Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

«Es jūtos gandrīz tāpat kā tajos laikos, kad lasīju mācī­tāja grāmatas un iedomājos sevi par princi, kurš izdod liku­mus un visiem pavēl darīt tā, bet ne citādi, pie tam neviens neuzdrošinājās mani neklausīt vai darīt pretim manai gribai.»

Zāles durvis atvērās uz abām pusēm, un cits pēc cita tika nosaukti augsti tituli, tad sekoja personas, kam tie piederēja. Zāle ātri pildījās ar ievērojamiem valstsvīriem lepnos tērpos. Bet Toms gandrīz nemanīja šo kungu klātbūtni, tik ļoti viņu aizņēma tas otrs — interesantākais gadījums. Viņš izklaidīgi apsēdās uz troņa un skatījās uz durvīm, nebūt neslēpdams- savu nepacietību; sanākušie lordi, redzot, ka karalis kādu gaida, neuzdrošinājās viņu traucēt un savā starpā sarunājās- par valsts darīšanām vai atstāstīja galma tenkas.

Pēc brīža atskanēja karavīru vienādie soļi un zālē ienāca nosodītie jaunākā šerifa uzraudzībā un karaļa miesassargu pavadībā. Jaunākais šerifs nometās ceļos Toma priekšā, tad piecēlās un atgāja sāņus. Trīs notiesātie kā nokrita ceļos, tā arī palika; miesassargi nostājās aiz troņa. Toms ziņkārīgi ap­lūkoja noziedzniekus. Daži sīkumi vīrieša apģērbā un izskatā viņā modināja neskaidras atmiņas.

«Man liekas, ka es šo cilvēku esmu kaut kur redzējis,» viņš domāja, «bet, kur un kad, — to gan neatceros.»

Taisni šajā acumirklī vīrietis ātri pacēla galvu, uzmeta viņam skatienu un atkal nodūra acis, nespēdams panest vald­nieka augstās personas diženumu, bet Tomam pietika tikai reizi redzēt viņa seju.

«Nav ne mazāko šaubu,» viņš sevī nodomāja, «šis ir tas pats nepazīstamais cilvēks, kurš izvilka Džailzu Vitu no Tem- zas un izglāba viņam dzīvību Jaungada dienā, laiks toreiz bija apmācies, auksts un vējains. Tā bija krietna, pašaizliedzīga rīcība! Zēl gan, ka vīrs sācis darīt ļaunus darbus un nonācis tik bēdīgā stāvoklī… Es skaidri atceros, kādā laikā un pat kādā stundā tas notika, tāpēc ka stundu vēlāk, taisni pulksten vienpadsmitos, es no vecāsmātes saņēmu tādu pērienu, ka salī­dzinājumā ar to visi iepriekšējie un vēlākie pērieni varēja lik­ties kā glāsti.»

Toms pavēlēja uz brīdi izvest ārā sievieti un meiteni un griezās pie jaunākā šerifa:

— Labo ser, ko šis cilvēks ir ļauna darījis?

Uzrunātais nometās ceļos un atteica:

— Iedrošinos ziņot jūsu augstībai, ka viņš vienam no jūsu pavalstniekiem atņēmis dzīvību, iedodams tam nāves zāles.

Toms slīkstošā zēna varonīgo glābēju bija apbrīnojis, un viņa līdzjūtībai pret gūstekni tika dots smags trieciens.

— Vai viņa vaina ir pierādīta?

— Pilnīgi, jūsu augstība!

Toms nopūtās un teica:

— Vediet viņu ārā — viņš ir pelnījis nāvi. Zēl gan, jo viņš ir drošsirdīgs cilvēks, — tas ir, es gribēju teikt, ka viņš tāds izskatās…

Notiesātais pēkšņi atguva enerģiju un, izmisumā rokas lau­zīdams, sāka saraustītos un baiļpilnos vārdos lūgt «karali»:

— Ak, valdniek, ja tev ir žēl nabaga cilvēka, tad apžēlo­jies par mani! Es neesmu vainīgs, un manas vainas pierādī­jums ir ļoti vājš. Bet par to nerunāšu; es esmu notiesāts, un lēmums nav atceļams; savās smagajās bēdās es lūdzu man parādīt tikai vienu žēlastību, jo man ir piespriesta tāda mokus pilna nāve, kas iet pāri maniem spēkiem. Glāb mani, glāb mani, ak, karali! Parādi man karaļa žēlastību un uzklausi manu lūgumu: liec mani pakārt!

Toms bija pārsteigts. Viņš sagaidīja gluži citādu lūgumu.

— Tu lūdz dīvainu žēlastību! Vai tad tev ir piespriests- cits nāves sods?

— Cits gan, labais valdniek! Mani dzīvu vārīs verdošā ūdenī. 1

šo vārdu iespaids bija tik šausmīgi satriecošs, ka Toms tik tikko nenolēca no troņa. Attapies no pirmā pārsteiguma,, viņš iesaucās:

— Lai notiek, kā tu gribi, nabaga vīrs! Kaut arī tu simt cilvēku būtu nozāļojis, bet tik briesmīgai nāvei tevi nevar nodot!

