Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Nu, labā sieviņ, nepūlies vairs velti! Kā redzu, tava vara tevi atstājusi. Ej ar mieru un, ja tā tev kādreiz atkal atgrie­žas, tad neaizmirsti atnākt man parādīt, kā, zeķes novelkot, var sacelt vētru. 1

Mielasta stunda tuvojās, bet — ērmota lieta! — šis domas Tomam daudz rūpju nesagādāja un viņu gandrīz nebiedēja. Sārīta piedzīvojumi bija brīnišķīgi nostiprinājuši paļāvību uz sevi. Mazais ielas zēns četrās dienās bija tā apradis ar dzīves spējo pārmaiņu, kas pieaugušam cilvēkam neizdotos pat mē­neša laikā. Sis bija viens no spīdošākajiem piemēriem, cik viegli bērni iedzīvojas visādos apstākļos.

Tā kā mums dotas šīs tiesības, tad pasteigsimies ieska­tīties, kas notiek lielajā ēdamzālē pa to laiku, kamēr Toms gatavojas uz svinīgo mielastu. Tā ir liela telpa zeltītiem bal­stiem un kolonnām, apgleznotām sienām un griestiem. Pie durvīm stāv slaidi noauguši sargi āvām rokās, nekustīgi kā statujas, krāšņos tērpos. Augstajā balkonā, kas stiepjas vis­apkārt zālei, novietots orķestris. Balkons bāztin piebāzts grezni tērptiem pilsoņiem un pilsonēm. Zāles vidū uz paaugstinājuma atrodas galds karalim. Bet ļausim, lai runā senlaiku vēstur­nieks :

«Zālē ienāk džentlmenis ar zizli rokā un viņam blakus otrs, kas nes galdautu, ar kuru pēc trīskārtīgas ceļu locīšanas viņi godbijīgi apklāj galdu. Pēc tam viņi atkal nometas ceļos un tad aiziet. Tad ienāk otri divi — viens tāpat ar zizli un otrs ar sālstrauciņu, šķīvi un maizi. Nometušies ceļos tāpat kā pirmie divi, viņi atnestās lietas noliek uz galda un aiziet ar tādām pašām ceremonijām kā pirmie. Pēdīgi ienāk divi muiž­nieki lepnos apģērbos; vienam no viņiem rokā galda nazis. Trīs­reiz graciozi palocījušies, viņi pienāk, paberzē galdu ar maizi un sāli un dara to tik godbijīgi, it kā tur jau sēdētu pats karalis.»

Tā beidzas svinīgie priekšdarbi. Tad skanīgajos gaiteņos atbalsojas taures un neskaidri saucieni:

— Dodiet ceļu! Karalis nāk! Ceļu viņa augstībai!

Saucieni atskan ik brīdi un arvien vairāk tuvojas. Pēdīgi

mums gandrīz pie pašām ausīm nodārd kareivisks maršs un sauciens:

— Ceļu karalim!

Un tūdaļ pa atvērtajām durvīm vienādos soļos ienāk svi­nīgs gājiens. Bet ļausim atkal stāstīt vēsturniekam:

«Pašā priekšā nāk džentlmeņi, baroni, grāfi un Prievītes- ordeņa kavalieri — visi grezni ģērbti, kailām galvām. Tālāk nāk kanclers starp diviem lordiem, no kuriem viens nes karaļa scepteri, bet otrs — valsts zobenu sarkanā makstī ar iegravē­tām zelta lilijām, ar smaili uz augšu. Tālāk soļo pats karalis. Viņam tuvojoties, divpadsmit taures un daudz bungu spēlē salūtu un balkonā visi pieceļas kājās, saukdami:

— Dievs, sargi karali!

Aiz karaļa nāk muižnieki, kuriem jāuzturas viņa personas, tuvumā, un pa labi un kreisi godasargi, skaitā piecdesmit džentlmeņi ar apzeltītiem kaujas cirvjiem rokās.»

Tas viss bija interesanti un skaisti. Tomam sirds strauji pukstēja un acis priekā mirdzēja. Viņa kustības bija pilnas grā­cijas — jo vairāk tādēļ, ka viņš par savu izturēšanos nemaz nedomāja; neparastais skats un jautrā mūzika bija sagrābuši viņa prātu un domas savā varā, bez tam ir jau arī grūti būt neveiklam tik skaistās un glīti pašūtās drēbēs, pie kurām jau esi sācis pierast, sevišķi vēl, ja tās tobrīd nestāv prātā.

Toms atcerējās viņam dotās pamācības un, viegli pamādams spalvām greznoto galvu, saņēma sveicienus laipniem vārdiem:

— Pateicos tev, mana labā tauta!

Viņš apsēdās pie galda ar cepuri galvā un nebūt nekautrē­jās, jo ēst ar cepuri galvā bija vienīgā paraža, ko piekopa ne tikvien karaļi, bet arī tādi skrandaiņi kā Kentiji. Kas at­tiecas uz šīs paražas izcelšanās laiku, tad arī šajā ziņā nevie­nai pusei nebija nekādu priekšrocību.

Karaļa pavadoņi sadalījās vairākās gleznainās grupās un palika stāvot kailām galvām.

Pēc tam, atskanot jautrai mūzikai, ienāca miesassargu gvarde (jomeņi), kas sastāvēja no «staltākajiem un stiprāka­jiem vīriem visā Anglijā, kurus šim nolūkam sevišķi izvēlējās».

Bet nu ļausim atkal runāt vēsturniekam:

«Ienāca gvardes jomeņi kailām galvām, sarkanos tērpos, ar izšūtām zelta rozēm uz muguras. Viņi nāca un gāja, pēc kārtas pienesdami jaunus ēdienus sudraba traukos. Kādā kārtā ēdienus pienesa, tādā pašā kārtā tos saņēma kāds džentlmenis un lika uz galda. Lords, kura uzdevums bija ēdienus nogar­šot, baidoties indes, deva katram miesassargam mazliet iebau­dīt no tā ēdiena, ko tas pienesis.»

Toms paēda krietni, lai gan apzinājās, ka simtiem acu pavada katru kumosu, ko viņš liek pie mutes, it kā tā nebūtu vis barība, bet sprāgstoša viela un skatītājiem nu, elpu aiz­turējušiem, jāgaida, ka viņš tiks saspridzināts gabalos. Viņš centās nesteigties un turklāt nekā nedarīt pats no sevis, bet gaidīt, kamēr īpaši izraudzīta persona nometīsies ceļos un visu izdarīs viņa vietā. Pa visu pusdienu laiku viņš neizdarīja nevienu aplamību — 1 tā bija reizē spīdoša un necerēta uz­vara.

Kad pusdienas pēdīgi bija galā un viņš ar saviem grez­najiem pavadoņiem aizgāja, jautru tauru skaņu, bungu rībo­ņas un pērkondimdošu gaviļu pavadīts, viņš atzina, ka ga­dījumā ja visas parādes maltītes nav ļaunākas par šo, tad viņš būtu ar mieru tādu ceremoniju izpildīt vairāk reižu dienā, ja vien ar to tiktu vaļā no citiem — daudz nepatīkamākiem uz­devumiem, kādi saistīti ar karaļa titulu.

Mailss Hendons steigšus soļoja pa tiltu uz Sautverkas krasta pusi, cieši vērodams visus garāmgājējus, cerībā panākt tos, kurus viņš meklēja, Bet viņa cerības nepiepildījās. Tik daudz gan viņš saklaušināja, uz kuru pusi meklētie aizgājuši, un dzinās tiem pakaļ kādu gabalu pa Sautverku. Bet te pēdas izbeidzās, un viņš bija pilnīgā nesaprašanā, ko nu tālāk iesākt, Tomēr tajā dienā viņš turpināja meklēt līdz vakaram. Naktij pienākot, viņš bija nomocījies, pagalam izsalcis un atradās tikpat tālu no sava mērķa kā no rīta. Viņš paēda vakariņas Tabarda viesnīcā un likās gulēt, apņēmies nākošajā rītā piecelties agrāk un apgriezt riņķī vai visu pilsētu. Gultā guļot, viņš vēl domāja un prātoja, un sprieda tā:

«Zēns pie pirmās izdevības aizbēgs no rupjā tēviņa, kas uzdodas par viņa tēvu, Vai viņš gan griezīsies atpakaļ uz Lon­donu vecajā dzīvoklī? Nēl To viņš nedarīs, jo baidīsies, ka to nenoķer. Ko tad viņš iesāks? Tā kā viņam visā pa­saulē nav ne drauga, ne aizstāvja kā vienīgi Mailss Hen-

dons, tad viņš, protams, centīsies uzmeklēt savu draugu, ja vien viņam tādā gadījumā nenāktos griezties atpakaļ uz Londonu un no jauna doties briesmās. Tāpēc viņš katrā ziņā steigsies uz Hendon-Holu cerībā tur atrast Hendonu, zinot, ka tas taisās doties uz mājām. Jā, skaidra lieta — Sautverkā velti laiku nekavējot, vajadzēs cauri Kentai tūdaļ doties uz Manksholmu, ceļā labi pārmeklēt mežus un visur apjautā­ties pēc zēna.»

Tagad atgriezīsimies pie nozudušā mazā karaļa.

Vazaņķis, kas, pēc viesnīcas apkalpotāja nostāsta, «pie­lēca klāt» jaunajam puisim un karalim, īstenībā viņiem vis negāja līdzi, bet sekoja tiem pa pēdām, ne vārda nerunādams. Kreisā roka viņam bija pārsieta un karājās saitē un kreisā acs pārklāta ar lielu, zaļu plāksteri. Ejot viņš mazliet kliboja un atspiedās uz lielas ozola rungas. Jaunais puisis izveda karali ar līkumu cauri Sautverkai, pamazām nogriezdamies uz lielceļa pusi. Karalis sāka protestēt, teikdams, ka tālāk ne­iešot, ka Hendonam pieklājoties uzmeklēt viņu, nevis viņam Hendonu, ka tādu rupjību viņš necietīšot, un jau gribēja ap­stāties. Tad jaunais puisis teica: