Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Tas laikam gan būs vējš, kas tagad pūš no krūmāja puses. Nāc, iesim, es tevi pavadīšu!

Karalis dzirdēja, ka viņi sarunādamies izgāja pa durvīm, dzirdēja, ka viņu soļi tālumā apklusa, — un viņš palika viens baigā, šausmīgā un draudošā klusumā.

Likās pagājusi vai vesela mūžība, kad no jauna atskanēja balsis un soļi. Šoreiz viņš saklausīja vēl citas skaņas — it kā zirgu pakavu troksni. Tad viņš dzirdēja Hendonu sakām:

— Es vairs ilgāk negaidīšu. Es nevaru vairs ilgāk gai­dīt. Viņš varbūt apmaldījies šajā biezajā mežā. Uz kuru pusi viņš aizgāja? Ātrāk parādi man ceļu!

— Viņš … Pagaidi, es iešu tev līdzi.

— Labi, ļoti brangi! Tu patiesi esi labāks nekā izskaties^ Nezinu, vai ir vēl kāds tik labsirdīgs erceņģelis kā tu. Vai ne­gribi jāt? Varbūt sēdīsies uz ēzelīša, ko es iegādājos savarra zēnam? Vai varbūt metīsi savas svētās kājas šim nelietīgajam» zirgēzelim pār muguru? Es pirku to sev, bet piekrāpa 'garo mani šoreiz! Tas nav ne sarkana graša vērts!

— Nē, uz zirgēzeļa sēdies pats un ēzelīti ved pie pavadas. Es iešu kājām, tā man drošāk.

— Nu, tad pieturi, lūdzu, šo mazuli, bet es riskēšu ar savu» dzīvību un raudzīšu tikt mugurā lielākajam.

Varēja dzirdēt spērienus, grūdienus, mīņāšanos un lēkā­šanu, pastarpēm atskanēja pērkonīgi lāsti un lamuvārdi, bei­dzot rūgta sūrošanās par zirgēzeli, kas laikam pēdīgi tomēr padevās, jo naidīgā rīcība no šī brīža mitējās.

Neizsakāmās bēdās mazais saistītais karalis dzirdēja, ka soļi un balsis arvien vairāk attālinājās. Tagad vairs nebija ne vismazākās cerības tikt atbrīvotam. Drūms izmisums pārņēma viņa sirdi.

«Manu vienīgo draugu ar viltu aizveda no šejienes… Vecais pārnāks un…»

Viņam pietrūka elpas, un viņš ar tādu spēku sāka svaidī­ties pa gultu, ka nometa uzklāto aitādu zemē.

Tajā pašā brīdī durvis atvērās. Dzirdot šo troksni, viņam uzvēlās tikpat kā leduskalns, stindzinot līdz pat kauliem. Vi­ņam jau likās, ka jūt naža asmeni pie kakla. Nāves izbailēs viņš aizvēra acis, tad atkal atvēra; pie guļvietas stāvēja Džons Kentijs un Hugo. Ja viņam mute nebūtu aizsieta, viņš teiktu: «Paldies dievam!»

Nākošajā mirklī karaļa locekļi jau bija atbrīvoti, un sa- gūstītāji, paķēruši viņu katrs savā pusē zem padusēm, steigšus ievilka karali meža biezoknī.

Tā nu karalis Fu-Fu I sāka atkal vazaņķu un noziedznieku' sabiedrībā blandīties pa lauku ceļiem, un atkal viņam bija jā­pacieš rupji joki un muļķīgas zobgalības. Bandītam neredzot,.

Kentijs un Hugo viņu visādi ķircināja un aizskāra. Izņemot Kentiju un Hugo, nebija neviena, kas viņam tīši ļaunu vēlētu. Daži viņu pat iemīļoja, un visi apbrīnoja zēna drosmi un prātu. Karalis bija nodots Hugo uzraudzībā, un nelietis pirma­jās divās trijās dienās paslepeni darīja ko spēdams, lai zēnam sarūgtinātu dzīvi. Bet naktīs, kad notika parastā uzdzīve, Hugo uzjautrināja visu baru, sagādājot karalim visādas mazas nepatikšanas — vienmēr it kā netīši. Divas reizes viņš atkal it kā netīši uzmina karalim uz kājas, bet karalis, kā jau tas pieklājas viņa augstībai, nelikās to manām. Bet, kad Hugo to pašu atkārtoja trešo reizi, karalis ar rungas belzienu nogāza viņu zemē visai bandai par lielu uzjautrinājumu. Hugo vai plīsa aiz kauna un dusmām. Kājās uzlēcis, viņš paķēra rungu un nikni metās virsū savam mazajam pretiniekam. Klātesošie ielenca cīkstoņus, uzkūdīja saucieniem un derēja, kurš uzvarēs. Bet nabaga Hugo bija maz izredžu. Viņa niknie, neizveicīgie sitieni nesasniedza mērķi: kā lai viņš uzveiktu pretinieku, kam labākie Eiropas meistari bija mācījuši cīņu gan ar īso, gan ar garo rapieri un visus paukošanās mākslas paņēmienus. Mazais karalis turējās brīvi un graciozi, uztvēra un atsita uz viņu raidīto sitienu krusu tik viegli un droši, ka raibo skatītāju pūli sagrāba tīri nevaldāma sajūsma. Kad karalis ar lietpratēja aci uztvēra kādu pretinieka aplamību un viņš zibens ātrumā gāza Hugo pa galvu, vazaņķu bars rēca, kliedza un trakoja, tā ka visa apkārtne skanēja. Pēc stundas ceturkšņa Hugo, sa­sists tīri zils un nežēlīga izsmiekla pavadīts, bija spiests bēgt no kaujas lauka. Klaidoņu bars, skaļi smiedamies, satvēra ne­skarto uzvarētāju un uz pleciem aiznesa līdz goda vietai bla­kus bandas vadonim, kur viņu ar lielām ceremonijām kronēja par «gaiļu karali». Viņa agrāko titulu svinīgi atmeta un anu­lēja un piedraudēja aiztriekt projām no bandas katru, kas to vēl uzdrošinātos lietot.

Visas pūles piespiest karali, lai viņš bandai būtu noderīgs, bija veltas. Viņš stūrgalvīgi liedzās palīdzēt zādzībās un vien­mēr mēģināja bēgt. Tūliņ pirmajā naktī pēc atgriešanās viņu pa vaļēju logu ielaida kādā virtuvē. Viņš iznāca no turienes ne vien tukšām rokām, bet pat tik tikko nesacēla visu māju kā­jās. Tad viņu aizsūtīja kopā ar skārdnieku palīdzēt tam darbā. Karalis tomēr negribēja strādāt un draudēja piekaut skārd­nieku ar viņa paša lodējamo stangu. Galu galā kā skārdnieks,

tā Hugo dabūja noņemties tikai ar to, lai neļautu zēnam aiz­bēgt. Viņš savus valdnieka dusmu pērkonus raidīja uz katru, kas mēģināja apspiest viņa brīvību vai gribēja viņu kalpināt. Hugo uzraudzībā viņu aizsūtīja ubagot kopā ar noskrandušu, netīru sievieti un slimu bērnu. Iznākums bija bēdīgs: karalis noteikti atsacījās lūgt dāvanas ubagiem par labu vai viņiem kaut kādi palīdzēt.

Tā pagāja dažas dienas. Klaidoņu dzīves grūtības, netīrība, zemiskums un rupjības nomocīja mazo gūstekni; pamazām šī dzīve kļuva nepanesama, un viņš sāka nojaust, ka izglābšanās no vientuļa naža labākajā gadījumā nāvi tikai mazliet novil­cinās.

Vienīgi naktī miegā viss aizmirsās, viņš atkal atradās savā vietā uz troņa, bija atkal valdnieks. Toties pamošanās no sapņiem bija jo sāpīgāka. Un tā līdz ar viņa atgriešanos ver­dzībā un kopš cīņas ar Hugo pazemojumi ik jaunu rītu kļuva arvien rūgtāki un bija arvien grūtāk panesami.

Otrā rītā pēc divkaujas Hugo piecēlās nikns un gudroja, kā varētu karalim atriebties. Viņam bija divi plāni. Pirmkārt, viņš gribēja zēnu nostādīt pazemojošā stāvoklī, kas zēnam būtu ļoti nepatīkami, ievērojot viņa lepnību un «iedomāto» karalisko cieņu, bet, ja tas neizdotos, tad iepīt viņu kādā no­ziegumā pret karali un nodot nepielūdzamā likuma ķetnās.

Rīkojoties pēc pirmā plāna, Hugo nodomāja karaļa kāju tīši pataisīt jēlu ar kaļķiem, labi zinādams, ka tas viņam sa­gādās vislielāko un pilnīgāko pazemojumu. Pēc tam kad kājā būs radusies čūla, viņi abi ar Kentiju piespiedīs karali sēdēt ceļmalā, rādīt garāmgājējiem jēlo kāju un lūgt dāvanas. Lai miesā izceltos jēlums, tad mēdza pagatavot mīklu no nedzēs­tiem kaļķiem, ziepēm un vecas dzelzs rūsas. Ar šo mīklu no- zieda ādas gabalu un cieši apsēja to ap kāju. Ziede ātri saēda kājas ādu, un iekaisums pārvērtās baismīgā jēlumā. Tad kāju notraipīja ar asinīm, tās sakalta, un kāja izskatījās tumša un atbaidoša. Pēc tam to veikli notina ar netīrām lupatām, atse­dzot riebīgo brūci, lai pamodinātu garāmgājējos līdzjūtību.

Hugo sarunāja palīgos skārdnieku, kam karalis bija drau­dējis ar lodējamo stangu. Viņi paņēma zēnu līdzi it kā skārd­nieka amata gaitās un, tiklīdz bija laukā no nometnes, nogāza

1 No grāmatas «The English Rogue», London 1665. (Autora piez.)