Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

«Lūdz, kādu algu gribi; ja tu arī lūgtu pusi no valsts, tavs lūgums tiks izpildīts.» Un de Kursī, ceļos nometies, tā kā es tagad stāvu, atbildēja: «Es lūdzu no tevis vienu žēlastību, valdniek: dāvini man un visiem maniem pēcnācējiem privilē­ģiju palikt ar apsegtu galvu Anglijas karaļa klātbūtnē un paturēt šo tiesību, kamēr vien pastāvēs Anglijas tronis.» Viņa lūgums tika izpildīts, kā tas jūsu augstībai zināms. No tā laika jau četrsimt gadu de Kursī dzimtai nav trūcis vīriešu kārtas pēcnācēju, un līdz šai dienai senās cilts vecākais nenoņem galvassegu Anglijas karaļa klātbūtnē, ko neviens cits neuzdrošinātos darīt. [9] Pēc šī slavenā bruņinieka parauga es lūdzu no jūsu augstības vienu vienīgu žēlastību un priekš­rocību, un tā būs man pilnīgi pietiekama alga: lai tagad un vienmēr man un maniem pēcnācējiem būtu atļauts sēdēt Anglijas karaļa klātbūtnē.

— Piecelies, ser Mails Hendon, — no šī brīža tu esi bru­ņinieks! — karalis svinīgi teica, viegli iesitis Hendonam pa plecu ar zobenu, kā to prasīja paradums, ieceļot kādu par bruņinieku. — Piecelies un apsēdies! Tavs lūgums ir izpildīts!' Kamēr Anglija pastāvēs un karaļi valdīs, šīs tiesības paliek tavai ciltij.

To teicis, viņa augstība piecēlās un sāka staigāt pa istabu, kaut ko prātodams, bet Hendons noslīga uz krēsla pie galda, nodomādams:

«Mana laime, ka tas man laikā ienāca prātā. Tas ir tīrais atvieglojums, es aiz noguruma vairs nevaru nostāvēt. Ja man neiešautos galvā šī laimīgā doma, man nāktos nedēļām stāvēt kājās, kamēr nabadziņš izveseļosies.» Pēc brīža Hendons tur­pināja savus prātojumus: «Tātad es esmu iekļuvis Sapņu ura ēnu valsts bruņiniekos! Tas ir diezgan neparasts un savāds amats tādam vienkāršam cilvēkam kā man. Es nesmiešos — dievs sargi, smieties par tādām lietām; jo tas, ko es uzskatu par murgiem un sapņiem, viņam ir īstenība. Bet arī es do­māju, ka dažā ziņā tie nav nekādi murgi, tie tikai pierāda, cik viņam cēla un augstsirdīga dvēsele…» Pēkšņi viņš iedo­mājās: «Bet kas notiktu, ja viņam ienāktu prātā arī ļaudīs mani uzrunāt ar jauno titulu? Neko sacīt, labs bruņinieks šādās skrandās! Nekas, lai jau sauc mani, kā vien viņam ienāk prātā, — es būšu apmierināts.»

Drīz abiem draugiem sāka nākt miegs.

— Noņem man šīs skrandas! — karalis teica, rādīdams uz savām drēbēm.

Hendons bez iebildumiem tūdaļ izģērba puisēnu un nogul­dīja gultā. Apskatījies visapkārt, viņš domīgi noteica:

— Atkal viņš ieņēmis manu gultu. Kur tad lai es guļu?

Mazais karalis redzēja drauga apjukumu un izklīdināja to ar vienu vārdu.

— Tu liecies gulēt pie durvīm un sargā mani! — viņš teica miegainā balsī. Pēc brītiņa viņš jau bija aizmirsis visas ne­laimes un cieši aizmidzis.

— Mīļais bērns! Nē, viņam tiešām vajadzēja piedzimt par karali! — Hendons sajūsmināts izsaucās. — Karalis kas ka­ralis!

Izstiepies pie sliekšņa uz grīdas, viņš apmierināts piebilda:

— Sājos septiņos gados man nācies gulēt vēl sliktākos apstākļos nekā tagad — un būtu grēks par to kurnēt.

Viņš aizmiga, kad logā jau bija manāma nespodra rīta blāzma. Ap pusdienas laiku viņš pamodās un, vietvietām pa­celdams savam dusošajam audzēknim segu, uzmanīgi izmē­rīja viņu ar aukliņu.

Tikko viņš bija beidzis, arī karalis pamodās, teica, ka esot nosalis, un jautāja Hendonam, ko viņš tur dara.

— Viss jau galā, valdniek, — Hendons atbildēja. — Man šis tas nokārtojams, bet es drīz būšu atpakaļ. Tu labāk vēl pagūli, tev vajag krietni atpūsties! Es tevi ietīšu ar visu galvu, tā tev būs siltāk.

Karalis iegrima sapņu valstī, pirms vēl Hendons bija bei­dzis runāt. Mailss klusi izgāja un pēc kādas pusstundas tikpat klusi atgriezās ar pilnīgu zēna drēbju kārtu, lai gan vienkāršu un apnēsātu, bet vēl stipru un pietiekami siltu šim gadalaikam. Nosēdies pie galda, viņš aplūkoja savu pirkumu pamatīgāk, pie sevis norūkdams:

— Ja mans maks būtu biezāks, tad ari drēbes būtu labā­kas, bet, kad kabata tukša, jābūt apmierinātam ar to, kas ir…

Reiz skaistule dzīvoja miestiņā, Mūsu miestiņā redzēja to …

Liekas, viņš pakustējās… Jādzied klusāk. Ka tik zēns nepamostas, lai izguļas nabadziņš! Viņš jau tā nokusis, bez tam mums vēl priekšā tāls ceļš. Kamzolis nav slikts; vietām gan būtu jāsadiedz, un tad būs pavisam labs. Bikšeles jau daudz labākas, lai gan arī tām nekaitētu pāris adatas dū­rienu. Toties kurpes ir stipras, tajās viņa kājiņām būs sausi un silti. Viņš jau, nabadziņš, nebūs pieradis pie kurpēm, droši vien cauru gadu, ziemu un vasaru, skraidījis basām kājām… Kaut par vienu fārtingu dotu tik daudz maizes, cik diegu, tad cilvēkam pietiktu visam gadam! Un vēl tāda skaista, resna adata piedevām … Būs diezgan pūļu, kamēr es tagad ievēršu diegu.

Un tiešām — viņam nācās diezgan nopūlēties. Kā to vī­rieši vienmēr darījuši un laikam arī darīs, kamēr vien pasaule pastāvēs, viņš ar vienu roku nekustīgi turēja adatu, bet ar otru centās ievērt diegu adatas acī; sievietes rīkojas tieši ot­rādi. Diegu bija ļoti grūti ievērt: te tas paskrēja acij garām, te sametās un negāja cauri. Bet Hendons bija pacietīgs, un tādu darbu viņš arī nestrādāja pirmo reizi — viņš taču bija karavīrs. Beidzot diegs bija ievērts, viņš paņēma apģērba ga­balu, kas atradās klēpī, un sāka šūt.

— Viesnīcā samaksāts viss līdz pat mūsu šīsdienas bro­kastīm. Ar to naudu, kas man vēl ir, mums pietiks, lai nopir­ktu divus ēzeļus, un vēl sīkiem ceļa izdevumiem divām trim dienām. Bet tad mēs būsim Hendon-Holā …

Tā savu vīru mī…

Ak, kad tevi! Cik sāpīgi iedūrās pirkstā! Gandrīz visa adata paskrēja zem naga. Nekas, nav jau pirmo reizi, mazliet pasāpēs un sadzīs… Ja tik mums izdosies nokļūt mājās, manu puisīt, mēs varēsim dzīvot, cepures kuldami. Tavas rai­zes izzudīs tāpat kā tava slimība …

Tā savu vīru mīlēja, Bet sāncensis …

Kas par cēliem, slaikiem dūrieniem — prieks redzēt! — Hendons turpināja, apbrīnodams savu darbu. — Tie pauž va­renību un plašu vērienu — nemaz nevar salīdzināt ar kāda prasta skrodera sīkajiem, plebejiskajiem dūrieniem …

Tā savu vīru mīlēja, Bet sāncensis mīlēja šo …

Gatavs! Apbrīnojams darbs! Ātri un labi padarīts. Tagad tikai vajag viņu pamodināt, apģērbt, palīdzēt viņam nomazgā­ties, paēdināt, un mēs tūliņ varam doties ceļā — vispirms uz Sautverku, uz tirgu pie Tabardas traktiera. Vai nelabpatiksies celties augšā, valdniek? Neatbild. Kā samiegojies! Jūsu aug­stība, laiks celties augšā! Ko lai dara, nāksies sapurināt viņa svēto personu, ja viņam tik ciets miegs. Kas tas?

Viņš norāva segu: zēns,bija pazudis!

Brīdi Mailss stāvēja kā pārakmeņojies aiz brīnumiem. Ap­skatījies apkārt, ievērojis, ka līdz ar zēnu pazudušas arī viņa skrandas, viņš sacēla veselu vētru un sāka pilnā balsī kliegt pēc saimnieka. Tieši šajā brīdī viesmīlis ienesa brokastis.

— Saki tūliņ, velna bērns, vai es tevi nožņaugšu! — Mailss iesaucās, nikni uzklupdams viesmīlim, kurš aiz bailēm un pār­steiguma uz brīdi bija zaudējis valodu. — Kur zēns?

Bailēs stostīdamies, viesmīlis paskaidroja:

— Tikko jūs pirmiņ bijāt izgājis, atskrēja kāds puisis un teica man, ka jūsu cienība liekot tūliņ nogādāt zēnu pie jums uz tiltu, uz Sautverkas galu. Es viņu uzvedu šeit augšā. Kad viņš jūsu zēnu pamodināja un pateica pavēli, tas norūca, kā­dēļ viņu «modinot tik agri», kā viņš izteicās. Tomēr viņš tūliņ uzvilka savas skrandas, un abi aizgāja. Aiziedams zēns vēl teica, ka jūsu cienība būtu labāk darījis, ja pats atnācis viņam pakaļ nekā sūtījis svešu … un tāpēc …