Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

«Pēdīgi es viņu tomēr pieķēru!» viņa nodomāja un lepojās ar savu apķērību un taktu.

Viņas piekususi mēle varēja atpūsties. Turpretim karalim, smeldzoša izsalkuma ierosinātam un visādu kairinošu smaržu apdvestam, kādas plūda no ēdieniem vārāmos podos un kas­troļos, mēle tikpat kā atraisījās, un viņš sāka ilgi un glez­naini aprakstīt dažādus gardus ēdienus. Pēc īsa brīža zemniece noteica sevī: «Nu, protams, man taisnība, viņš kaut kur virtuvē kalpojis pie pavāra.»

Karalis minēja arvien jaunus ēdienus un aprakstīja tos ar tādu sajūsmu un lietpratību, ka namamāte nodomāja:

«Manu dieniņ! Kā viņš zina tik daudz ēdienu un vēl tik smalkus? Tādus ēd tikai bagātnieki un augstmaņi. Ak, tagad es saprotu! Tagad gan viņš ir īsts skrandainis, bet agrāk, kad vēl nebija vājprātīgs, laikam būs kalpojis pašā galmā pavāram par palīgu — varbūt pat paša karaļa virtuvē. Jāizmēģina, ko viņš prot.»

Dedzīgi vēlēdamās pārliecināties par savu apķērību, viņa uzdeva karalim uzraudzīt ēdienu, likdama noprast, ka arī viņš pats var kaut ko pagatavot, ja viņam patīk, un papildināt pus­dienas ar pāris liekiem ēdieniem. Tad viņa izgāja no istabas, pamājusi meitenēm viņai sekot.

«Vēsture stāsta, ka arī agrākos laikos kādam angļu kara­lim ticis uzdots šāds darbs,» karalis pie sevis prātoja. «Ne­redzu nekāda pazemojuma darīt darbu, ko pat Alfrēds Lie­lais 1 nav nonicinājis. Viņam toreiz pīrādziņi sadeguši, bet es gan centīšos saimnieces uzticību labāk attaisnot.»

Nodoms bija labs, tikai grūti nācās to izpildīt. Drīz vien arī šis karalis, tāpat kā tas otrs, iegrima dziļās pārdomās par savām sarežģītajām darīšanām, un viņam gadījās tā pati ne­laime — ēdiens piedega. Par laimi, zemniece laikā ienāca un izglāba ēdienu no galīgas sabojāšanas. Arī karaļa dziļdomību viņa uz ātru roku izklīdināja, to bez kādām ceremonijām krietni izlamādama. Vēlāk, redzot, ka viņš arī pats noskumis par savām neveiksmēm, viņai dusmas pārgāja un viņa atkal bija laba un laipna kā agrāk.

Zēns pamatīgi un gardi pabrokastoja un paēdis kļuva spir­gtāks un jautrāks. Sīs bija savādas brokastis: katra puse parā­dīja otrai laipnību, aizmirstot kārtu un stāvokli, bet neviena puse neapzinājās, ka būtu kādu labvēlību saņēmusi. Mājas­māte bija nodomājusi zēnu pabarot ar ēdiena atliekām kaut kur kaktiņā kā kuru katru klaidoni vai suni, bet, tā kā viņa nožēloja, ka zēnu lamājusi, viņa gribēja savu izturēšanos la- Tjot un nosēdināja to pie ģimenes galda, atļaudama viņam ēst kopā ar saimniekiem kā līdzīgam ar līdzīgiem.

Karalis atkal no savas puses nožēloja, ka nav pratis at­taisnot dāvāto uzticību un piededzinājis ēdienu cilvēkiem, kuri tik līdzjūtīgi pret viņu izturējušies. Gribēdams savu vainu la­bot, viņš savaldījās un neprasīja, lai zemniece ar bērniem stā­vētu kājās un viņu apkalpotu, kamēr viņš sēž pie galda un ēd, lai gan tas viņa augstajam stāvoklim pieklātos. Katram no mums dažreiz der atkāpties no savām priekšrocībām. Labā sie­viete visu dienu jutās laimīga — apziņā, ka tik augstsirdīgi un labvēlīgi izturējusies pret mazo klaidoni. Arī karalis bija apmierināts ar sevi, ka tik iecietīgi un žēlīgi izturējies pret vienkāršu zemnieci.

Pēc brokastīm mājasmāte lika karalim nomazgāt traukus. Viņš pirmajā acumirklī apmulsa un jau gribēja atteikties to darīt, bet tad pārdomāja:

«Alfrēds Lielais cepa pīrādziņus; viņš, bez šaubām, būtu arī traukus mazgājis … Vajadzēs arī man pamēģināt!»

'Alfrēds Lielais (840—901) — sakšu karalis. Leģenda stāsta, ka, slēpjoties no dāņiem, viņš nokļuvis būdā pie malkas cirtēja, kura sieva, nezinot, kas viņš tāds, likusi viņam uzraudzīt krāsni iešautos pīrā­gus. Pīrāgi apdeguši, un karalis saņēmis no sievietes krietnu rājienu.

Kā par brīnumu, mēģinājums nemaz tik gludi neizdevās, — viņam taču bija licies, ka nomazgāt koka karotes un bļodeles ir nieka lieta. Sis darbs bija garlaicīgs un nogurdinošs, tomēr karalis to kaut kā padarīja. Viņš jau kļuva nepacietīgs un gri­bēja ceļu turpināt, bet no veiklās zemnieces nebija tik viegli tikt vaļā. Viņa uzdeva gan vienu, gan otru sīku darbiņu, un viņš visu izpildīja diezgan rūpīgi un ar labāko apziņu. Reiz. viņa to nosēdināja kopā ar meitenēm mizot ziemas ābolus, bet. šis darbs viņam nepavisam neveicās, tāpēc saimniece viņu no tā atbrīvoja un tai vietā lika uztrīt virtuves nazi. Pēc tam viņa lika kārst vilnu, un galu galā viņš nāca pie pārliecības,, ka sen jau aizēnojis labo karali Alfrēdu, varonīgi uzņemdamies fizisku darbu, par ko tik skaisti varētu palasīties stāstu grāma­tās un vēsturē, un sāka prātot, ka būtu laiks to izbeigt. Un, kad pēcpusdienā zemniece viņam iedeva rokā groziņu ar kaķē­niem un lika iet tos slīcināt, viņš atteicās to darīt. Mazākais,, viņš apņēmās atteikties, jo kādā vietā taču vajadzēja pielikt punktu, un viņam likās, ka šī nu būtu īstā reize. Bet viņam? neizdevās to izdarīt, viņu iztraucēja Džons Kentijs, kas iera­dās kā apkārtceļojošs tirgotājs ar paunu uz muguras, un Hugo..

Karalis viņus ieraudzīja tuvojamies vārtiem, bet tie viņu nepamanīja. Ne vārda neteicis, viņš paķēra groziņu ar kaķē­niem un izgāja ārā pa virtuves durvīm, pameta groziņu ar ka­ķēniem šķūnītī un pats laidās projām pa šauro šķērsieliņu, ko kājas nes.

No māju puses viņu aizsedza augsts žogs. Nāves bailēs, vi­sus spēkus saņēmis, karalis steidzās uz attālo mežu. Viņš ne­reizes neatskatījās atpakaļ, līdz bija nonācis mežmalā. Te viņš. apgriezās un pamanīja tālumā divus stāvus. Ar to pietika — viņš nekavējās un nepētīja, kas tie tādi, bet skrēja, nepalēni­nādams gaitu, kamēr atradās dziļi meža biezokņa pakrēslā. Ti­kai te viņš apstājās un jutās drošībā. Viņš vērīgi klausījās, bet visapkārt valdīja dziļš, svinīgs, pat baigs un nospiedošs klu­sums. Tikai retumis pēc lielākiem starpbrīžiem, labi ieklausoties^ viņš izšķīra skaņas, bet tās bija tik tālu, skanēja tik dobji un eioslēpumaini, ka nelikās vienkāršas skaņas, bet mirušo garu vaidi un žēlabas. Tāpēc šīs skaņas šķita briesmīgākas par klu­sumu.

Sākumā viņš gribēja līdz pat vakaram palikt šajā biezoknī, foet skrejot bija sasvīdis, un, lai sasildītos, cits nekas neatlika kā iet uz priekšu. Zēns devās taisni cauri mežam — cerībā iz- .nākt uz ce]a, bet savā aprēķinā bija maldījies. Viņš gāja un gāja, bet, jo tālāk, jo mežs k|uva biezāks. Krēsla jau sāka sa­biezēt, un karalis noprata, ka drīz iestāsies nakts. Trīsas to pārņēma, iedomājoties, ka visu nakti vajadzēs pavadīt tādā ibaigā vietā, tāpēc viņš centās soļot ātrāk, bet panāca gluži pretējo: pustumsā nevarēja labi redzēt, kur soli sper, un tālab viņš bieži klupa pār koku saknēm un sapinās staipekņos un «dzeloņainos krūmos.

Ar kādu prieku viņš beidzot ieraudzīja pabālu gaismu! Viņš "tai uzmanīgi tuvojās, bieži apstājās, skatījās visapkārt un ieklausījās. Gaisma spīdēja pa nabadzīgas būdiņas lodziņu, kam nebija stikla. Zēns izdzirda ari cilvēka balsi un jau gri­bēja skriet projām un paslēpties mežā, bet apstājās, nopratis, ka būdā kāds lūdz dievu. Viņš pielīda pie vienīgā būdiņas loga, pacēlās pirkstgalos un ielūkojās iekšā. Telpa bija maza, ar cieti nomīdītu klonu grīdas vietā; kaktā atradās niedru cisas .ar divām saplīsušām segām, turpat blakus bija nolikts spai­nis, krūzīte, bļoda, daži podi un kastroļi, kā arī īss soliņš un ķeblis ar trim kājām. Pavardā kvēloja izdeguši žagari. Neliela altāra priekšā, ko apgaismoja viena vienīga svece, bija nome­ties ceļos vecs vīrs. Viņam blakus uz vecas koka kastes atra­dās atvērta grāmata un cilvēka galvaskauss. Vecais vīrs bija liela auguma, kaulains, mati un ūsas viņam bija ļoti garas un (baltas kā sniegs. Viņš bija tērpies aitādās, kas nokarājās līdz pat papēžiem.