Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Un tāpēc — tu esi nelga! Nejēga tu esi, ko katrs muļ­ķis var vest ap stūri un kam par maz, ka to pakar! … Bet kādēļ es uztraucos? Varbūt ar viņu vēl nekas ļauns nav no­ticis. Jāiet uzmeklēt, bet tu klāj galdu! Pag! Sega bija tā savīstīta, lai izskatītos, ka kāds guļ… Vai tas būtu tā nejauši iznācis?

— Nevaru zināt, jūsu cienība! Es tikai redzēju, ka puisis rīkojās ap gultu — tas, kurš atnāca.

— Nolādēts! Tas darīts, lai mani piekrāptu, — skaidrs, ka viņiem vajadzēja iegūt laiku. Klausies — vai svešais zellis atnāca viens?

— Viens, jūsu cienība.

— Vai tu esi par to pārliecināts?

— Jā, jūsu cienība.

— Apdomā labi, nesteidzies, atceries!

Viesmīlis brīdi padomāja, tad teica:

— Viņš atnāca viens, tas tiesa, bet tagad es atceros: kad viņi abi izgāja drūzmā uz tilta, nez no kurienes tiem pielēca klāt kāds šaubīga izskata skrandainis, un tikko viņš pie­skrēja …

— Kas, kas? Runā ātrāk! — Hendons bargā balsi viņu nepacietīgi pārtrauca.

— Viņi iejuka pūlī un pazuda. Es viņus vairs neredzēju, jo te mani pašlaik sauca saimnieks, kurš ļoti dusmojās par to, ka rakstvedim bija aizmirsuši pasniegt pasūtīto cepeti. Bet, kad es piesaucu visus svētos, teikdams, ka es pie tā esmu tikpat nevainīgs kā jaunpiedzimis bērniņš, viņš …

— Prom no manām acīm, idiot! Tu mani padarīsi traku ar savu pļāpāšanu! Stāvi! Kurp tu skrien? Tev grūti vienu minūti pastāvēt uz vietas? Vai viņi aizgāja uz Sautverkas pusi?

— Tieši tā, jūsu cienība… Es viņam saku: man netika pasūtīts tas nolādētais cepetis, un es esmu nevainīgs kā jaun­piedzimis bērniņš, bet viņš…

— Tu vēl esi te? Un atkal mels niekus? Laukā — vai es tevi nožņaugšu!

Viesmīlis acumirklī pazuda. Hendons noskrēja lejā ātrāk par viņu, lēkdams divus pakāpienus uzreiz, rūkdams:

— Nav šaubu, tas ir bijis tas pats nelietis, kurš teica, ka zēns esot viņa dēls. Es tevi esmu pazaudējis, mans ma­zais, neprātīgais karali, tas ir briesmīgi!… Es tevi biju tā iemīlējis! Nē, zvēru pie sava goda, ar to es neapmierināšos! Es tevi atradīšu, kaut arī man nāktos izvandīt visu valsti. Manu nabaga zēn! Brokastis gaida tevi un mani — mūs abus, bet kur nu te laiks brokastot, — lai žurkas tās apēd! Tagad tikai ašāk, ašāk!

Un, spiežoties caur trokšņaino ļaužu pūli uz tilta, Mailss pastāvīgi sevī atkārtoja, it kā tas viņu apmierinātu:

— Viņš dusmojās, bet tomēr gāja, viņš gāja, jo domāja, ka viņu aicina Mailss Hendons. Mīļais puisēns — viņš nebūtu klausījis nevienam citam — to es zinu.

Tajā pašā dienā, gaismai austot, Toms Kentijs pamodās no smaga miega un plati ieplestām acīm raudzījās tumsā sev priekšā. Tā viņš nogulēja dažas minūtes, velti mēģinādams sakārtot sajukušās domas un atmiņas un izprast, kas noti­cis. Pēkšņi viņš paklusā balsi priecīgi iesaucās:

— Es saprotu, es saprotu! Paldies dievam, ka es beidzot esmu pamodies! Kāds prieks! Prom, bēdas! Nanij, Betij, rā­pieties laukā no salmiem un nāciet šurp ātrāk! Ko es jums pastāstīšu! Tādi brīnumi, ka jūs nemaz neticēsiet! Tas bija trakākais sapnis, kādu jebkad tumsas gari uzbūruši cilvēka prātam par pārsteigumu… Nanij, Betij, nāciet taču, es jums saku!

Kāds tumšs stāvs izauga pie viņa pagalvja, un kāda balss teica:

— Ko jūsu augstībai labpatiksies pavēlēt?

— Pavēlēt? … Ak bēdas, man liekas — es šo balsi pa­zīstu. Saki man — kas es esmu?

— Vakar jūs vēl bijāt Velsas princis, šodien jūs esat mūsu visžēlīgais valdnieks Edvards, Anglijas karalis.

Toms iespieda seju spilvenā un izmisis čukstēja:

— Tad tas nebija vis sapnis! Ej atdusies, mans labais ser, atstāj mani vienu ar manām bēdām!

