Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Tu gribi palikt te, kad tavs draugs guļ mežā ievainots? Labi, lai notiek, kā tu gribi!

Karalis uzreiz sāka runāt citādi.

— Ievainots? — viņš iesaucās. — Kas iedrošinājies to darīt? Nu, viss viens. Ved, ved mani! Ātrāk, es tev saku! Vai tev kājas ar svinu pielietas? Tātad viņš ir ievainots! Nu, vainīgais saņems sodu, kaut arī viņš būtu vai hercoga dēls!

Līdz mežam vēl bija diezgan tālu, bet viņi šo gabalu nogāja ātri. Jaunais puisis, palūkojies visapkārt, atrada zemē iedurtu zaru ar klāt piesietu lupatiņu un veda karali mežā. Zemē vietu vietām bija sadurti tādi paši zari, kas acīmredzot rādīja ceļu. Pēdīgi viņi nonāca līdz laukmalai, kur atradās nodegušas fermas drupas un turpat tuvumā atstāts pa pusei sagruvis šķūnis. Nekur nemanīja dzīvības zīmes, visapkārt valdīja pilnīgs klusums. Puisis iegāja šķūnī, karalis steidzīgi sekoja viņam pa pēdām, bet arī te nebija neviena cilvēka. Ka­ralis izbrīnījies aizdomīgi paskatījās uz svešo un jautāja:

— Kur tad viņš ir?

Atbildes vietā atskanēja zobgalīgi smiekli. Karalis kjuva nikns, paķēra pagali un gribēja ar to mest svešajam, bet tajā brīdī viņam pie auss ņirdzīgi iesmējās kāds cits. Tas bija klibais vazaņķis, kas visu laiku viņiem notālēm bija sekojis. Karalis, pret viņu pagriezies, dusmīgi jautāja:

— Kas tu tāds esi? Ko tu te meklē?

— Beidz aušoties un apmierinies! — klaidonis teica. — Es neesmu nemaz tik labi pārģērbies. Kam tu gribēsi iestāstīt, ka miesīga tēva vairs nepazīsti?

— Tu man neesi nekāds tēvs. Es tevi nepazīstu. Es esmu karalis. Ja esi kaut kur paslēpis manu kalpu, tad uzmeklē viņu un atdod man, citādi tu savu nedarbu rūgti nožēlosi.

Džons Kentijs atbildēja stingrā balsī un ar uzsvaru:

— Skaidra lieta, ka tu esi traks, un man nav nekāda prieka tevi dauzīt, bet, ja tu mani uz to spiedīsi, tad man gribot negribot būs tevi jānosukā. Tava pļāpāšana neko nevar kaitēt šeit, kur neviens tavas muļķības nevēro, bet mācies turēt muti, lai tava muldēšana mums nekaitē jaunajā vietā, kur mēs dzīvosim. Esmu nositis cilvēku un vairs nevaru palikt agrākajā mītnē. Arī tevi tur netstāšu, jo man vajag tavas palīdzības. Drošības pēc es pārmainīju uzvārdu — tagad mani sauc Džons Hobss un tevi — Džeks; liec to labi vērā. Tagad pasaki man — kur tava māte un māsas? Viņas nebija atnā­kušas norunātajā vietā, — varbūt tev zināms, kur viņas at­rodas?

— Neapgrūtini mani ar tādām mīklām! — karalis drūmi atcirta. — Mana māte ir mirusi, un māsas dzīvo pilī.

Puisim atkal paspruka rupji smiekli, un karalis jau gri­bēja mesties viņam virsū, bet Kentijs jeb Hobss, kā viņš- tagad saucās, šo savaldīja, teikdams:

— Esi rāms, Hugo, nekaitini viņu! Viņš ir prātā jucis, un tu viņu vēl ķircini. Apsēdies, Džek, un apmierinies; es tev tūliņ došu ēst.

Hobss un Hugo sāka klusi sarunāties, bet karalis, gribē­dams izvairīties no šīs nepatīkamās sabiedrības, nogāja vistā­lākajā šķūņa kaktā. Te bija patumšs un uz klona pēdas bie­zumā sasviesti salmi. Tā kā nebija segas, ar ko apsegties, tad karalis ielīda salmos un drīz iegrima domās. Viņš bija izcietis daudz sāpju un pārestību, bet tas viss likās niecīgs un no- bāla salīdzinājumā ar lielajām sāpēm par tēva nāvi. Hen­rija VIII vārds visiem pasaulē lika nodrebēt; to dzirdot, ikviens atcerējās briesmoni, kura elpa dvesa iznīcību un kura roka prata tikai sodīt un uz nāvi notiesāt. Bet zēnam ar šo vārdu •saistījās vienīgi patīkamas atmiņas, un tēva tēls, ko viņš glabāja sirdī, izdvesa vienīgi mīlu un glāstus. Viņš atcerējās daudzās sirsnīgās sarunas ar tēvu, ar maigumu kavējās pie šīm ainām, un pār vaigiem plūstošās asaras liecināja, cik viņa bēdas dzijas un patiesas. Novakarē zēns, no visa pār­ciestā nogurdināts, pamazām ieslīga mierīgā, veselīgā miegā.

Krietni vēlāk — viņš nevarēja pateikt, cik laika pagā­jis, — pusnomodā, guļot vēl aizvērtām acīm, viņš nesaprata, kur atrodas un kas ar viņu noticis, kad izdzirda lietus pilienus vienmuļi čabinām uz jumta. Uzreiz viņam kļuva tik labi un viegli ap sirdi, bet jau nākošajā brīdī šo patīkamo sajūtu rupji pārtrauca spiedzīgas balsis un aizsmakuši, rupji smiekli. Nepatīkami pārsteigts, viņš izbāza galvu no salmiem paskatī­ties, kas tur notiek, un ieraudzīja riebīgu un nepatīkamu ainu. Šķūņa otrā galā uz klona kvēloja ugunskurs; tam apkārt baigā, sārtā apgaismojumā uz zemes izstiepušies zvilnēja un tupēja abēja dzimuma noskranduši vazaņķi un klaidoņi, kādus tas pat sapnī nebija redzējis, ne arī par tādiem lasījis. Tur bija spēcīgi, drukni vīri appūstām, brūnām sejām, gariem ma­tiem, tērpušies ērmotos drēbju kankaros; bija tikpat skran­daini pusaudži rupjām, lopiskām sejām; bija ubagi ar plāk­steriem aizlipinātām un saitēm aizsietām acīm, kuri uzdevās par akliem; bija kropļi ar koka stumbeņiem un kruķiem, slim­nieki ar pūžņojošām brūcēm, kas rēgojās caur nevīžīgi apsie­tām lupatām; bija aizdomīga izskata klejojošs pārdevējs ar grozu, nažu trinējs, skārdnieks, bārddzinis — ikviens ar savu amata rīku. Bija dažas pavisam jauniņas meitenes, citas — spēka briedumā; bija arī vecas, grumbu izvagotām sejām, līdzī­gas raganām. Visi brēca, trokšņoja, neķītri lamājās; viss bars bija netīrs un galīgi noskrandis. Te bija arī trīs kusli bērniņi vāšu krevelēm pārklātām sejām un pāris liesu, izkā­mējušu suņu ar saitēm kaklā; šie pēdējie vadāja neredzīgos.

Bija iestājusies nakts, dzīres patlaban beidzās, sākās uz­dzīve. Degvīna kanna staigāja no rokas rokā. Atskanēja vien­balsīgs sauciens:

— Dziesmu! Dziesmu! Sikspārni, Dik un Klibiķi, padzie­diet!

Viens no aklajiem piecēlās kājās un iesāka ar to, ka vis- 1 pirms noplēsa un nometa zemē plāksterus, ar kuriem bija j aizlipinātas viņa pilnīgi veselās acis, tāpat arī uz krūtīm pa- ; kārto uzrakstu, kas aizgrābjošos vārdos pauda par neredzīgā I nelaimes cēloņiem. Klibiķis atbrīvojās no sava koka stumbeņa j un ar abām pilnīgi veselām kājām nostājās biedram blakus, ļ Tad abi sāka rēkt neķītru zagļu dziesmu. Katra panta beigas i visi klātesošie korī atkārtoja.

Pie pēdējā panta iereibušā bara sajūsma bija sasniegusi tādu pakāpi, ka bauroja bez izņēmuma visi un sāka vilkt dziesmu atkal no gala. Šķūnī bija tik negants troksnis, ka pat griesti līgojās.

Nu paliec sveika, pajumte, iMēs rītu nebūsim vairs še. Un apņems miegs tad dziļš un ilgs, Kad bende mūs pie kāķa vilks. Un naktīs karātavas sliesies, Tad bendes, mantu dalot, smiesies. Vēl ilgi mūsu kauli balos Gan vasarā, gan ziemas salos. [13]

Pēc tam sākās sarunas — ne vairs pusvārdiem un iztei­cieniem zagļu žargonā, ko lieto tikai gadījumos, kad jābaidās, ka svešas ausis varētu noklausīties. No sarunas varēja no­skārst, ka Džons Hobss te nav svešinieks, bet jau agrāk pa­zīstams.

Visi uzstāja, lai pastāsta, kā viņam klājies pēdējā laikā, un, kad viņš paziņoja, ka nevilšus nositis cilvēku, visiem tas patika, bet, kad viņš piebilda, ka nosistais bijis priesteris, klausītāji sāka aplaudēt un viņam bija jāsadzer ar visiem. Vecie paziņas viņu trokšņaini apsveica, jaunie bija lepni, ka var spiest viņam roku. Viņam jautāja, kur tas bijis tik ilgi, jo vairāk mēnešu nav rādījies.

— Londona ir labāka par laukiem, un tur var drošāk dzī­vot. Pēdējos gados likumi kļuvuši ļoti stingri un tos pārlie­cīgi centīgi izpilda. Ja nebūtu gadījusies šī ķibele, es būtu palicis turpat. Es biju apņēmies dzīvot Londonā un nekad ne­līst ara uz laukiem, bet nu šis gadījums manu nodomu iz­jauca.