Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Bet tad jau es esmu pagalam! — konstebls izmisis teica. — Labais ser, esi prātīgs, apsver šo lietu no visām pu­sēm, tu redzēsi, ka tas ir tikai joks — skaidri un noteikti tikai joks. Un, ja, pieņemsim, tas arī nebūtu bijis joks, tad tas to­mēr ir tik niecīgs noziegms, ka tiesnesis, ja daudz, tad mani norās un izteiks brīdinājumu.

— Ak tad joks? — Hendons svinīgi ieprasījās, un no šīs svinības konsteblam asinis sastinga dzīslās. — So tavu joku likumos sauc — nu, tu jau zini, kā.

— Es to nezināju vis! Es varbūt biju neuzmanīgs. Man nenāca ne prātā, ka tam varētu būt kāds nosaukums, — ak debess, es domāju, ka es pats to joku esmu izdomājis.

— Ak dievs!

— Tas noved pie — nāves soda.

— Esi man, grēciniekam, žēlīgs!

— Pieturi mani, dieva dēļ, labais ser! Es vairs nevaru kā­jās nostāvēt. Apžēlojies, glāb mani no posta, un es pagriezīšu muguru un nekā ne redzēšu, ne dzirdēšu.

— Labi! Tas ir prātīgi un gudri! Bet vai sivēnu atdosi at- paka]?

— Atdošu, nudien atdošu! Nekad vairs nepieskaršos sivē­nam, kaut pats erceņģelis man to nonestu no debesīm. Nu, pa­skaties, tevis dēļ esmu kļuvis akls ar abām acīm. Teikšu, ka tu man uzbruki, ar varu izrāvi no rokām notiesāto. Durvis cie­tumā vecas, nestipras, es pats tās naktī uzlauzīšu.

— Dari gan tā, mans mīļais, neviens no tā necietīs! Tiesne­sim pašam žēl nabaga zēna, viņš neraudās un nelauzīs cie­tuma uzrauga kaulus par zēna aizbēgšanu.

Tiklīdz konstebls vairs nebija redzams, Hendons lūdza viņa augstību steigties uz priekšu un pagaidīt norunātā vietā ārpus ciema, kamēr viņš, Hendons, aizies uz viesnīcu samaksāt rē­ķinu. Pusstundu vēlāk abi draugi jau mundri rikšoja ar Hen­dona nožēlojamiem «kaujas zirgiem» pa ceļu uz austrumiem. Karalim tagad bija silti un ērti, jo skrandas viņš nometa un apģērba uz Londonas tilta pirkto drēbju kārtu.

Hendons negribēja zēnu sevišķi nogurdināt, baidoties, ka ceļa grūtības, ēšana nelaikā un nepietiekams miegs atstās ļaunu iespaidu uz viņa slimo prātu, kamēr atpūta, kārtīgs dzī­ves veids un mērena fiziska piepūle deva cerības uz ātrāku iz­veseļošanos. Viņš kāroja redzēt savu mazo draugu veselu un atbrīvot viņa galviņu no slimīgās fantāzijas ainām. Tāpēc viņš nolēma doties uz tēva mājām, no kurienes tik ilgi bija izraidīts, bet gribēja to darīt nesteigdamies, nepadoties ne­pacietībai un dziņai traukties turp dienu un nakti.

Nojājuši apmēram desmit jūdžu, ceļotāji nonāca lielā ciemā un pa nakti apmetās labā viesnīcā. Tagad viņi atkal bija at­griezušies pie agrākajām paražām: kamēr karalis ēda, Hen­dons stāvēja aiz viņa krēsla, apkalpoja viņu, noģērba, kad bija laiks iet gulēt, bet pats, segā ietinies, gulēja uz grīdas pie durvīm.

Otrā un arī trešajā dienā viņi visu laiku lēni jāja un pār­runāja, ko piedzīvojuši, šķirti būdami. Sarunas abus ļoti interesēja. Hendons sīki aprakstīja savus klejojumus, meklējot karali, stāstīja, ka erceņģelis viņu izmuļķojis un vadājis pa visu mežu, un galu galā, pārliecinājies, ka tik viegli no viņa vaļā netiks, pārvedis atpakaļ savā būdā. Te vecis devies tieši mazajā kambarītī, savā guļamistabā, bet no turienes iznācis grīļodamies un satriekts, teikdams, ka cerējis zēnu atrast mā­jās guļot, bet viņa tur neesot. Hendons uzturējies būdā veselu dienu un gaidījis viņu pārnākot. Pēc tam kad vairs necerējis sagaidīt karali, devies atkal ceļā viņu meklēt.

— Bet vecais svētulis patiesi bija ļoti nobēdājies par to, ka jūsu augstība nepārnāca, — Hendons sacīja. — To varēja re­dzēt no viņa sejas.

— Par to es nešaubos, — karalis atteica. Viņš savukārt iz­stāstīja, ko veča būdā piedzīvojis, pie kam Hendons izteica savu nožēlu, ka nebija erceņģeli nogalējis.

Pēdējā ceļojuma dienā Hendons bija ļoti uztraukts un pļā­pāja bez mitas. Viņš runāja par savu veco tēvu, par brāli Ar­turu, stāstīja dažādus gadījumus, lai rādītu, cik viņi labsirdīgi un krietni, sajūsmināts runāja par lēdiju Edīti un bija tik prie­cīgs, ka pat otro brāli Hjū pieminēja ar labu vien. Viņš ne­varēja sagaidīt tikšanās brīdi un priecājās par to, kā visus pārsteigs viņa ierašanās Hendon-Holā un kas tur valdīs par priekiem.

Viņi jāja pa skaistu apvidu, ceļā visnotaļ redzēja jaukas kotedžas un augļu dārzus. Ceļš gāja pa plašām, kalnainām ganībām, kas it kā atgādināja viļņojošu jūru. Pēcpusdienā pārnācējs pazudušais dēls bieži nogriezās no ceļa, vēlēdamies no kāda pakalna virsotnes ieraudzīt tālumā tēva māju. Pēdīgi viņam tas izdevās, un viņš uztraukts iesaucās:

— Vai redzi tur to ciemu, mans valdniek! Turpat tam līdzās atrodas pils. Jau no šejienes redzami torņi. Un tur tālāk tas, kas izskatās kā mežs, ir mana tēva parks. Tagad tu re­dzēsi, ko nozīmē augsta kārta un lepna dzīve! Mūsu pilī ir septiņdesmit istabu — iedomājies tikai! — un divdesmit septiņi kalpotāji! Tādā vietā slikti neklāsies mums abiem, vai ne? Nu, tagad jāsim ātrāk! Es vairs nevaru savu nepacietību valdīt!

Lai arī kā viņi steidzās, viņi sasniedza ciemu tikai pēcpus­dienā pēc pulksten trim. Auļojot cauri ciemam, Hendons trieca bez mitas:

— Lūk, kur baznīca… vēl vienmēr ar tām pašām efejām

apaugusi. Viss pa vecam, nekas nav pārmainījies. Lūk, vies­nīca «Pie sarkanā lauvas» un tur tālāk tirgus laukums. Lūk, maija kārts, ūdens pumpis — nekas nav mainījies, izņemot, protams, cilvēkus. Desmit gados cilvēki stipri pārvēršas. Da­žus no viņiem es it kā pazīstu no sejas, bet mani neviens ne­pazīst.

Tā viņš runāja bez apstājas. Drīz viņi bija izjājuši ciemam cauri un nogriezās pa šauru, līkumotu ceļu, ko no abām pu­sēm norobežoja augsts dzīvžogs. Pa to viņi jāja kādu pusjū- dzi, kamēr pa lieliem vārtiem nokļuva plašā puķu dārzā. Vār­tus greznoja augsti akmens stabi ar iekaltiem ģerboņiem. Viņu priekšā pacēlās stalta bruņinieku pils.

— Esi sveicināts Hendon-Holā, karali! — Mailss iesaucās. — Jā, šī ir liela diena! Mans tēvs, brālis un lēdija Edīte būs tik priecīgi pārsteigti, ka sākumā redzēs un dzirdēs vienīgi mani, tā ka tu varbūt tiksi uzņemts pavēsi. Nepiegriez tam vē­rību — tas drīz pāries. Kad es paskaidrošu, ka tu atrodies manā gādībā, un teikšu, ka esmu tevi sirsnīgi iemīlējis, tu re­dzēsi, ka Mailsa Hendona dēļ viņi arī tevi spiedīs pie krūts, uz visiem laikiem dos tev pajumti savā mājā un ieslēgs savā sirdī.

Brīdi vēlāk Hendons pie pils ieejas nolēca no zirgēzeļa un palīdzēja karalim izkāpt no segliem, tad satvēra viņu pie rokas un iesteidzās pilī. Pēc dažiem soļiem viņi atradās lielā istabā. Hendons bez liekām ceremonijām ātri apsēdināja ka­rali un pats pieskrēja pie jaunā cilvēka, kas sēdēja pie rak­stāmgalda kamīna tuvumā, kurā dega gaiša uguns.

— Apkamp mani, Hjū, — viņš iesaucās, — un saki, ka tu priecājies par manu pārnākšanu! Pasauc labi ātri mūsu tēvu, jo pat mājās es nejūtos kā mājās, kamēr neesmu spiedis viņa roku, lūkojies viņa sejā un dzirdējis viņa balsi!

Pēc mirkļa pārsteiguma Hjū atkāpās un uzlūkoja nelūgto viesi cieši un nopietni — ar skatienu, kas sākumā pauda aiz­skartu cieņu, tad pēc brīža vilcināšanās, paklausot kādai sle­penai domai vai nolūkam, izbrīna pilnu ziņkārību un izjustu vai liekuļotu līdzjūtību. Viņš laipni teica:

— Tev, kā liekas, galvā nav viss kārtībā, nabaga vīrs. Tu, bez šaubām, esi daudz cietis, pasaule nebūs vis izturējusies pret tevi laipni, tas redzams no tavas sejas un apģērba. Par ko tu mani turi?