Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Viņš no savas puses jautāja, cik liela tagad banda. Vadonis, saukts Bandīts, atbildēja:

— Divdesmit piecas krietnas aitādas, skrūvbeņķi, vīles, dūres, ķoču pinēji un dažādas citas lielas un mazas zivis. 1 Lielākā daļa no viņiem ir tepat, pārējie pa ziemas ce]u izgāja uz austrumiem. Gaismai austot, arī mēs dosimies viņiem pakaļ.

— Es godājamās publikas vidū neredzu Venu. Kur viņš atrodas?

— Nabaga puika, viņš tagad ellē rij verdošu sēru, kas viņa izsmalcinātajai garšai gan par karstu. Iznāca sadursme, un viņš tika nosists nesen, vasaras vidū.

— Bēdīgi to dzirdēt, Vens bija spējīgs un drošsirdīgs zēns.

— Tas ir tiesa! Melnā Besa, viņa fida, vēl turas pie mums, tikai patlaban viņas te nav — aizgāja uz austrumiem. Glīta meiča, prot smalki uzvesties un kārtīga: neviens viņu nav redzējis piedzērušu biežāk par četrām reizēm nedēļā.

— Viņa vienmēr ir bijusi kārtīga, es labi atceros, — zelta skuķe, uzslavas vērta! Viņas māte šajā ziņā bija izlaidīgāka un ne tik izvēlīga. Tā bija neganta, pikta vecene, bet gudra gan, otru tādu vajadzēja pameklēt.

— Tā jau bija viņas nelaime. Tā kā viņa prata zīlēt un vispār pareģot nākotni, tad viņu izdaudzināja par raganu. Par to viņu nosodīja un, kā likums paredz, cepināja uz lēnas uguns. Mani gluži aizgrāba viņas vīrišķība, viņa tik droši skatījās nāvei acīs. Līdz pēdējam mirklim viņa lamāja un lādēja sa­skrējušos ļaudis, kas atplestām mutēm noskatījās, kamēr uguns tai laizīja seju un ap veco galvu jau svila sirmo matu šķip­snas. Un kā viņa prata lādēties! Nu, vari nodzīvot kaut tūkstoš gadu, ir tad nedabūsi dzirdēt tādu muti! Zēl gan, viņas māksla aizgāja kapā kopā ar viņu! Tas, ko mēs mūsu dienās dzir­dam, ir tikai vājš un neizdevies atdarinājums. īstu lamāšanos pratēju tagad vairs nav.

Bandīts nopūtās. Arī klausītāji līdzjūtīgi nopūtās; brītiņu visi bija tādi kā noskumuši, jo arī šādiem norūdītiem likteņa

pabērniem jūtas nav svešas. Retumis, atsevišķos gadījumos, arī viņiem uznāk īsi bēdu mirkļi, kā, piemēram, šoreiz, kad jā­nožēlo talanta un mākslas izmiršana. Taču krietns malks no krūzes, kas atkal no rokas rokā apstaigāja visu sabiedrību, apbēdinātos drīz uzjautrināja.

— Bet cits neviens no mūsu draugiem taču nav iegā­zies? — Hobss jautāja.

— Daži tomēr. Sevišķi jaunie, sīkie rentnieki, kuri palikuši bez pajumta un maizes kumosa, kad viņiem atņēma fermas, lai tās pārvērstu aitu ganībās. Viņi sāka ubagot, par to viņus, līdz jostasvietai kailus izģērbtus, piesēja pie ratiem un sita ar pletnēm līdz asinīm, tad pieķēdēja pie bluķiem un pēra. Vaļā palaisti, viņi ubagoja atkal, viņus atkal sita ar pletnēm un nogrieza vienu ausi; par trešo mēģinājumu ubagot — jo ko lai viņi, nabaga velni, citu iesāktu? — viņiem iezīmēja vaigu ar nokarsētu dzelzi un pārdeva verdzībā. Viņi aizbēga, tos noķēra un pakāra. īss stāsts ar ašām beigām. Arī citi mūsējie cietuši, tomēr ne tik smagi. Piecelieties, Jokeli, Bērns un Hodž, parādiet savus izrotājumus!

Sauktie piecēlās kājās, novilka skrandas un rādīja savas kailās muguras — vienās rievās no aizdzijušām pātagas cir­stām rētām. Viens atbīdīja matus atpakaļ un rādīja vietu, kur kādreiz atradusies kreisā auss; otrs rādīja plecā iededzinātu burtu «S» un sakropļotu ausi; trešais sacīja:

— Mani sauc par Jokeli. Es reiz biju pārticis fermeris, man bija reiz mīļa sieva un bērni. Tagad viss ir pārmainī­jies: ne vairs darba, ne stāvokļa; sieva un bērni miruši. Varbūt viņi atrodas debesīs, varbūt citā vietā; bet lai slavēts dievs, ka viņi vairs nav Anglijā! Mana labā māte, krietna vece­nīte, rokas klēpī neturēja, bet rūpīgi kopa slimniekus, lai nopelnītu maizi sev un bērnubērniem. Viens no viņas kopta­jiem slimniekiem nomira, ārsti nezināja pateikt, ar ko viņš miris, — un manu māti sadedzināja uz sārta kā raganu. Bēr­niņi skatījās un raudāja. Ko teikt, angļu likumi! … Paceliet kausus visi reizē! … Iedzersim par godu žēlīgajiem angļu likumiem, kas viņu atpestīja no angļu elles! Paldies, brāļi, paldies jums visiem! Sākām abi ar sievu iet no mājas uz māju, lūgdamies dāvanas un vilkdami līdzi savus izsalkušos bērnus. Bet izsalkumu Anglijā uzskata par noziegumu, un mūs tvarstīja trijās pilsētās. Iedzersim vēlreiz par godu žēlīgajiem

angļu likumiem! Pletnes ātri izsūca manai Mērijai asinis un paātrināja viņas atbrīvošanas dienu! Viņa nu guļ kapsētā un nezina vairs ne bēdu, ne apsmiekla. Bet bērniņi — nu, pro­tama lieta, kamēr mani ar pātagām trenkāja no vienas pilsētas uz otru, — tikmēr viņi nobeidzās bada nāvē. Iedzersim, brāļi, tikai vienu pašu malku bērnu piemiņai, kuri nevienam netika darījuši nekā ļauna! Es atkal sāku pārtikt no ubagošanas — lūdzos sausas maizes garoziņu, bet saņēmu bluķi un zaudēju vienu ausi; redziet, te vēl palikusi sakne. Sāku atkal to pašu — otrās auss bēdīgās atliekas man to atgādina. Kad es tomēr vēl nelikos mierā, mani pēdīgi pārdeva verdzībā, — man te uz vaiga zem šī traipa atrodas zīme. Ja traipu nomazgātu, jūs redzētu sarkanu «S», iededzinātu ar nokarsētu dzelzi. Vergs! [14] Vai jūs saprotat šo vārdu? Angļu vergs, te viņš stāv jūsu priekšā. Es no sava saimnieka aizbēgu un, ja mani noķers, tikšu pakārts! Lai nolādēta zeme, kas izgudrojusi tādus likumus!

No tumšā kakta atskanēja skaļa, augsta balss:

— Tu netiksi pakārts! No šīs dienas sākot, šis likums tiek atcelts!

Visi pagriezās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss, un ieraudzīja ātri tuvojamies kankaros tērpto mazā karaļa stāvu. Kad mazais pilnīgi iznāca gismā, viņu no visām pusēm ap­bēra jautājumiem:

— Kas tas tāds? Kas tu tāds esi, puišel?

Zēns droši nostājās visu pārsteigto un jautājošo acu priekšā un atbildēja ar karalisku cieņu:

— Es esmu Edvards, Anglijas karalis!

Atskanēja mežonīgi smiekli, kuros dzirdēja gan zobga­lību, gan sajūsmu, — šis joks bija ārkārtīgi uzjautrinošs. Līdz sirds dziļumiem apvainotais karalis skarbi iesaucās:

— Ak jūs, rupjie blandoņas, vai tā ir jūsu pateicība par manu karalisko žēlastību?!

Viņš tos bāra niknā balsī, uztraukti žestikulēdams, bet viņa vārdus apslāpēja skaļu smieklu brāzma un izsmējīgi sau­cieni. Džons Hobss vairākas reizes mēģināja pārkliegt satra­cināto baru, un pēdīgi tas viņam arī izdevās:

— Brāļi, tas ir mans dēls, sapņotājs, muļķītis, prātā ju­cis, — nepiegrieziet viņam vērības; viņš iedomājies, ka ir karalis.

— Es esmu karalis, — Edvards griezās pie viņa, — un arī tu savā laikā par to pārliecināsies. Tu atzinies, ka nositi cilvēku, par to tevi vilks uz karātavām.

— Tu taisies mani nodot? Tu? Es pats savām rokām tevi nožņaugšu … es tevi…

— Lēnāk, lēnāk! — viņu pārtrauca stiprais Bandīts, ban­das vadonis, laikā iejaukdamies, lai zēnu glābtu. Savu varu viņš parādīja, ar vienu dūres triecienu nogāzdams Hobsu zemē, un sacīja: — Tu, kā liekas, necieni ne karaļus, ne bandītus. Ja tu vēlreiz mūsu klātbūtnē aizmirsīsies, tad es pats tevi pakāršu pie pirmā koka zara!

Pēc tam viņš griezās pie karaļa:

— Bet tu, mazais, nedraudi biedriem un pievaldi mēli, nestāsti par viņiem nekā slikta! Paliec vien par karali, bet lai nevienam ar to netiek pāri darīts! Un, citiem dzirdot, tā vis sevi nedēvē, kā nupat darīji, jo tā ir valsts nodevība. Mēs varbūt vienā otrā lietā nedarām tā, kā tas pienāktos, bet starp mums nav neviena nelieša, kas būtu spējīgs savam karalim kļūt neuzticīgs; mēs visi viņu mīlam un ar sirdi un dvēseli esam viņam padevīgi. Tu tūliņ redzēsi, ka es runāju taisnību. Nu, brāļi, sauksim visi reizē: lai dzīvo Anglijas karalis Ed­vards Sestais!