Puisēns atkal aizmiga un redzēja brīnišķīgu sapni. Viņš sapņoja, ka ir vasara un viņš viens pats rotaļājas skaistajā pļavā, ko sauc par Gudmensfīldu. Pēkšņi, kur gadījies, kur ne, viņa priekšā parādījās sarkanbārdains punduris — kādu pēdu garš, ar milzīgu kupri mugurā.

«Roc te pie šī celma!» punduris teica.

Toms sāka rakt un izraka divpadsmit jaunu, spožu pensu — veselu bagātību. Bet tas vēl nebija viss.

«Es tevi pazīstu,» punduris sacīja. «Tu esi krietns zēns,. Tavām likstām nu ir gals; es gribu tevi atalgot. Nāc šurp katrā septītajā dienā, un tu katrreiz atradīsi šajā vietā to pašu bagātību: divpadsmit jaunu, spožu pensu. Tikai pie­lūko — nevienam šo noslēpumu neizpaud!»

Punduris pazuda, bet Toms ar savu bagātību, cik jaudas, skrēja uz Atkritumu laukumu.

«Katru vakaru,» viņš pa ceļam pārdomāja, «es tēvam došu vienu pensu. Viņš domās, ka esmu to saubagojis, būs apmieri­nāts un vairs nesitīs mani. Otru pensu ik nedēļu atdošu la­bajam Endrū tēvam, kas mani māca, bet četri paliks mātei un Nanijai ar Betiju. Nu vairs nebūs jābadojas un jāstaigā skran­dās; gals visām bailēm, mokām un sitieniem!»

Toms sapņoja, ka viņš skrien tik ātri, ka nonāk savā ne­tīrajā miteklī gluži bez elpas, bet acis viņam mirdz jūsmīgā pateicībā. Viņš iesviež mātei klēpī četrus no saviem pensiem un sauc:

«Tas viss tev! It visi… tev un Nanijai, un Betijai… Tie ir godīgi iegūti; es neesmu tos ne saubagojis, ne zadzis!»

Māte, izbrīnījusies un laimīga, viņu cieši spiež sev pie krūtīm un saka:

«Jau vēls; vai jūsu augstībai nelabpatiksies celties?»

Ak vai, tādu atbildi viņš nebija gaidījis! Aizlaidās lai­mīgie sapņi — zēns pamodās.

Viņš atvēra acis un ieraudzīja pie savas guļvietas ceļos, nometušos greznās drēbēs tērpušos lordu pirmo kambarkungu. Maldu sapņa prieks bija projām, nabaga puisēns noprata, ka viņš ir karalis un gūsteknis kā agrāk. Istabā bija sanākuši galminieki īsos purpura apmetņos — tajā laikā tā bija sēru krāsa pilī — un augstdzimuši monarha kalpi. Toms piecēlās gultā sēdus un gar smagajiem zīda priekškariem klusēdams aplūkoja šo grezni ģērbto sabiedrību.

Sākās jaunā karaļa sarežģītā apģērbšanas procedūra, pa kuras laiku galminieki cits pēc cita locīja ceļus Toma priekšā un izteica viņam līdzjūtību smagā zaudējuma dēļ, ko viņš bija cietis. Vispirms galma virsstaļļmeistars paņēma kreklu un nodeva to lordam virsjēgermeistaram; tas to savukārt no­deva lordam otram kambarkungam, tas — Vindzoras meža galvenajam mežkungam, bet tas — lordam trešajam kam­barkungam; no viņa krekls ceļoja pie karaliskā Lankastras hercogistes kanclera, tad pie virsgarderobmeistara, pie Norojas ordeņa kapitula priekšnieka, pie Tauera priekšnieka, pie pils virsuzrauga, pie galvenā veļas pārziņa, pie lorda lielad- mirāļa, pie Kenterberijas arhibīskapa un, beidzot, pie lorda pirmā kambarkunga, kurš to saņēma un ar savām rokām uz­vilka Tomam. Nabaga puisēns bija gluži pārsteigts. Viņš at­cerējās, ka tāpat no rokas rokā staigā ūdensspainis, uguns­grēku dzēšot.

Katrs viņa tualetes piederums svinīgi un lēni izgāja visu šo procedūru. Beidzot tas viss zēnam briesmīgi apnika — tā apnika, ka viņam gandrīz izlauzās skaļš atvieglojuma sau­ciens, redzot, ka viņa garās zīda zeķes sāk savu ceļojumu rindas galā, un viņš zināja, ka drīz šai aušībai būs gals. Bet

viņš bija priecājies par agru. Zeķes jau bija nonākušas lorda pirmā kambarkunga rokās. Lords kambarkungs jau taisījās ietērpt tajās Toma kājas, bet pēkšņi pietvīka gluži sarkans, žigli atdeva tās atpakaļ Kenterberijas arhibīskapam un pār­bijies čukstēja, norādīdams uz kaut ko zeķē: