Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Un Hugo tūliņ sāka vaidēt, vaimanāt un, acis pārbolījis, griezās riņķī. Kad svešinieks bija pienācis jau tuvu, Hugo iekliegdamies nokrita zemē un svaidījās, kārpījās pa dubļiem kā grūtā krītamā kaitē.

— Vai manu dieniņu! — labsirdīgais garāmgājējs iesau­cās. — Nabadziņš, kā viņš mokās! Pagaidi, es tev palīdzēšu piecelties.

— Ai nē, labais ser, klāt gan man neķerieties! Lai dievs jūs svētī, — es ciešu vislielākās mokas, ja, slimībai uznākot, mani kāds aizskar. Mans brālis jūsu žēlastībai izstāstīs, kas ar mani notiek, kad man uznāk krampji. Dodiet man pensu, labais ser, vienu pensu, lai varu nopirkt ko ieēst, un atstājiet mani vienu manās mokās!

— Vienu pensu!' Es tev došu veselus trīs, nabaga mo­cekli! — un svešinieks sāka ar nervozu skubu rakņāties pa kabatu, lai sadabūtu naudu. — Te tev būs, mīļais, ņem un tērē vesels! Panāc šurp, puisīt, palīdzi man tavu slimo brāli ienest tajā namā tur …

— Viņš nemaz nav mans brālis … — karalis viņu pār­trauca.

— Kā tā? Nav brālis?

— Vai dzirdat? — Hugo iestenējās un, zobus griezdams, atskatījās uz karali. — Viņš atsakās no miesīga brāļa, kas jau ar vienu kāju stāv kapa malā!

— Ja viņš tavs brālis, tad tev patiesi ir cieta sirds, zēnf Kaunies! Viņš taču nevar pakustināt ne roku, ne kāju! Ja viņš- nav tev brālis, kas tad viņš ir?

— Ubags un zaglis! Viņš paņēma no tevis naudu un ne­manot iztukšoja ari tavas kabatas. Ja gribi darīt brīnumus un viņu izārstēt, tad liec savam spieķim palēkāt pa viņa muguru — tās citas lietas atstāj dieva ziņā!

Bet Hugo negaidīja uz brīnumiem. Vienā mirklī viņš uz­lēca kājās un drāzās projām kā vējš, bet svešinieks dzinās viņam pakaļ, kliegdams visā rīklē. Karalis laimīgs, ka pats izglābies, devās uz otru pusi un nemitējās skriet, kamēr nebija nonācis drošībā. Viņš nogriezās pa pirmo ceļu, kas gadījās priekšā, un drīz ciems atradās tālu aiz muguras. Vairākas stundas viņš gāja bez atpūtas, cik ātri vien jaudāja, ik mirkli bailīgi atskatīdamies, vai viņam kāds nedzenas pakaļ; pēdīgi viņa bailes aprima, un viņu pārņēma patīkama drošības sajūta. Tikai tagad viņš juta, ka ir izsalcis un ļoti piekusis. Viņš iegāja tuvējā fermā, bet viņam neļāva ne muti atvērt un rupji izdzina ārā. Apģērbs deva sliktu liecību par viņu.

Sadusmots un apkaunots viņš gāja tālāk, apņēmies nedot iemesla pret sevi tā izturēties. Bet izsalkums ir stiprāks par lepnumu, un ap vakara laiku viņš vēlreiz mēģināja iegriezties kādā fermā. Te viņu uzņēma vēl ļaunāk nekā pirmoreiz: izla­māja un draudēja apcietināt kā klaidoni, ja viņš uz pēdām ne- vākšoties projām.

Uznāca tumša un auksta nakts, bet karalis noberztām kā­jām lēni vilkās uz priekšu. Gribot negribot vajadzēja iet bez atpūtas, jo, tiklīdz viņš apsēdās, aukstums spiedās līdz pat kauliem. Uzņemtie iespaidi un viss, ko viņš dabūja izbaud;t, nakts tumsā klīstot pa vientuļiem ceļiem un laukiem, bija vi­ņam kas jauns un neparasts. Brīžiem viņš dzirdēja balsis, tās tuvojās, pagāja garām un izdzisa nakts klusumā, un, tā kā viņš runātājus pašus nevarēja saskatīt, bet redzēja tikai kus­tamies neskaidrus bezveida tēlus kā rēgus, viņam kļuva baigi, un viņš bieži notrīcēja. Tik tikko jaušami, vārgi un neskaidri iešķindējās aitu zvārgulīši; pamirdzēja gaisma, tā likās lielā tālumā, gandrīz kā no citas pasaules; kopā ar nakts vēju jo­ņiem atplūda govju maurošana — neizsakāmi sērīga; laiku pa laikam pāri bezgalīgajiem laukiem un mežiem atplūda žēlas suņa gaudas. Visas šīs skaņas nāca no tālienes, un mazajam karalim likās, ka visa dzīve un rosme atrodas bezgala tālu, ka viņš vientulis maldās neizmērojamā tuksnesī.

Viņš gāja streipuļodams, pilnīgi atrazdamies šo svešo ie­spaidu drūmajā varā, laiku pa laikam notrīcot, kad virs gal­vas iečabējās sausas lapas — tas izklausījās kā klusi čuksti. Karalis gāja un gāja, līdz beidzot tīri negaidot ieraudzīja pa­visam tuvu nespodru vējluktura gaismu. Viņš atkāpās atpakaļ ēnā un nogaidīja. Vējlukturis stāvēja pie vaļējām šķūņa dur­vīm, karalis! gaidīja labu brīdi — ne skaņas, ne troksnīša. Mierā stāvot, karalis tā nosala, un viesmīlīgais šķūnis likās tik vilinošs, ka pēdīgi viņš nolēma riskēt un doties iekšā. Ātri un zaglīgi viņš iešmauca šķūnī, bet tikko bija pāri slieksnim, kad izdzirda aiz sevis balsis. Karalis žigli aizlīda aiz kādas mucas un notupās.

Divi fermas strādnieki ienāca ar visu vējlukturi un saru­nādamies ķērās pie darba. Kamēr viņi staigāja ar vējlukturi, karalis pasteidzās apskatīt šķūņa iekšpusi, un, pamanījis šķūņa otrā galā tādu kā lielu aizgaldu, viņš nolēma pārcelties uz tu­rieni, tiklīdz būs palicis viens. Viņš arī ievēroja vietu apmēram pusceļā līdz aizgaldam, kur gulēja kaudzē sakrautas zirgse­gas; tās viņš nolēma šonakt izlietot Anglijas tronim par labu.

Darbu beiguši, strādnieki aizgāja un aizslēdza aiz sevis durvis, arī vējlukturi viņi paņēma līdzi. Karalis, no aukstuma trīcēdams, pasteidzās uzmeklēt zirgsegas, cik ātri vien tumsā bija iespējams, paķēra tik daudz, cik spēja panest, un laimīgi nokļuva līdz aizgaldam. No divām segām viņš sev uztaisīja guļvietu, ar pārējām divām apsedzās. Tagad viņš jutās apmie­rināts, lai gan zirgsegas bija vecas un plānas un sildīja maz, turklāt tās stipri smirdēja pēc zirgu sviedriem.

Nelūkojoties uz izsalkumu un aukstumu, karalis tomēr ju­tās miegains. Nogurums beidzot pārvarēja, un viņš iesnaudās, iegrimdams pusnemaņā. Bet taisni tajā brīdī, kad viņš taisījās iemigt, viņš manīja lēnu pieskārienu. Miegu uzreiz atņēma kā ar roku, karalim aiz pārbīļa aizrāvās elpa. No aukstā, no­slēpumainā pieskāriena nakts tumsā viņam sirds gandrīz mi­tējās pukstēt. Viņš gulēja nekustēdamies un klausījās, tik tikko elpojot; gaidīja, kā liekas, ļoti ilgi, vai kaut kas atkal nepa­kustēsies, bet blakus nekas nekustēja, nedzirdēja arī ne ska­ņas. Beidzot viņš atkal laidās snaudā, kad pēkšņi no jauna juta noslēpumaino pieskārienu. Tas bija šausmīgi — šī mēmā, neredzamā «kaut^kā» vieglais pieskāriens! Zēnu sagrāba ārprā­tīgas bailes. Ko nu darīt? Tas bija jautājums, uz kuru viņš nekā nevarēja atbildēt. Vai atstāt šo puslīdz ērto guļvietu un bēgt no nezināmām šausmām? Bet uz kurieni tad varēja bēgt? No šķūņa tā kā tā nevarēja tikt ārā, un domas, ka vajadzēs tumsā, ieslēgtam starp četrām sienām, kā cietumā mētāties no viena kakta otrā, kamēr uz pēdām seko nezināms biedēklis, kas katru mirkli var likt sevi just ar mīkstu, riebīgu pieskārienu pie pleca vai vaiga, — šīs domas bija nepanesamas. Bet pa­likt šeit visu nakti kā ārprātā aiz bailēm — vai tas bija labāk? Nē! Bet ko iesākt? Atlika tikai viena izeja — viņš labi zināja, kāda, — vajadzēja izstiept roku un pataustīt, kas tur bija.

Viegli sacīt, bet grūti saņemties un izdarīt to. Pa trim lā­giem viņš bailīgi pastiepa roku tumsā, bet tūliņ to atkal at­rāva atpakaļ, drudžaini kampdams pēc gaisa, — nevis tāpēc, ka jau būtu kam pieskāries, bet aiz bailēm, ka tūliņ pieskar­sies. Ceturto-jeizi viņš roku pastiepa mazliet tālāk un piedūrās kam mīkstam un siltam. Viņš sastinga šausmās, savā satrauk­tajā prātā iztēlodamies, ka viņam blakus nav nekas cits kā vēl neatdzisis līķis. Viņš nodomāja, ka drīzāk nomirs nekā vēlreiz tam pieskarsies, bet viņš nezināja cilvēka ziņkārības nepārvaramo spēku. Pēc brīža viņa roka gandrīz pret paša gribu jau atkal drebēdama stiepās uz to pusi. Roka sataustīja garu spalvu šķipsnu. Zēns nodrebēja, tomēr pārvilka roku pār spalvām un piedūrās vēl kam, ko tas noturēja par siltu virvi; roka slīdēja pa virvi uz augšu un — sataustīja tikai teļu. Iz­rādījās, ka viņš bija noturējis teļa asti par virvi.