Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Iestājās nepatīkams, nekā laba nesološs klusums. Tiesne­sis kaut ko pārdomāja, pēdīgi griezās pie sievietes ar jautā­jumu:

— Cik augstu tu novērtē savu īpašumu?

Sieviete pakniksēja un atbildēja:

— Trīs šiliņi un astoņi pensi, jūsu cienība! Tā ir ļoti go­dīga cena. Ne par vienu pensu lētāk nevaru atdot!

Tiesnesis, neērti juzdamies, pašķielēja uz ļaužu pūli un pa­māja konsteblam:

— Izraidi publiku no zāles un aizslēdz durvis!

Pavēle tika izpildīta. Tiesas zālē palika tikai divas oficiālas personas, apsūdzētais, sūdzētāja un Mailss Hendons. Pēdē­jais stāvēja nekustēdamies, bāls, viņa platā piere bija noraso­jusi aukstu sviedru lāsēm, tās, kopā saplūzdamas, tecēja pār seju. Tiesnesis atkal griezās pie sievietes un laipni teica:

— Viņš ir nabaga nemācīts zēns, varbūt pat cieš badu, jo pašreiz nabagiem ir grūti laiki. Paskaties uz viņu — viņam godīga seja, bet badā cilvēks daudz ko izdara… Vai tev ir zināms, labā sieviņ, ka par tāda priekšmeta zādzību, kas maksā vairāk par trīspadsmit ar pusi pensiem, apsūdzētais pēc likuma pelnījis karātavas? [15]

Mazais karalis satrūkās, aiz pārsteiguma iepleta acis, bet savaldījās un stāvēja mierīgs. Sieviete uzlēca kājās un iesau­cās, bailēs trīcēdama:

— Ak tētīt, ko nu esmu izdarījusi? Es neparko pasaulē ne­gribu, ka manis dēļ viņš, nabadziņš, nāktu pie karātavām! Sa­kiet man, žēlīgs kungs, — ko man darīt, lai tas nenotiktu?

Lēni un mierīgi, kā jau amata vīram pieklājas, tiesnesis vienkārši atbildēja:

— Mantas vērtību, kamēr vēl nav noprotokolēts, bez šau­bām, ir atļauts samazināt…

— Nu tad, dieva dēļ, aprēķiniet sivēnu par astoņiem pen­siem! Gods dievam, ka nu mana sirdsapziņa būs brīva no tāda šausmu darba!

Mailss Hendons aiz priekiem aizmirsa katru pieklājību un, apkampis karali, apkaunoja viņa cieņu, sākdams to skūpstīt, par ko pēdējais ļoti izbrīnījās. Sieviete atvadoties reižu reizēm pateicās, paņēma savu sivēnu un izgāja. Konstebls atvēra vi­ņai durvis un izgāja līdzi šaurajā priekšnamā. Kamēr tiesnesis visu ierakstīja protokolā, Hendons kļuva ziņkārīgs, kādēļ kon­stebls sekojis sievietei, tāpēc viņš klusi ielavījās tumšajā priekšnamā un tur dzirdēja šādu sarunu:

— Trekns sivēns, iznāks brangs cepetis. Es sivēnu atpērku, še tev astoņi pensi.

— Astoņi pensi! Paskat, ko iedomājies! Tu gribi, lai es tev atdodu sivēnu par astoņiem pensiem! Man pašai viņš maksā trīs šiliņus un astoņus pensus labā, krietnā vecās valdības naudā, ko vecais Harijs [16] , kurš nupat nomira, nekad nav aiz­skāris vai mainījis. Uzspļaut uz taviem astoņiem pensiem!

— Paskat, no kurienes tagad vējš pūš! Tu taču ar zvērestu apgalvoji, ka sivēns maksā astoņus pensus, tātad tu esi ne­patiesi zvērējusi. Uz vietas nāc man līdzi pie tiesneša un at­bildi par savu pārkāpumu!… Bet zēns tiks pakārts!

— Kuš nu, kuš! Gan jau iztiksim, mīļais! Ciet tikai klusu, es esmu ar mieru. Dod šurp tos astoņus pensus, tikai turi muti!

Sieviete raudādama aizgāja. Hendons iegāja atpakaļ tiesas zālē, kur drīz ienāca arī konstebls, iepriekš noglabājis savu guvumu drošā vietā. Tiesnesis vēl kādu laiku rakstīja, tad ka­rali vispirms tēvišķīgi un stingri pamācīja un piesprieda viņam nelielu cietuma sodu un pēc tam pērienu publiskā vietā. Kara­lis pārsteigts atpleta muti, varbūt pat lai pavēlētu nocirst labajam tiesnesim galvu, bet, ieraudzījis Hendona brīdinošo mājienu, atkal aizvēra muti, pirms bija ko pateicis. Hendons paņēma viņu pie rokas, palocījās tiesneša priekšā, un abi konstebla apsardzībā devās uz cietumu. Tikko viņi bija izgājuši uz ielas, saniknotais karalis apstājās, izrāvās no Hendona ro­kas un dusmīgi iesaucās:

— Idiot, vai tu domā, ka es dzīvs iešu cietumā?

Hendons noliecās viņam pie auss un stingrā balsī sacīja:

— Vai vari man uzticēties? Paliec mierā un ar bīstamām valodām nepadari stāvokli vēl ļaunāku! Kā dievs būs nolicis, tā notiks. Tu šo lietu nevari ne paātrināt, ne grozīt, tāpēc no­gaidi pacietīgi — gan jau pietiks laika ir priekiem, ir bēdām, kad notiks tas, kam jānotiek!

īsā ziemas diena jau tuvojās beigām. Ielas bija tukšas, va­rēja sastapt tikai retus gājējus, tie paši gāja steigšus un no­rūpējušies, un jau no viņu sejām varēja redzēt, ka viņi jo āt­rāk grib pabeigt savas darīšanas un paglābties no vēja un tumsas siltajos mājokļos. Viņi neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi un nepiegrieza mūsu trijotnei nekādas vērības, it kā tās nemaz nemanītu. Edvards VI prātoja, vai kādreiz vēsturē bijis gadījums, kad būtu izrādīta tik pārsteidzoša vienaldzība pret karali, kas atrodas ceļā uz cietumu. Pēdīgi viņi nonāca līdz gluži tukšam tirgus laukumam. Kad viņi bija sasnieguši lau­kuma vidu, Hendons uzlika roku konsteblam uz pleca un klusi sacīja:

— Pagaidi mazliet, labo ser! Neviens mūs nedzird. Man tev kaut kas jāsaka.

136

— Mans pienākums man aizliedz sarunāties, ser! Lūdzu mani neaizkavēt, jo nakts nāk virsū.

— Bet es tev tomēr ieteicu pagaidīt, jo sakāmais zīmējas uz tevi. Pagriezies uz brītiņu sāņus un izliecies, ka nekā ne­redzi: ļauj nabaga zēnam aizbēgt!

— Kā tu iedrošinies tuvoties man ar tādu priekšlikumu? Es tevi arestēju likuma …

— Pag, pag, nepārsteidzies! Lēnām pa tiltu!

Un Hendons klusi iečukstēja konsteblam ausī:

— Par sivēnu, ko tu nopirki par astoņiem pensiem, tu vēl vari samaksāt ar savu galvu!

Nabaga konstebls bija tik pārsteigts, ka pirmajā mirklī ne­atrada vārdu atbildei, bet tad sāka lamāties un draudēt. Hen­dons mierīgi un pacietīgi nogaidīja, līdz konsteblam pārgāja pirmās dusmas, tad viņš teica:

— Tu man patīc, draugs, un es tev neļaušu pašam sevi grūst postā. Tev jāzina, ka es visu dzirdēju vārdu pa vārdam. Es tev to tūliņ pierādīšu.

Un viņš vārdu pa vārdam atkārtoja visu konstebla sarunu ar piekrāpto sievieti, beigās vēl piebilzdams:

— Nu, vai tieši tā nebija? Vai es vajadzības gadījumā ne­varētu tā liecināt pie tiesas?

Pirmajā mirklī konstebls aiz bailēm un dusmām gluži zau­dēja valodu, bet tad saņēmās un, izlikdamies mierīgs, atbil­dēja:

— Tu gan proti no mušas iztaisīt ziloni. Man tikai tāpat pa jokam ienāca prātā sievieti mazliet paķircināt.

— Un arī sivēnu tu paturēji sev pa jokam?

— Protamš… Es taču tev teicu, ka es tikai dzinu jo­kus! — konstebls pasteidzās atbildēt.

— Es sāku tev ticēt, — Hendons teica it kā pārliecinātā balsī, kurā tomēr skanēja zobgalība. — Nu, tad uzkavējies te mazliet, es aizskriešu pie tiesneša kunga un apjautāšos par šo lietu. Viņš ir piedzīvojis cilvēks, zina likumus, saprot jokus, kā arī…

Viņš pagriezās un pēdējos vārdus izrunāja, jau projām ejot. Konstebls brīdi vilcinājās uz vietas, pāris reižu nolamā­jās, bet tad sauca viņam pakaļ:

— Pagaidi, labais ser, pagaidi mazliet! Nu jā, tiesnesis… Viņš no jokiem saprot tikpat daudz, cik cūka no svētdienas.

Nāc, labāk parunāsimies! Savādas lietas! Liekas, esmu iekļu­vis lielā ķezā — un vienīgi nevainīga, vieglprātīga joka dēļ. Es esmu ģimenes cilvēks, un mana sieva un mazie bērniņi… Runāsim prātīgi, jūsu cienība: ko tu vēlies no manis?

— Tikai to, lai tu kļūsti akls, mēms un tizls, kamēr lēnā garā noskaita līdz simttūkstoš, — Hendons teica tādā balsī, it kā prasītu tikai ļoti niecīgu pakalpojumu, kas pats par sevi saprotams.