Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Nē, jūs tikai paskatieties, milord!

Arhibīskaps nobālēja, tad pietvīka un steidzīgi nodeva ze­ķes lordam lieladmirālim, čukstēdams:

— Paskatieties, milord!

Lieladmirālis sniedza zeķes tālāk galvenajam veļas pār­zinim, tikko spēdams izdvest:

— Paskatieties, milord!

Un atkal zeķes sāka savu ceļojumu, tikai šoreiz otrādā kārtībā: pie pils virsuzrauga, pie Tauera priekšnieka, pie No- rojas ordeņa kapitula priekšnieka, pie virsgarderobmeistara, pie karaliskā Lankastras hercogistes kanclera, pie lorda trešā kambarkunga, pie Vindzoras meža galvenā mežkunga, pie lorda otrā kambarkunga, pie lorda virsjēgermeistara un tā tālāk pa visu rindu, atskanot dusmīgiem, uztrauktiem čukstiem:

— Paskatieties! Paskatieties!

Beidzot zeķes nokļuva galma virsstaļļmeistara rokās. Kādu brīdi viņš nobālis skatījās uz zeķēm, kas bija sacēlušas tādu uztraukumu, tad aizsmakušā balsī čukstēja:

— Zvēru pie sava goda! Saite notrūkusi! Tauerā galveno karaļa zeķu pārzini!

Tad viņš nespēkā atslējās pret lorda virsjēgermeistara plecu un saņēmās tikai tad, kad atnesa zeķes ar saitēm, kā pienācās.

Tomēr visam reiz pienāk gals, un pēc kāda laika Toms Kentijs bija tiktāl apģērbies, ka varēja atstāt gultu. Sevišķa amata persona ielēja viņam bļodā ūdeni, ar ko nomazgāties, sevišķa amata persona vadīja šo svinīgo operāciju, sevišķa amata persona stāvēja klāt ar dvieli, un beidzot Toms, pakā­peniski izgājis svinīgo mazgāšanās procedūru, nāca galma friziera rokās. Kad zēns izkļuva no šī meistara rokām, viņš izskatījās tik daiļš un piemīlīgs kā meitene — purpursarkana atlasa kamzolī un biksēs, un cepurītē ar purpursarkanām spalvām. Viņu svinīgi aizveda uz ēdamistabu pabrokastot. Kad viņš gāja garām galminieku pulkam, tie pašķīrās un krita viņa priekšā ceļos.

Pēc brokasta jauno karali ar karalisku ceremoniju perso­nisko adjutantu un piecdesmit zelta šķēpiem apbruņotu diž­ciltīgu goda sargu pavadībā noveda troņa zālē, kur viņam vajadzēja nodarboties ar valsts lietām, Viņa «tēvocis» lords Hertfords nostājās pie paša troņa, lai palīdzētu karalim ar gudru padomu.

Pirmie troņa priekšā stādījās vairāki ievērojami lordi, ku­rus nelaiķis karalis bija iecēlis par sava testamenta izpildī­tājiem. Viņi nāca saņemt piekrišanu dažiem rīkojumiem — tas gan bija tikai formas pēc un tomēr ne gluži tā, jo protektors [11] vēl nebija iecelts. Kenterberijas arhibīskaps pavēstīja testa­menta izpildītāju padomes lēmumu attiecībā uz mirušā vald­nieka apbedīšanas ceremoniju, noslēgumā nolasot daudzos tes­tamenta izpildītāju parakstus: proti, Kenterberijas arhibīskaps, Anglijas lordkanclers, lords Viljams Sentdžons, lords Džons Rasels, grāfs Edvards Hertfords, vikonts Džons Lails, Kutberts, Daremas bīskaps un tā tālāk,

Toms sen jau vairs neklausījās; viens dokumenta punkts viņu ļoti mulsināja. Viņš nenocietās un, pagriezies pret lordu Hertfordu, čukstēja:

— Uz kuru dienu, viņš teica, nolikta apbedīšana?

— Uz nākošā mēneša sešpadsmito dienu, valdniek.

— Kāds neprātsl Vai tad tik ilgi var gaidīt?

Nabaga puisēns nekādi nevarēja pierast pie galma paražām. Viņš bija redzējis, ka Atkritumu laukumā steidzās aprakt līķi, cik ātri vien iespējams. Lords Hertfords tomēr prata viņu ap­mierināt pāris vārdiem.

Valsts sekretārs nolasīja padomes lēmumu pieņemt ār­zemju sūtņus rīt pulksten vienpadsmitos. Sim lēmumam vaja­dzēja valdnieka piekrišanu. Toms jautājoši paskatījās uz lordu Hertfordu.

— Vai jūsu augstībai nelabpatiksies dot savu piekrišanu? — Hertfords čukstēja. •— Viņi nāks savu augsto pavēlnieku vārdā izteikt jums līdzjūtību smagā zaudējuma dēļ, ko cietuši jūs un visa Anglija.

Toms darīja, kā viņam bija likts,

Otrs sekretārs nolasīja galma izdevumu sarakstu par pē­dējo pusgadu, kuru summa sniedzās līdz divdesmit astoņiem tūkstošiem mārciņu sterliņu. Dzirdot šo milzu skaitli, Tomam aizrāvās elpa; gluži pārsteigts viņš bija, kad no tālākā ziņo­juma uzzināja, ka divdesmit tūkstoši mārciņu paliek nesamak­sātas un naudas samaksai nav, un vēl vairāk izbrīnījās, kad izrādījās, ka nelaiķa karaļa naudas lādes tukšas un tādēļ tūkstoš divsimt cilvēku — galma kalpotāju — atrodas ļoti grūtā stāvoklī, jo nesaņem pienākošos algu. Ar to Toms nekādi nevarēja samierināties.

— Bet tā jau mēs izputēsim! Pēc manām domām, nepie­ciešams tūliņ noīrēt mazāku namu un atlaist lielāko daļu kal­potāju— jo vairāk tādēļ, ka šie ļaudis nevienam nav vajadzīgi un tikai pinas pa kājām, apgrūtinot cilvēku un apkauno­jot viņa jūtas, uzbāzdamies ar saviem nelūgtajiem pakalpo­jumiem, kas varbūt vajadzīgi vienīgi lellēm, kam nav ne sma­dzeņu, ne roku, ar kurām sev palīdzēt. Es zinu nelielu namiņu netālu no zivju tirgus Bilingsgeitā; ja nu mēs …

Grāfs Hertfords cieši saspieda Toma roku, viņa daiļrunība izsīka, un zēns apklusa, nosarcis līdz ausu galiem. Bet ne­viens no klātesošajiem nelikās dzirdējis karaļa bezprātīgās runas.

Tad kāds sekretārs nolasīja ziņojumu par to, ka saskaņā ar mirušā valdnieka pēdējo gribu lords Hertfords tiek iecelts par hercogu, viņa brālis sers Tomass Seimors — par pēru, bet Hertforda dēls — par grāfu. Arī citiem ievērojamākiem troņa kalpiem bija piešķirti tamlīdzīgi pagodinājumi. Padome nolē­musi sasaukt sēdi sešpadsmitajā februārī, lai izdalītu un ap­stiprinātu šos goda amatus. Bet, tā kā nelaiķis karalis nav atstājis nekādu rakstisku dokumentu par zemes īpašumu dā­vāšanu šīm personām, lai ienākumi būtu piemēroti viņu aug­stajam stāvoklim, tad padome, zinādama mirušā karaļa perso­niskos nodomus, ierosina dāvāt lordam Seimoram muižu ar «piecsimt mārciņu sterliņu gada ienākumu», bet grāfa Hert­forda dēlam — ar «astoņsimt mārciņu ienākumu gadā» ar pie­zīmi, ka šī pēdējā dāvana tiek palielināta vēl par trīssimt mārciņām gadā tajā gadījumā, ja mirst kāds no bīskapiem un ja valdošais karalis dod savu piekrišanu.

Toms jau grasījās iebilst, ka vispirms pieklātos nomaksāt nelaiķa karaļa parādus un tikai tad svaidīties ar tik lielu naudu, bet vērīgais grāfs Hertfords viņu vēl laikā atturēja un izglāba no jaunas neapdomības. Tātad viņa augstība pie­krita bez vārda runas, lai gan ne ar sevišķu patiku. Kamēr viņš sēdēja un domāja par dīvainajām un brīnumainajām lietām, kas ar viņa piekrišanu norisinājās acu priekšā, viņam ienāca prātā laimīgas domas: kādēļ lai viņš savu māti neieceļ par Atkritumu laukuma hercogieni un neiedāvina tai muižu? Bet tūliņ viņam ar nožēlu bija šī doma jāaizdzen. Viņš taču ir tikai karalis vārda pēc; visi šie ievērojamie lordi un augst­maņi rīkojas ar viņu, kā tiem tīk; tiem viņa māte ir tikai slimas fantāzijas auglis, uzklausījuši viņu, tie viņam tikpat neticēs un aizsūtīs pēc ārsta.

Tikmēr garlaicīgā nodarbošanās ievilkās. Tika nolasīti lū­gumi, uzsaukumi, patentes un visādi gari un nogurdinoši do­kumenti, kas attiecās uz valsts lietām un nebeidzami atkār­tojās. Beidzot Toms smagi nopūtās un pie sevis čukstēja:

— Ko gan esmu nogrēkojis, ka mīļais dievs mani tā apbē­dina? Par ko viņš atņēma man laukus, brīvību, sauli? Kādēļ pārvērta mani par karali un iesprostoja šeit?

Viņa nabaga galva kādu brīdi klanījās snaudienā, tad no­slīga uz pleca; un valsts aparāts apstājās, jo trūka augstākās varas — apstiprinošās karaļa balss. Ap iemigušo puisēnu iestā­jās klusums, un valsts gudrajie mitējās klāstīt savus plānus.