Notiesātais pieskārās ar pieri zemei un, dedzīgi pateik­damies karalim, nobeidza savu runu šādiem vārdiem:

— Ja tev kādreiz — lai dievs nedod — uzbruktu nelaime* tad šo tavu labsirdību pret mani lai debesis tev simtkārtīgi atlīdzina!

Toms pagriezās pret grāfu Hertfordu:

— Milord, vai tas var būt, ka šim cilvēkam ir piespriests- tik drausmīgs sods!

— Tāds ir likums nozāļotājiem, jūsu augstība. Vācijā nau­das viltotājus vāra dzīvus karstā eļļā — un arī tad ne uzreiz, bet pamazām ar virvi nolaiž katlā: vispirms iemērc kājas, tad ķermeņa apakšējo daļu un pēc tam… [12]

- Ak, milord, nestāstiet tālāk, es jūs lūdzu! Es to nevaru

paciest! — Toms iesaucās, ar rokām aizklādams seju, lai aiz­dzītu šausmīgo ainu. — Es lūdzu, milord, izdot pavēli, ka šis likums tiek atcelts! Lai nelaimīgos notiesātos vairs tā ne­moka!

Grāfa sejā bija lasāma piekrišana šim spriedumam. Viņš- bija līdzcietīgs cilvēks un spējīgs parādīt augstsirdību, kas ta­jos nežēlīgajos laikos augstmaņu vidū bija retums.

— Jūsu augstības augstsirdīgie vārdi izbeidz šo likumu. Tos ierakstīs vēsturē par godu jūsu karaliskajam namam, — viņš teica.

Jaunākais šerifs jau gribēja notiesāto aizvest, bet Toms ar rokas mājienu viņu atturēja.

— Labais ser, es gribu sīkāk iepazīties ar šo lietu. Sis cilvēks saka, ka pierādījumi pret viņu esot ļoti vāji. Saki — ko tu par to zini?

— Iedrošinos jūsu karaliskajai žēlastībai teikt to, kas tiesā nāca klajā: šis cilvēks iegājis Izlingtonas ciemā kādā mājā, kur atradies slimnieks. Trīs liecinieki apgalvo, ka tas noticis tieši pulksten desmitos no rīta, bet divi citi saka, ka tas bijis dažas minūtes vēlāk. Slimnieks tajā brīdī bijis viens un gulējis. Sis cilvēks drīz atkal izgājis un turpinājis savu ceļu. Pēc stundas slimnieks nomiris briesmīgās mokās ar vemšanu un dūrējiem.

— Vai kāds redzēja, ka slimniekam iedotas nāves zāles?

— Nē, jūsu augstība.

— Kā tad jūs zināt, ka slimnieks noindēts?

— Iedrošinos teikt jūsu augstībai, ka šādas parādības ārsti uzskata par nāves zāļu sekām.

Sis bija svarīgs pierādījums tajos tumšajos laikos. Toms uzreiz saprata tā izšķirošo nozīmi un teica:

— Ārsti savu amatu prot. Katrā ziņā viņiem būs bijusi taisnība. Ar tavu lietu ir bēdīgi, nabaga vīrs!

— Tas vēl nav viss, jūsu augstība! Ir citi vēl svarīgāki pierādījumi. Daudzi apgalvo, ka burve, nozuzdama no sādžas un aiziedama nezin uz kurieni, pareģojusi un vairākām perso­nām atklājusi noslēpumu, ka slimais tikšot nozāļots, vēl vairāk, ka nāves zāles tam iedošot svešs garāmgājējs brūniem matiem, ģērbies vienkāršās, apvalkātās drēbēs. Notiesātajam ir visas šīs pazīmes. Lūdzu jūsu augstību pievērst šim svarīgajam pie­rādījumam jo vairāk vērības tādēļ, ka tas viss ticis jau iepriekš pareģots.

Tajā gadsimtā, kad māņticība vēl bija pilnos ziedos, šim pierādījumam bija milzīga nozīme. Toms juta, ka šis pierā­dījums izšķir lietu un ka nabaga nelaimīgā vaina ir pierādīta. Viņš tomēr vēl gribēja ko darīt notiesātā glābšanas labā un griezās pie tā ar vārdiem:

— Ja vari ko teikt sev par attaisnojumu, tad runā!

— Tas neko nelīdzēs, augsto valdniek. Es esmu nevainīgs, bet nevaru to pierādīt. Man nav draugu, citādi es varētu pie­rādīt, ka tajā dienā nemaz nebiju Izlingtonā. Es arī varētu pierādīt, ka tajā stundā atrados veselu jūdzi tālu no tās vietas — Vopingoldstērsā; vēl vairāk, augsto valdniek, es va­rētu pierādīt, ka tajā pašā laikā, kad es, kā viņi saka, esot dzīvu dvēseli nomaitājis, — es kādam cilvēkam izglābu dzī­vību. Kāds zēns slīka …