Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

viņu gar zemi, un, kamēr skārdnieks to stingri saturēja, Hugo cieši jo cieši piesēja viņam pie kājas jau sagatavoto plāksteri.

Karalis pretojās visiem spēkiem, trakoja, draudēja abus pa­kārt, tiklīdz scepteris nāks viņa rokās. Bet viņi to stipri turēja ciet un tikai priecājās, un ņirgājās par zēna nespēcīgajām dusmām un draudiem. Zēna mocīšana turpinājās tik ilgi, ka­mēr komprese sāka iedarboties; vēl dažas minūtes — un ne­liešiem izdotos izpildīt savu nodomu, ja tie netiktu iztraucēti.

Tieši īstā laikā tuvumā gadījās «angļu vergs», kas kādreiz tik dedzīgi nosodīja angļu likumus. Viņš šai neģēlībai ātri da­rīja galu un norāva zēnam no kājas plāksteri ar apsienamo. Karalis gribēja paņemt sava glābēja rungu un turpat uz vie­tas noslānīt abu neliešu muguras, bet glābējs to neatļāva, baidoties no trokšņa; labāk lai nogaidot līdz naktij, kad viss bars būs kopā, tad neviens no ārienes nevarēs iejaukties un iz­traucēt. Viņi visi pārnāca nometnē, un par notikušo tika ziņots vadonim. Tas lietu izklaušināja un, mazliet padomājis, teica, lai karali vairs nespiežot ubagot, jo, kā redzams, viņš esot lemts kam augstākam un labākam, un turpat uz vietas iecēla viņa augstību no nabagu kārtas zagļu kārtā.

Hugo lieliski nopriecājās par šādu iznākumu. Viņš jau ag­rāk bija mēģinājis piespiest karali zagt, tikai tas nebija izde­vies. Tagad vairs nelīdzēs nekāda pretošanās, karalis taču ne­iedrošināsies pārkāpt paša vadoņa skaidri izteikto pavēli. Viņš nolēma jau to pašu dienu izdarīt sirojumu, cerēdams karali nodot likuma nagos un pie tam visu izdarīt tik veikli, lai ne­vienam nenāktu ne prātā, ka tas nebūtu noticis nejauši, bet ar nolūku. «Gaiļu karalis» tagad bija populārs vazaņķu starpā, un pēdējie vis nesaudzētu neiecienītu bandas locekli, kas būtu izdarījis tik nopietnu pārkāpumu kā nodevis biedru kopīgajam ienaidniekam — likumam.

Tātad noteiktā laikā Hugo ar savu upuri nonāca kādā ciemā un klaiņoja pa ielu, vērīgi lūkodamies uz visām pusēm; viens prātoja, kā varētu droši izpildīt savu ļauno nodomu, bet otrs — kā izdevīgā brīdī aizbēgt un uz visiem laikiem atrīvo- ties no kauna pilnā gūsta.

Kā vienam, tā otram izdevības netrūka, bet viņi vēl kavē­jās rīkoties, jo abi bija apņēmušies šoreiz visu izdarīt pama­tīgi un neviens negribēja karstumā pārsteigties ar neapdomīgu rīcību. Hugo pirmajam radās izdevība. Viņiem pretim nāca sie­viete ar kādu biezu saini grozā. Hugo acis iemirdzējās ļaunā priekā, un viņš nodomāja:

«Lai es vai uz vietas palieku, bet, ja es to viņam varētu iz­darīt, tad — arlabvakar! Un lai dievs tev žēlīgs, «gaiļu ka­rali»!»

Ārēji mierīgs, bet iekšēji ļoti uztraukts viņš nogaidīja iz­devīgu brīdi, kamēr sieviete pagāja garām, tad klusi teica:

— Pagaidi tepat, es tūliņ būšu atpakaļ! — un nemanot līda sievietei klāt.

Karalis kļuva līksms; tagad, ja Hugo sekos sievietei labi tālu, viņš varēs aizbēgt.

Bet šo izdevību viņš nesagaidīja. Hugo nemanot piezagās sievietei klāt, izvilka aizsaini no groza un skriešus devās at­pakaļ, zagto mantu ietinis vecā segā, kas tam bija uz rokas. Sieviete tūliņ sāka brēkt; kādā kārtā aizsainis tika izvilkts, to viņa nemanīja, tikai juta, ka nasta pēkšņi kļuvusi viegla. Ne­maz neapstājoties, Hugo iegrūda aizsaini karalim rokās un čukstēja:

— Tagad skrej man pakaļ un sauc: «Ķeriet zagli!» Tikai pielūko, ka viņi man netiek uz pēdām!

Acumirklī Hugo bija pazudis aiz mājas stūra un pa līko ieliņu likās projām, ko kājas nesa. Pēc brīža viņš ar visnevai­nīgāko un vienaldzīgāko seju pasaulē parādījās atkal un, aiz staba nostājies, skatījās, kas notiks tālāk.

Karalis apvainots nometa aizsaini zemē, un sega pavērās vaļā taisni tajā brīdī, kad sieviete un aiz viņas ļaužu pūlis pieskrēja klāt. Sieviete ar vienu roku satvēra karali, bet fav otru pakampa savu aizsaini un sāka lamāt zēnu, kurš velti pūlējās izraut savu roku.

Hugo jau bija diezgan redzējis, — tagad viņa ienaidnieks noķerts un likumīgam sodam neizbēgs! Līksmi pie sevis smiedamies, viņš manījās projām uz nometni un iedams pār­domāja, ko stāstīt bandai, lai viņa ziņojums izklausītos pa­tiess.

Karalis pa to laiku izmisis lauzījās sievietes spēcīgajās ro­kās, kas viņu turēja ciet, un uztraukts kliedza:

— Laid mani vaļā, muļķe tāda! Es tavas mantas neesmu zadzis!

Ļaužu pūlis viņus ielenca no visām pusēm un draudēja, un lamāja karali. Spēcīgs kalējs ādas priekšautā, līdz elkoņiem uzrotītām piedurknēm viņu sagrāba, sacīdams, ka zēns par mācību krietni jāieper, kad pēkšņi garš šķēps pazibēja gaisā un ar sparu nolaidās kalējam uz dilba, bet dīvainais šķēpa īpašnieks mierīgā balsī iesaucās:

— Pagaidiet, labie ļaudis! Būsim prātīgi un mierīgi! Kāpēc mums uztraukties un lietot neglītus vārdus? Nav mūsu uzdevums lietu izmeklēt. Lai spriež tiesa, kas vainīgs, kas ne. Laid zēnu vaļā, labā sieviņ!

Kalējs novērtēja ar acīm karavīra stalto stāvu un pagāja sāņus, berzēdams dilbu un pie sevis kaut ko norūkdams, sieviete nelabprāt palaida vaļā zēna roku, skatītāji ne visai laipni uzlūkoja svešo, bet atzina par prātīgāku klusēt. Kvēlojošiem vaigiem un mirdzošām acīm karalis metās klāt savam glābējam, iesaukdamies:

— Kāpēc tu tik ilgi kavējies, ser Mails? Labi, ka laikā ieradies. Sacērt visus šos neliešus gabalos!

Hendons apspieda smaidu, noliecās pie karaļa un klusi pačukstēja:

— Klusāk, klusāk, valdniek, nerunā daudz, bet vislabāk ciet pavisam klusu! Uzticies man, galu galā viss būs labi.

Pie sevis viņš nodomāja:

«Sers Mailss! Ak tētīt, es jau biju gluži aizmirsis, ka esmu bruņinieks! Brīnums gan, cik ilgi viņam uzglabājas atmiņā šīs dīvainās slimo smadzeņu fantāzijas!... Un, lai gan mans tituls ir tikai tukša skaņa, man tomēr tīk dzirdēt, ka esmu to izpelnījies. Kas zina, vai nav godīgāk saņemt bruņinieka vārdu viņa Sapņu un ēnu valstī nekā lienot un zemojoties iegūt grāfa titulu kādā šīs pasaules īstā valstī?»

Pūlis pašķīrās, lai dotu ceļu konsteblam, kas bija pienācis klāt un jau taisījās likt karalim roku uz pleca, kad Hendons sacīja:

— Rāmāk, draugs! Savaldi roku! Viņš nepretosies, es par viņu atbildu. Ej pa priekšu, mēs tev sekosim.

Konstebls un sieva ar aizsaini gāja pirmie, tad nāca Mailss un karalis, kuriem uz pēdām sekoja ļaužu pūlis. Karalis jau gribēja pretoties, bet Hendons viņam iečukstēja ausī:

— Apdomā taču, valdniek, visa tava karaliskā vara balstās uz likumiem. Ja tas, kurš likumus izdod, pats tos neciena, kā viņš var prasīt, lai citi tos cienītu? Acīmredzot kāds no liku­miem ir pārkāpts. Bet, kad karalis atkal nāks uz troņa, viņš priecāsies, atceroties, ka reiz, nonācis vienkārša pavalstnieka stāvoklī, viņš, nelūkojoties uz savu karalisko dzimumu, izturē­jies kā krietns pilsonis un padevies likumam.

— Tev taisnība. Ne vārda vairs! Tu redzēsi — ja Anglijas karalis saviem pavalstniekiem ir uzlicis jūgu, tad arī viņš pats, pavalstnieka stāvoklī nokļuvis, nesīs šo jūgu.

Kad miertiesnesis aicināja sievieti liecināt, viņa zvērēja, ka šis pats zēns, kas tagad stāv aiz margu nodalījuma, viņu ap­zadzis. Pretēju liecinieku nebija, un karali atzina par vainīgu. Atraisīja aizsaini, un, kad tajā atrada treknu, labi barotu si­vēnu, tiesneša sejā atspoguļojās uztraukums. Hendons nobāla un sāka trīcēt kā drudzī. Tikai karalis, nekā nenojauzdams, bija mierīgs.