Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Viņa tēvs mums darīja pāri, izputināja mūs, bet tagad viņš nokļuvis ellē mūžīgās ugunīs. Jā! Ellē! Uguns zaņķī! Viņš mums gan izspruka, tāds bija dieva prāts, jā, dievs tā gribēja, un mums nebūs kurnēt. Bet elles ugunīm viņš neizspruka! Jā, nav citas rijīgākas uguns par šo, tā nepazīst žēlastības, tā ne­izdziest un deg mūžumūžos.

Viņš trina un trina, gan nesaprotami murmināja, gan priekā klusi irgājās, gan atkal izgrūda sakarīgus vārdus:

— Viņa tēvs pie visa vainīgs. Es esmu tikai erceņģelis. Ja nebūtu viņa, es tagad būtu pāvests!

Karalis miegā pakustējās. Vientulis bez trokšņa pielēca pie gultas, nometās ceļos un pacēla virs guļošā nazi. Zēns atkal pakustējās un atvēra acis, bet tajās nebija nekādu domu, un tās nekā neredzēja. Dažus mirkļus vēlāk vienādā elpa lieci­nāja, ka viņš atkal cieti aizmidzis.

Vientulis brīdi pagaidīja un klausījās, elpu aizturējis, ar nazi rokā, tad lēni nolaida roku un tikpat klusi, kā nācis, aiz­līda atpakaļ, teikdams:

— Pusnakts stunda jau sen situsi. Nebūs labi, ja viņš sāks kliegt, — kāds var nejauši iet garām.

Kā ēna viņš klīda pa būdu, paceldams te lupatu, te virves galu. Pēc tam atkal atgriezās mazajā kambarīti un uzmanīgi sasēja karalim kājas pie pašām potītēm; karalis neuzmodās no miega. Tad viņš mēģināja sasiet arī roku locītavas un velti no­pūlējās salikt karalim rokas krustām, bet tieši tajā brīdī, kad erceņģelis taisījās uzlikt cilpu, zēns katrreiz izrāva vai nu vienu, vai otru roku, kamēr pēdīgi, kad vecis jau sāka izsa­mist, zēns pats sakrustoja rokas — un acumirklī tās bija sais­tītas. Tad vecis aizmigušajam uzmeta saiti ap žokļiem un uz 1 galvvirsas savilka to cilpā ciet — tik klusi, veikli un uzmanīgi,, i ka zēns visu laiku mierīgi gulēja un pat nepakustējās.

Vecis klusi kā kaķis pielīda pie uguns, atnesa zemo soliņu un apsēdās tā, ka puse viņa auguma atradās gaismā, bet otra puse ēnā. No guļošā zēna acu nenovērsdams, viņš pacietīgi gai­dīja, līdz nazis iztrīsies ass. Viņš visu laiku pie sevis kaut ko murmināja un nemanīja, kā aiztek stundas. Sajā stāvoklī viņš ļ ļoti līdzinājās sirmam, briesmīgam zirneklim, kas gatavs aprīt neuzmanīgu kukainīti, sapinušos viņa tīklos.

Tā pagāja ilgs laiks. Pēdīgi vecis, kas, domās un sapņos iegrimis, visu laiku gan skatījās, bet nekā neredzēja, pēkšņi pamanīja, ka zēna acis plati atvērtas un ar šausmām uzlūko nazi. Velnišķs uzvaras smaids atplaiksnījās veča sejā, un, stā­vokli nemainīdams, darbu nepārtraukdams, viņš jautāja:

— Henrija Astotā dēls, vai dievu pielūdzi?

Zēns nevarīgi sakustējās saitēs, mēģinādams pie tam izgrūst kādu skaņu caur cieši savilktajiem žokļiem. Vecis to iztulkoja kā apstiprinošu atbildi uz savu jautājumu.

— Nu, tad lūdz vēl beidzamo reizi! Skaiti miršanas lūgšanu!"

Zēnam pārskrēja drebuļi pār kauliem, seja bija nāves bā­lumā. Viņš atkal sakustējās un, gribēdams atbrīvoties, locījās un grozījās uz visām pusēm. Pēdīgi viņš izmisumā kā neprā­tīgs sāka svaidīties un mētāties pa gultu, lai pārrautu saites, — bet velti. Vecais briesmonis tikmēr skatījās uz viņu, smaidī­dams māja ar galvu un mierīgi turpināja trīt nazi, brīžiem, čukstēdams:

— Katra minūte dārga. Tavas stundas ir skaitītas. Skaiti miršanas lūgšanu!

Zēns sāpīgi ievaidējās un mitējās svaidīties. Viņš smagi elpoja, asaras viņam aumaļām ritēja pār vaigiem, bet tās ār­prātīgā veča cieto sirdi nemīkstināja.

Jau sāka aust gaisma. Vientulis to manīja un manāmi uz­traukts ieteicās skarbā balsī:

— Es vairs ilgāk nevaru sev atļaut šo prieka mirkli! Nakts jau gandrīz pagājusi. Tā pagāja kā viena minūte — kā mirklis, bet es būtu gribējis, kaut tā vilktos veselu gadu! Nu, baznīcas vajātāja pēcteci, piemiedz acis, ja tev bail skatīties…

Turpmākie vārdi izgaisa nesaprotamos šļupstos. Vecis ar nazi rokā nometās ceļos un noliecās pār kunkstošo zēnu.

Klau… Kas tas? Ārā būdas tuvumā bija dzirdamas balsis, nazis izkrita vecim no rokas. Viņš uzsvieda zēnam virsū aitādu un trīcēdams uzlēca kājās. Balsis jau skanēja stiprāk, tās bija rupjas un dusmīgas, varēja dzirdēt sitienus, palīgā saucienus, tad ātrus, steidzīgus soļus, kas attālinājās. Tūliņ pie būdas durvīm dārdoši piedauzīja, un kāds kliedza:

— Hallo! … Atveriet! … Ātrāk jel, pie joda!

Sis sauciens kā mūzika skanēja karaļa ausīs — tā bija Mailsa Hendona balss!

Vientulis, nespēcīgās dusmās zobus griezdams, steigšus iz­gāja ārā, aizvērdams aiz sevis kambarīša durvis, un pēc tam karalis sadzirdēja no priekšistabas šādu sarunu:

— Sveiki, godājamais ser! Kur ir zēns, mans zēns?

— Kas par zēnu, draugs?

— Kas par zēnu? Nemelo, priestera kungs! Nedomā mani krāpt — es nemaz neesmu tādā noskaņojumā, lai ar mani va­rētu jokoties. Netālu no šejienes sastapu divus neliešus, varbūt tos pašus, kas man viņu nozaga, no viņiem es izdabūju patie­sību. Viņi stāstīja, ka zēns atkal aizbēdzis un šie viņa pēdas sadzinuši līdz tavām durvīm. Viņi man pat parādīja zēna kāju nospiedumus. Nu, neizliecies!… Sargies, svētuli, ja tu man viņu neatdosi! … Kur zēns?

— Ak, labais ser, jūs varbūt runājat par skrandaino klai­doni no karaļa cilts, kas te pārgulēja nakti? Ja tāds cilvēks kā jūs var interesēties par tādu kā viņš, tad lai jums ir zināms, ka es viņu aizsūtīju kādā uzdevumā. Viņš drīz pārnāks.

— Kad? Kad viņš pārnāks? Saki ātrāk — vai es nevarētu viņu panākt? Kad viņš pārnāks?

— Nepūlies, viņš drīz būs atpakaļ.

— Labi, lai notiek, kā tu saki! Mēģināšu viņu sagaidīt. Bet pag! Tu viņu aizsūtīji, tu? Tad tie ir skaidri meli! Viņš nebūtu gājis. Viņš būtu visu tavu balto bārdu izplūkājis par lādu pār­drošību! Tu melo, draugs, katrā ziņā melo! Viņš lev nebūtu klausījis un arī nevienam cilvēkam pasaulē ne!

— Cilvēkam — jā, tam viņš varbūt nebūtu klausījis. Bet es neesmu cilvēks.

— Kā tā? Ak tu žēlīgais dievs! Kas tad tu esi?

— Tas ir noslēpums, pielūko, neizpaud nevienam! Es esmu erceņģelis.

Mailss Hendons izgrūda stipru, ne visai glaimojošu iztei­cienu un tad piebilda:

— Ar to, protams, arī izskaidrojama viņa piekāpība. Es labi zinu, ka viņš ne pirksta nepakustinās, lai izdabātu vienkāršam mirstīgam, bet, kad erceņģelis pavēl, tad, protams, arī karalim jāpaklausa. Tss … kas tas par troksni?

Visu šo laiku mazais karalis gan aiz bailēm, gan aiz cerī­bām trīcēja kā drudzī un visiem spēkiem pūlējās stiprāk kunk­stēt, lai Hendons dzirdētu viņa vaidus.

Tomēr ar sirdssāpēm viņam bija jāpārliecinās, ka viņa balss vai nu neaizsniedz bruņinieka ausis, vai arī nepievērš tā uz­manību. Hendona pēdējie vārdi atstāja uz viņu tādu iespaidu kā tvīkstošam spirgta lauku vēja pūsma. Viņš vēlreiz, visus spēkus saņēmis, ievaidējās. Taču vientulis teica:

— Troksnis? Es dzirdu tikai vēju.

— Var jau būt, ka tas tikai vējš. Jā, vējš gan! Es visu laiku dzirdu to gaudojam, tiklīdz… Klau, jau atkal! Nē, tas nav vis vējš! Tādas savādas skaņas! Iesim paskatīties, kas tur ir.

Karalim aiz prieka vai sirds apstājās pukstēt. Viņš piepū­lēja savas plaušas cerībā iekliegties, bet savilktie žokļi un ait­āda noslāpēja viņa balsi. Viņš sāka zaudēt cerību, jo dzirdēja vientuli sakām: