un iztēloja tos par noziegumiem. Kad viņš atrada manā istabā virvju kāpnes, ko pats tur bija nometis, un ar uzpirktu kalpu liecī­bām pierādīja, ka es esot gatavojies nolaupīt Edīti un ar to salaulāties pret tēva gribu, tad tēvs viņam noticēja. «Trīs ga­dus ilga trimda projām no vecāku mājas un Anglijas pār­vērtīs viņu par cilvēku un drosmīgu kareivi,» — tā tēvs no­lēma. «Pamēģini padzīvot ar savu prātu,» viņš man atvado­ties teica.

Pa garajiem trimdas gadiem es piedalījos vairākos karos uz sauszemes: bet cik nelaimes, cik grūtuma un dēku es netiku piedzīvojis — kas to var uzskaitīt! Pēdējā kaujā es tiku sagūstīts un veselus septiņus gadus mocījos ieslodzījumā. Beidzot, pateicoties drosmei un apķērībai, man izdevās izrau­ties brīvībā, un es bēgu. Esmu tikko atbraucis ar dažiem grašiem kabatā, noplīsis kā ubags, bet visbriesmīgākais, ka ne­zinu, kas pa šiem garajiem septiņiem gadiem noticis ar Hen- don-Holu un tās iemītniekiem. Tas ir viss mans bēdu stāsts, jūsu augstība.

— Cik nejēdzīgi, cik zemi pret tevi izturējušies! — mazais karalis dusmās mirdzošām acīm iesaucās. — Bet esi mierīgs, es atdošu tev tavas tiesības — zvēru pie svētā krusta! Vari paļauties uz manu karaļa vārdu!

Aizgrābts no stāsta par Mailsam nodarītajām pārestībām, princis arī pats kļuva vaļsirdīgs un ar dedzību izstāstīja savas nesenās likstas. Mailss klausījās, gluži sastindzis aiz brīnu­miem, un, kad princis beidza, neviļus nodomāja:

«Tam tik ir bagāta fantāzija! Tiešām — tas nav ikdienišķs prāts. Ne katrs zēns — pat ar veselu saprātu — izdomātu tik patiesu, raibu stāstu kā šo. Viņa fantāzija radījusi no nekā tik interesantu pasaciņu. Nē, nabaga puisīt, kamēr es būšu dzīvs, tu nepaliksi viens pasaulē! Es rūpēšos par tevi visu mūžu. Tu vienmēr būsi ar mani, būsi mans mīlulis, mazais biedrs. Mēs tevi izārstēsim… Un, kad tu izaugsi un padarīsi savu vārdu slavenu, es lepošos ar tevi un teikšu: «Jā, viņš ir mans — es pacēlu viņu uz ielas kā bezpajumtes klaidoni, bet jau tad es redzēju, ka no viņa dienās iznāks liels vīrs un ka viņa vārds taps slavens… Skatieties uz viņu, priecājieties,— vai man nebija taisnība?»»

Pēc brīža klusēšanas karalis domīgi teica:

— Tu pasargāji mani no apvainojumiem un apkaunojuma, varbūt pat izglābi man dzīvību un tātad saglabāji man ka­raļa kroni. Tāds pakalpojums krietni jāatalgo. Saki man, ko tu gribi, un, ja manā karaļa varā būs tavu vēlēšanos izpildīt, tā tiks izpildīta.

Fantastiskais priekšlikums iztraucēja Hendonu no domām. Viņš jau gribēja pateikties viņa augstībai par lielo godu un, aizbildinoties ar to, ka darījis tikai savu pienākumu, kas ne­pelna atlīdzību, novērst viņa uzmanību uz citām lietām, kad viņam ienāca prātā asprātīga iedoma, un viņš lūdza karali dot viņam dažas minūtes laika apdomāties un apsvērt vēlīgo solī­jumu. Mazais karalis to visžēlīgi atļāva, piebilzdams, ka ir de­rīgi tik svarīgu jautājumu apdomāt.

Mazliet apdomājies, Mailss nolēma:

«Jā, tas būs īsti vietā, jo nezinu, kā citādi' lai tieku laukā no ķezas. Sīs stundas pieredze man rāda, cik grūti un neērti būtu šo komēdiju turpināt… Jā, es to ierosināšu. Laime vēl, ka man tas laikā ienāca prātā.»

Viņš nometās uz viena ceļa un sāka savu runu: — Valdniek, mani mazie pakalpojumi ir tikai uzticama pavalstnieka pienākums. Es nejūtos pelnījis, bet, ja jau jūsu augstībai labpatiksies man kādu algu piešķirt, es iedrošinos lūgt kādu žēlastību. Pirms četriem gadsimtiem, kā jūsu aug­stībai no vēstures zināms, starp Anglijas karali Džonu un franču karali izcēlās asiņains naids, ko nolēma izšķirt ar tā saucamo «dieva tiesu», tas ir, ar divu cīkstoņu spēkošanos tur­nīrā. Sanāca kopā abi karaļi un vēl trešais, Spānijas karalis, lai būtu par tiesnešiem un lieciniekiem nolemtajai divkaujai. Arēnā iznāca franču cīkstonis. Viņš bija tik stiprs un bries­mīga izskata, ka neviens no angļu bruņiniekiem neuzdroši­nājās ar to mēroties spēkiem, un angļu karalim tik svarīgā lieta likās zaudēta. Toreiz Tauerā bija ieslodzīts lords de Kursī — labākais cīkstonis visā Anglijā. Viņam bija at­ņemtas tiesības un īpašumi, un pats viņš jau ilgi nīka cie­tumā. Viņu atcerējās un aizsūtīja tam pakaļ. Viņš izaicinā­jumu pieņēma un tūdaļ pilnā apbruņojumā ieradās cīņas vietā. Bet, tikko francūzis ieraudzīja lorda de Kursī milzīgo stāvu un izdzirda viņa slaveno vārdu, viņš ar kaunu metās bēgt, un Anglija palika uzvarētāja. Karalis Džons atdeva atpakaļ lor­dam de Kursī visus viņa titulus un īpašumus un sacīja: