Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Pagaidi! Serif, kurā dienā noziegums notika?

— Pulksten desmitos no rīta vai dažas minūtes vēlāk jaunā gada pirmajā dienā, mans augstais pavēlnieki

— Laidiet gūstekni vaļā — tā ir karaļa griba!

Pēc karalim nepiedienīgā jūtu uzplūduma Toms atkal no­sarka un pieklājības dēļ steidzīgi piebilda:

— Mani tas uztrauc, ka cilvēkam jāiet uz karātavām tādu nejēdzīgu un niecīgu pierādījumu dēļ!

Zālē visi pārsteigti un priecīgi sačukstējās. Nevis karaļa lēmums klātesošos tā ielīksmoja, jo notiesātā nozāļotāja apžē­lošana bija tāda lieta, kuras pareizību tikai nedaudzi no klāt­esošajiem varētu pieļaut vai apbrīnot, — nē, viņi priecājās par Toma prātu un attapību. Atskanēja čukstošā balsī teiktas piezīmes:

— Karalis nepavisam nav jucis prātā. Viņam galva ir īstā vietā.

— Cik gudri viņš uzdeva jautājumus, un cik tas ļoti atgā­dina viņa agrāko izturēšanos — visu izlemt ātri un noteikti!

— Paldies dievam, viņš savu vājību pārcietis! Sis ir īsts karalis, ne gļēvs puika. Viņš izturējās gluži kā viņa tēvs.

Arī Toms pa ausu galam dzirdēja visus šos atzinības sau­cienus un piezīmes, kas viļņoja zālē, un tie viņam deva sparu. Galu galā viņš ar sevi bija pilnīgi apmierināts.

Taču jaunības ziņkārība drīz nomāca visas šīs domas un tīkamo sajūtu. Toms gribēja zināt, kādu briesmīgu noziegumu izdarījusi sieviete un meitene, un pēc viņa pavēles abas no­bijušās un raudādamas iznāca priekšā.

— Un ko šīs noziegušās? — viņš jautāja šerifam.

— Jūsu augstība, viņas ir pieķertas neģēlīgā noziegumā, un viņu vaina ir skaidri pierādīta. Tāpēc tiesa pēc likuma viņām piespriedusi nāvi pakarot. Viņas ir dvēseli velnam pār­devušas — šis ir viņu noziegums.

Toms nodrebēja. Viņš bija pieradināts vairīties no cilvē­kiem, kas krituši tik smagā grēkā. Bet viņš arī gribēja ap­mierināt savu ziņkārību un tāpēc jautāja:

— Kur tas notika un kad?

— Pusnaktī decembra mēnesī baznīcas drupās, jūsu aug­stība.

Toms atkal nodrebēja.

— Kas šajā gadījumā bija klāt?

— Tikai šīs divas sievietes, jūsu augstība, un t a s otrs.

— Vai viņas atzīstas, ka ir vainīgas?

— Nemaz ne, valdniek, viņas savu vainu noliedz.

— Bet kā tad šī lieta nāca zināma?

— Liecinieki redzējuši, ka viņas iegājušas baznīcas dru­pās, un tas sacēlis aizdomas, kas vēlāk ar briesmīgiem pierādī­jumiem apstiprinājās. Un proti — ir pierādīts, ka, lietojot no ļaunā iegūtu varu, viņas izsaukušas vētru, kas noda­rīja visai apkārtnei lielu postu. Apmēram četrdesmit lieci­nieku pierādīja, ka vētra bijusi. Tādu liecinieku varētu sadabūt vēl veselu tūkstoti. Viņi ļoti labi atceras vētru, jo visi cie­tuši no tās.

— Sī ir ļoti nopietna lieta! — Toms brīdi apsvēra ne­krietno darbu, tad jautāja: — Vai sieviete arī cietusi no vēt­ras?

Vairāki vecie augstmaņi, kas atradās zālē, atzinīgi pamāja ar galvu par tādu gudru jautājumu. Bet šerifs turpretim, nenopratis ap ko lieta grozās, vientiesīgi atbildēja:

— Kā ne, jūsu augstība! … Viņa, kā visi stāsta, īsti krietni dabūjusi ciest no vētras. Vētra aiznesa viņas būdu, un viņa ar bērnu palika bez pajumtes.

— Man šķiet, tā kā viņa pati ir cietusi, tad par šo varu ir dārgi samaksāts. Un, ja arī viņa par to būtu samaksājusi tikai vienu grasi, ir tad es teiktu, ka viņa piekrāpta. Bet viņa atdevusi par to savu un sava bērna dvēseli. Tas pierāda, ka viņa ir ārprātīga; bet, ja nu viņa ir ārprātīga, tad tā nesajēdz, ko dara, un tātad nav noziegusies.

Vecās galvas atkal atzinīgi pamāja, apliecinādamas Toma saprātu. Kāds norūca:

— Ja baumas patiesas, ka karalis prātā jucis, tad tas ir tāda veida ārprāts, ar kādu dažai labai veselai galvai derētu saslimt: tad tiktu gudri un pareizi spriests!

— Cik meitenei gadu? — Toms jautaja.

— Deviņi gadi, jūsu augstība.

— Vai pēc Anglijas likumiem bērns var slēgt tirdzniecības- līgumus un sevi pārdot? — ar šo jautājumu Toms griezās pie tuvumā stāvošā tiesneša.

— Likums neatļauj nepilngadīgiem pašiem slēgt jebkā­dus nopietnus līgumus, ne arī piedalīties tādos, valdniek, ievē­rojot to, ka viņu neattīstītais prāts nespēj sacensties ar pieau­guša cilvēka prātu un ļauniem nodomiem. Velns var nopirkt arī bērna dvēseli, ja viņš grib un bērns tam piekrīt, bet Angli­jas pavalstnieks nevar to darīt. Un, ja arī tas notiktu, tad tāds līgums tomēr nenāk spēkā.

— Nu, tas ir gan nejēdzīgi izdomāts un nesaskan ar kris­tīgo ticību. Kā tad Anglijas likumi velnam dod tiesības, kas angļu pavalstniekiem liegtas? — Toms uztraukts iesaucās.

Šis lietas jaunais apgaismojums daudziem izvilināja smai­dus, un daudzi vēlāk galmā šos vārdus atkārtoja kā pierādī­jumu, cik Toms asprātīgs un ka viņa prāts jau manāmi no­skaidrojas.

Vecākā no apsūdzētajām mitējās raudāt. Viņa kāri un ar pieaugošu cerību uztvēra katru vārdu. Toms to manīja, un viņam kļuva vientuļās nāvei nolemtās sievietes vēl vairāk žēl.

Viņš jautāja:

— Ko viņas darīja, lai saceltu vētru?

— Viņas sev novilka zeķes, godājamais valdniek.

Tomam atlika tikai pabrīnīties, bet viņa ziņkārība bija

sakāpināta visaugstākā mērā.

— Brīnišķīgi! — viņš iesaucās. — Un vai tam vienmēr ir tik briesmīgas sekas?

— Vienmēr, valdniek! Mazākais, ja sieviete to vēlas un pie tam izrunā zināmus vārdus vai nu domās, vai skaļā balsī.

Toms pagriezās pret sievieti un pavēlēja:

— Parādi mums savu varu! Es gribu redzēt vētru!

Māņticīgie galma ļaudis pēkšņi nobāla. Lielākajai daļai

radās klusa vēlēšanās atstāt zāli. Tikai Toms nekā no tā ne­manīja un bija akls pret visu, izņemot gaidāmo katastrofu. Redzot sievietes sejā brīnīšanos un apmulsumu, viņš vēl pie­bilda:

— Nebaidies, tevi par to nesodīs. Gluži otrādi, es tevi at»

brīvošu, un neviens tevi neaizskars. Nu, parādi mums savu

varu!

— Ak, žēlīgais karali, man tādas varas nav. Es esmu ne­patiesi apvainota.

— Tevi attur bailes. Apmierinies! Tev neviens nedarīs pāru Sacel vien vētru, kaut arī nelielu! Es jau neprasu, lai tu iz­sauktu stipru vētru, kas visu ārda un posta, man labāk patīk tāda maza vētra. Dari to, un tava dzīvība būs glābta! Tu aiziesi no šejienes brīva un neskarta kopā ar meitu, karaļa apžēlota, un neviens visā valstī nedrīkstēs tevi tiesāt vai tev pāri darīt.

Sieviete nokrita Tomam pie kājām un asarām acīs apgal­voja, ka viņai nav varas darīt tādu brīnumu, kaut gan labprāt ar to glābtu sava bērna dzīvību. Viņa pati būtu gatava mirt, ja vien, pavēli izpildot, izpelnītos savam bērnam karaļa žē­lastību.

Bet Toms neatlaidās. Sieviete dievojās, ka runājusi skaidru patiesību. Pēdīgi Toms teica:

— Es domāju, ka sieviete runā taisnību. Mana māte, ja tai būtu tāda velna māksla, ne mirkli nekavētos sacelt vētru un izpostīt visu apgabalu, ja ar to varētu glābt manu ap­draudēto dzīvību. Jādomā, ka visas mātes vienādas. Tu esi brīva, labā sieviņ, tu un tava meita; es tevi uzskatu par ne­vainīgu. Tagad, kur tev viss piedots un tev vairs nav ko. baidīties, novelc sev zeķes, un, ja no tā sacelsies vētra, es, tevi ar zeltu apbēršu!

Izglābtā sieviete nevarēja beigt pateikties un, pavēlei pa­klausīdama, sāka vilkt nost zeķes. Toms skatījās ziņkārīgi un mazliet uztraukts. Galma ļaudis izrādīja patiesu nemieru un bažas. Sieviete novilka sev un meitenei zeķes un acīmredzot bija gatava, ja vien to spētu, sacelt pat zemestrīci, lai pa­rādītu karalim pateicību par viņa augstsirdību, bet no visa tā nekas neiznāca. Toms vīlies pat nopūtās unļ teica: