Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Karalis kaunējās pats no sevis, ka izcietis tik daudz ;iz- baiļu un moku nieka guļoša teļa dēļ, tomēr kaunēties viņam nevajadzēja — viņš taču nebija pārbijies no teļa, bet no kā briesmīgāka, neesoša, ko viņš iztēlojās teļa vietā. Tajos māņ­ticīgajos laikos kurš katrs zēns šādos apstākļos būtu tieši tā­pat izturējies un mocījies kā viņš.

Karalis priecājās ne vien par to, ka šausmīgais biedēklis izrādījās par vienkāršu teļu, bet arī par to, ka viņam nu bija radies biedrs; viņš jutās tik vientulis un atstāts, ka pat šī biklā dzīvnieka tuvums tam darīja prieku. No cilvēkiem viņš bija izcietis tik daudz pārestību, tie bija izturējušies tik rupji, ka tagad viņš patiesi jutās iepriecināts, atrazdamies blakus ra­dījumam, kam gan trūka augstu prāta spēju, bet kas toties

bija labsirdīgs un ramas dabas. Tapec viņš nolēma aizmirst savu augsto stāvokli un sadraudzēties ar teļu.

Glāstot teļa silto, gludo muguru, jo tā atradās viņam tuvu un bija viegli sasniedzama, karalim ienāca prātā, ka teļš var noderēt arī vēl citādā ziņā. Viņš pārkārtoja savu guļvietu, no­klādams zirgsegu teļam blakus, tad saritinājās un uzlika galvu viņam uz muguras. Ar otru zirgsegu viņš apsedza sevi un draugu, un pēc brītiņa viņam bija tikpat silti un ērti kā uz dūnu pēļiem karaļa pilī Vestminsterā.

Tūdaļ radās arī patīkamas domas, pašreizējais stāvoklis ne­likās vairs tik drūms. Tagad viņš bija atbrīvojies no gūsta un noziedzības žņaugiem, izbēdzis no rupjajiem, nelietīgajiem va­zaņķiem, atradis pajumti un siltumu, ar vārdu sakot, viņš bija laimīgs. Naktī sacēlās stiprs, brāzmains vējš, tā ka vecais šķū­nis krakšķēja un drebēja; brīžiem vējš mitējās, tad no jauna vaidēja un gaudoja kaktos un pažobelē, bet karalim tas viss tagad likās kā mūzika, jo viņam bija labi un tīrti: lai trako auka, lai gaudo, svilpo un vaid — viņš par to nebēdāja. Viņš tikai ciešāk piespiedās pie sava drauga, izbaudot siltumu, un nemanot ieslīga maigā, sapņu netraucētā miegā. Tālumā kauca suņi, grūtsirdīgi māva govis, trakoja vētra, pa jumtu bungoja lietus, bet viņa augstība Anglijas valdnieks mierīgi gulēja bla­kus teļam, muļķa dzīvniekam, ko netraucēja aukas un kas ne­kautrējās gulēt blakus karalim.

Agrā rītā pamodies, karalis manīja, ka slapja, attapīga žurka naktī ērti ierīkojusies viņam uz krūtīm. Viņam pakusto­ties, žurka aizbēga. Zēns pasmaidīja un teica:

— Muļķīte, ko tu baidies? Es, tāpat kā tu, patlaban esmu bez pajumtes. Būtu kauna lieta, ja es darītu pāri vārgam radī­jumam, kad pats esmu vārgs un nevarīgs. Gluži otrādi: ēs pat tevi uzskatu par labu zīmi; ja jau karalis tik zemu noslīdējis, ka pat žurkas tam rāpo pa virsu, tad tā ir skaidra zīme, ka viņa liktenim jāmainās, jo zemāk cilvēks, vairs nevar krist.

Viņš piecēlās un izgāja ārā no aizgalda. Tajā brīdī atska­nēja bērnu balsis. Šķūņa durvis atdarījās, un ienāca divas -mazas meitenes. Viņu ieraudzījušas, tās uzreiz mitējās pļāpāt un smieties un palika stāvot kā sastingušas, aplūkojot viņu ar vislielāko ziņkārību. Tad viņas sačukstējās, pienāca tuvāk -un atkal apstājās, visu laiku acu no viņa nenolaizdamas un sačukstēdamās. Pamazām viņas kļuva drošākas un sāka jau pusbalsī apspriesties:

— Viņam ir skaista seja, — viena sacīja.

— Un cirtaini mati.

— Bet viņš nabadzīgi ģērbies.

— Cik izsalcis viņš izskatās!

Viņas pienāca tuvāk, nedroši apgāja viņam vairākas reizes apkārt un vērīgi pētīja kā kādu jaunu, neredzētu dzīvnieku. Pie tam viņas piesardzīgi neizlaida to no acīm, it kā baidītos, ka šis dzīvnieks varētu viņām iekost. Beigu beigās meitenes saķērās rokās, it kā viena otru sargājot, un nostājās zēna priekšā, vēl vienmēr viņu vērojot plati ieplestām vientiesīgām acīm. Viena iedrošinājās viņam tieši uzprasīt:

— Kas tu tāds esi, puisīt?

— Es esmu karalis, — skanēja nopietna atbilde.

Meitenes sakustējās, viņu ačeles iepletās vēl platākas, un

pirmajā mirklī viņas nevarēja izteikt ne vārda. Taču ziņkā­rība ņēma virsroku.

— Karalis? Kas par karali?

— Anglijas karalis.

Meitenes paskatījās viena uz otru, pēc tam uz zēnu, tad at­kal viena uz otru brīnīdamās, apjukušas, bet tad viena no vi­ņām teica:

— Vai dzirdi, Mārdžerij? Viņš saka, ka esot karalis. Vai tas varētu būt taisnība?

— Kāpēc lai nebūtu taisnība, Prisij? Kāpēc lai viņš me­lotu? Tu taču saproti, Prisij, ja tā nav taisnība, tad tie ir meli. Nu kā tad! Apdomā tikai! Viss, kas nav taisnība, ir meli. Tur nekā nevar grozīt.

Pierādījums bija nopietns un neapstrīdams, Prisijas šau­bām vairs nebija nekāda pamata.

Brītiņu padomājusi, viņa paļāvās uz karaļa goda vārdu un vienkārši teica:

— Ja tu tiešām esi karalis, tad es tev ticu.

— Es tiešām esmu karalis.

Ar to lieta bija izbeigta. Viņa augstības karaļa tituls tika pieņemts bez tālākas izprašņāšanas un debatēm, un meitenes tikai sāka viņu izjautāt, kā viņš šeit nokļuvis, kāpēc nav ģēr­bies kā karalis, uz kurieni iet un vispār par viņa darīšanām. Karalis ar prieku izkratīja sirdi un pastāstīja savus piedzīvo­jumus, par kuriem šoreiz neviens nesmējās, nešaubīdamies par viņa vārdu patiesīgumu. Viņš stāstīja visu dziļi izjusti, uz brīdi aizmirsis pat izsalkumu, un labās meitenes uzņēma viņa stāstu ar dziļu un patiesu līdzjūtību. Bet, kad zēns nokļuva līdz pēdējām klizmām un viņas dabūja zināt, ka karalis sen nekā nav ēdis, meitenes viņu pārtrauca pusvārdā un aši veda sev līdzi uz mājām, lai sameklētu kaut ko brokastīm.

Tagad karalis jutās gluži jautrs un laimīgs.

«Kad pārkļūšu mājās,» viņš sevī domāja, «es vienmēr būšu labs pret maziem bērniem, pieminot meitenītes, cik tās laipni izturējās un ticēja man nebaltā dienā, kamēr pieaugušie, kas uzskata sevi par gudrākiem, mani tikai izsmēja un sauca par meli.»

Meiteņu māte karali uzņēma ļoti laipni, viņas mīkstā sie­vietes sirds iežēlojās par paklīdušā un acīm redzami prātā ju­kušā zēna rūgto likteni. Viņa bija atraitne, dzīvoja diezgan trūcīgos apstākļos un pati bija cietusi daudz bēdu, tāpēc juta līdzi citiem nelaimīgiem. Viņa bija pārliecināta, ka vājprātī­gais zēns aizbēdzis no ģimenes vai uzraugiem, un centās iz­zināt, no kurienes viņš atnācis, lai varētu viņu kaut kā nogā­dāt pie vecākiem. Bet visi viņas norādījumi uz kaimiņu pilsē­tām un ciemiem un visa taujāšana šajā virzienā bija veltīga, jo zēna sejas izteiksme un tāpat viņa atbildes rādīja, ka viņš minētās vietas nepazīst. Viņš vienkārši un nopietni runāja par galma dzīvi, pāris reižu pat nobirdināja asaras, atceroties ne­laiķi karali, savu tēvu; bet, tiklīdz saruna pārgāja uz vien­kāršu ļaužu dzīvi, zēns par to vairs neinteresējās un apklusa.

Zemniece bija lielā nesaprašanā, bet cerības nezaudēja. Pusdienu gatavojot, viņa ņēma pat viltību palīgā, lai izzinātu, kas zēns īstenībā ir. Viņa ieminējās par govīm — viņš neizrā­dīja ne mazākās intereses; viņa uzsāka valodu par aitām — tas pats. Tātad viņas domas, ka zēns varētu būt gans, izrādījās nepareizas. Viņa ierunājās par dzirnavām, par audējiem, skārdniekiem, kalējiem, par dažādiem amatiem un amatniekiem, pēc tam par vājprātīgo iestādi, par cietumu, par patversmēm — velti: viņa izkrita caur un cauri. Bet pag, vēl viena nodarboša­nās palikusi nepārrunāta — mājkalpotāji. Jā, tagad viņa pār­liecināta, ka nokļuvusi uz īstām pēdām; bez šaubām, viņš būs kādā mājā kalpojis. Viņa uzsāka sarunu par šo tematu, bet ari šoreiz iznākums bija neapmierinošs. Sarunas par istabas slaucīšanu un krāsns kurināšanu viņu acīmredzot nogurdi­nāja, trauku mazgāšana un bēršana viņu nepavisam nesa­jūsmināja. Namamāte jau zaudēja visas cerības kaut ko atklāt, kad tāpat pieklājības pēc ierunājās par ēdienu gatavošanu. Viņai par lielu brīnumu un prieku, karaļa seja uzreiz atdzīvo­jās.