Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

«Svētais vientulis!» karalis nosprieda. «Cik labi, ka no- 'kļuvu pie viņa!»

Vientulis piecēlās. Karalis piedauzīja pie durvīm. Dobja balss atbildēja:

— Ienāc, bet grēkus pamet aiz durvīm, jo tā zeme, kur tu -stāvēsi, ir svēta!

Karalis iegāja un apstājās pie durvīm. Vientulis pavērsa *uz viņu spožas šaudīgas acis un jautāja:

— Kas tu esi?

— Es esmu karalis! — atskanēja mierīga, vienkāršā atbilde»

— Esi sveicināts, karali! — vientulis sajūsmināts iesaucās.. Tad viņš drudžaini uztraukts sāka skraidīt pa būdu no viena kakta otrā, pastāvīgi atkārtodams: — Esi sveicināts, esi sveici­nāts!

Viņš piebīdīja solu pie uguns, apsēdināja uz tā karali, iemeta ugunī dažus zarus un nervozi turpināja skraidīt pa is­tabu, murminādams:

— Esi sveicināts! Daudzi šajā svētnīcā meklējuši patvē­rumu, bet viņi nebija cienīgi un tika izdzīti ārā. Bet karalis, kas atstūmis kroni, kas nicina savu spožo stāvokli un ietērpjas skrandās, lai savu dzīvi ziedotu svēttapšanai un miesas nonā­vēšanai, — tāds ir cienīgs, ka to uzņem un apsveic. Viņš te pa­liks līdz pat savai nāvei.

Karalis gribēja viņu pārtraukt un paskaidrot, ka viņš mal­dās, bet vientulis neklausījās un, kā rādās, arī neko nedzirdēja, tikai turpināja runāt pats ar sevi paceltā balsī un pieaugošā dedzībā:

— Te tu mitīsi mierā. Te neviens neuzies tavu paslēptuvi, neviens tevi netraucēs un neuzbāzīsies ar lūgumu griezties at­pakaļ pasaules tukšajā un aušīgajā dzīvē, ko tu esi atstājis, klausīdams dieva pavēlei. Te tu lūgsi dievu, iedziļināsies svē­tajos rakstos, apcerēsi šīs pasaules neprātību un maldus un nākamās dzīves svētlaimību; tu pārtiksi no kaltētas maizes un saknēm un dvēseles šķīstīšanas labad savas miesas ik dienas šaustīsi pātagām. Tu ietērpsi savu miesu saru kreklā, dzersi tikai ūdeni, bet par to baudīsi pilnīgu mieru, jā, pilnīgu, — jo tie, kas nāks tevi uzmeklēt, tevi neatradīs un izsmieti at­griezīsies pa to pašu ceļu, pa kuru nākuši.

Vecais turpināja staigāt no viena kakta otrā, tikai nu vairs nerunāja skaļi, bet murmināja kaut ko nesaprotamu. Karalis izlietoja šo brīdi, lai pastāstītu par sevi, un, savāda nemiera un neskaidru nojautu pārņemts, viņš runāja ļoti skaisti. Bet vientulis tikai staigāja un murmināja, un nepiegrieza viņam ne mazākās vērības. Vēl tāpat murminādams, viņš tuvojās ka­ralim un sacīja, katru vārdu uzsvērdams:

— Tss … es tev atklāšu noslēpumu!

Un viņš noliecās pie zēna, bet pēkšņi atkal atmetās atpakaļ it kā klausīdamies. Pēc brīža viņš uz pirkstgaliem piegāja pie loga, izbāza galvu ārā un pētoši skatījās visapkārt krēslā, pēc tam tāpat uz pirkstgaliem atkal atgriezās, piebāza seju gluži klāt karaļa sejai un čukstēja:

— Es esmu erceņģelis!

Karalis spēji sarāvās un sevī nodomāja:

«Labāk vajadzēja palikt pie klaidoņiem, bet nu esmu kritis ārprātīgā varā!»

Viņa nemiers pieauga un atspoguļojās tā sejā. Klusā, uz­trauktā balsī vientulis turpināja:

— Es redzu, tu jūti, kādā apkārtnē es dzīvoju. Tev uz pie­res rakstītas svētas bailes. Ikvienu, kas nonāk šajā apkārtnē, sagrābj tādas bailes, jo šeit ir debesu tuvums. Es tur ieeju tin acumirklī atkal varu no turienes atgriezties atpakaļ. Mani pārvērta par erceņģeli šajā pašā vietā pirms pieciem gadiem, no debesīm sūtīti eņģeļi piešķīra man šo pārdabisko godu. Kad viņi šeit stāvēja, šī vieta kvēloja viņu spožumā. Un viņi nome­tās ceļos manā priekšā — jā, karali, ceļos! — jo es esmu aug­stāks par viņiem. Esmu izstaigājis debesu pagalmus un sarunā­jies ar sentēviem. Aizskar manu roku, nebaidies, aizskar to! Tā, tagad tu esi skāris roku, ko spieduši Ābrams un Izaks, un Jē­kabs. Jo es esmu staigājis zelta pagalmos un redzējis dievu vaigu vaigā.

Viņš apklusa, lai nogaidītu, kādu iespaidu viņa vārdi būs atstājuši, tad pēkšņi pārvērstu seju uzlēca kājās un nikni kliedza:

— Jā, es esmu erceņģelis, tikai e r c e ņ ģ e 1 i s, bet es varēju 'būt pāvests! Tā ir skaidra patiesība. Man to teica balss no de­besīm pirms divdesmit gadiem. Jā! Man vajadzēja tikt ieceltam par pāvestu, un es arī būtu pāvests, jo tā bija dieva griba. Bet karalis izpostīja manu klosteri, un es, nabaga neievērojams mūks, tiku izmests uz ielas likteņa varā. Man laupīja manu lielo nākotni!

Viņš atkal sāka murmināt, dusmīgi sita ar dūri sev pa pieri, brīžiem izgrūzdams ļaunus lāstus, iesaukdamies:

— Lūk, tāpēc es esmu tikai erceņģelis, lai gan man bija lemts kļūt par pāvestu!

Tā pagāja apmēram stunda. Nabaga mazais karalis sēdēja un mocījās klausoties. Pēc kāda laika veča niknums pēkšņi iz­gaisa un viņš kļuva ārkārtīgi laipns. Pat balss skarbums bija -zudis. Viņš likās no mākoņiem nokāpis zemes virsū un sāka sa­runāties tik vienkārši un sirsnīgi, ka pilnīgi ieguva mazā karaļa? sirdi. Vecis apsēdināja zēnu tuvāk ugunij un visādi pūlējās, lai viņam būtu ērtāk. Veikli un saudzīgi pārsēja viņa vātis un skrambas, pēc tam sāka vārīt vakariņas, visu laiku jautri tēr­zēdams. Brīžiem tas aizskāra zēna vaigus un laipni noglāstīja galvu, tā ka ercenģeļa agrāk iedvestās bailes un riebums ātri izzuda un to vietā radās cienība un mīlestība.

Veča laipnā izturēšanās turpinājās līdz pat vakariņu bei­gām. Paēdis vakariņas un altāra priekšā pielūdzis dievu, vien­tulis apguldīja zēnu mazā blakustelpā, mīļi un rūpīgi kā māte ietīdams viņu segā. Atvadījies, zēnu vēlreiz apmīļojis, viņš atstāja to vienu, nosēdās pie pavarda un izklaidīgi sāka maisīt degošās pagales. Pēkšņi viņš apstājās un vairākas reizes iesita! sev ar roku pa pieri, it kā cenzdamies ko atcerēties, kas viņam acīmredzot neizdevās. Kājās uzlēcis, vecis iesteidzās viesa is­tabiņā un noprasīja:

— Vai tu esi karalis?

— Jā, — zēns miegainā balsī atbildēja.

— Kāds karalis?

— Anglijas.

— Anglijas! Tātad Henrijs miris?

— Diemžēl jā! … Es esmu viņa dēls.

Pār vientuļa seju pārlaidās tumša ēna. Viņš nikni savilka» kaulainās rokas dūrēs, brīdi stāvēja, smagi elsdams un sie­kalas rīdams, tad aizsmakušā balsī sacīja:

— Tu varbūt zini, ka viņš bija tas, kas mums laupīja pa­jumti un izmeta mūs uz ielas? 1

Atbildes nebija. Vecis noliecās, lai labāk ieskatītos zēnac mierīgajā sejā, un klausījās viņa vienādajā elpā.

— Viņš guļ, viņš cieši guļ.

Veča seja noskaidrojās, tajā varēja lasīt ļaunu prieku. Pār­guļošā zēna seju pārslīdēja smaids. Vientulis nomurminājām

— Tā, tā, viņš jūtas pilnīgi laimīgs! — un aizgāja projām.

Viņš klusi staigāja pa istabu, kaut ko meklēdams, gan ap­stājās un klausījās, gan atgriezās, lai uzmestu aci gultai, un- vienā laidā kaut ko murmināja. Pēdīgi viņš, kā redzams, bija meklēto atradis — vecu sarūsējušu virtuves nazi un galodu-

Nosēdies vecajā vietā pie uguns, viņš sāka trīt nazi uz galodas, pie sevis murminādams un laiku pa laikam draudoši ieklieg­damies. Ap vientuļo būdiņu kauca vējš, no nezināmām tālēm atplūda noslēpumainas nakts skaņas. Pārdrošu žurku un peļu acis raudzījās uz veci no visām spraugām un caurumiem, bet "viņš tā bija nogrimis darbā, ka no visa tā nekā nemanīja.

Laiku pa laikam viņš pārvilka ar pirkstu pār naža asmeni un apmierināts māja ar galvu, teikdams:

— Jau ir asāks! Jā, asāks gan!

Viņš nemanīja, kā pagāja laiks, un, domās nogrimis, cen­tīgi strādāja, retumis ar sevi sarunādamies: