Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Lords Hertfords Tomam paziņoja, ka lordi padomes locekļi, baidoties no pārspīlētām baumām par karaļa iedragāto vese­lību, atzinuši par noderīgu un vajadzīgu, ka viņa augstība divas trīs rezes nedēļā piedalītos atklātās parādes pus­dienās. Karaļa ziedošais izskats un vingrā gaita līdz ar rū­pīgu ieturētu cienības un grācijas pilnu stāju labāk nekā visi citi līdzekļi nomierinās uztrauktos prātus, ja baumas par karaļa slimību jau būtu izplatījušās tautā.

Tad grāfs sāka ļoti uzmanīgi pamācīt Tomu, kā jāizturas svinīgos gadījumos, izliekoties, ka «atgādina» viņam jau zi­nāmas lietas. Viņam par lielu gandarījumu izrādījās, ka To­mam šinī ziņā jāpalīdz ļoti maz, jo Toms bija izmantojis Hamfrija aizrādījumus. Hamfrijs bija arī pastāstījis galmā iz­platījušās baumas, ka Tomam pēc dažām dienām vajadzēšot piedalīties parādes mielastos. Bet Toms, protams, paturēja šos faktus pie sevis.

Redzēdams, ka atmiņa karalim sāk uzlaboties, grāfs uz­drošinājās it kā nejauši uzdot viņam dažus pārbaudes jautā­jumus, lai izdibinātu, cik tālu uz priekšu pavirzījusies viņa izveseļošanās. Rezultāti iepriecināja — ne jau gluži viscaur, bet tajās lietās, kuras bija skāris Hamfrija stāstījums.

Dzirdētais tā iedrošināja grāfu, ka viņš uzrunāja Tomu ar cerībām balsī:

— Tagad es esmu pārliecināts — ja jūsu augstība vēl mazliet papūlēsieties, jūs atrisināsiet mīklu par pazudušo lielo valsts zīmogu. Vakar tas mums.bij-a nepieciešams; šodien gan tas mums nav vajadzīgs, jo, nelaiķim karalim mirstot, zau­dējis savu spēku. Bet tomēr pamēģiniet atcerēties, valdniek!

Toms bija murdā; viņam nebija ne mazākā jēdziena par to, kas par putnu ir valsts zīmogs. Kādu brīdi vilcinājies, viņš ar visnevainīgāko skatienu grāfam jautāja:

— Bet kāds tas izskatās, milord?

Grafs gandrīz nemānāmi sarāvās un norūca sevi: — Ak, viņš atkal aizmirstasl Es viņu pārāk nogurdināju, tā bija liela kļūda, — un viņš veikli novērsa sarunu uz citām lietām, lai izdzēstu no Toma atmiņas šo nelaimīgo zī­mogu. Tas viņam nenācās grūti.

Nākošajā dienā ieradās ārzemju sūtņi lepnu svītu pava­dībā, un Toms viņus pieņēma, uz troņa sēžot, ar lieliskām ceremonijām. Sākumā šī skata lieliskums valdzināja viņa ska­tienu un uzkurināja fantāziju, bet pieņemšana vilkās ilgi un bija garlaicīga, runas garas. Kas viņam sākumā darīja prieku, tas uz beigām likās kā smags un garlaicīgs pienākums. Laiku pa laikam viņš runāja vārdus, ko Hertfords viņam iečukstēja ausī, un godīgi centās izpildīt savu pienākumu. Bet viņš bija pārāk nepiedzīvojis šajās lietās un jutās par daudz neomulīgi, lai sasniegtu vairāk nekā tikai viduvējas sekmes. Savu karaļa lomu viņš tēloja gluži labi, bet par karali justies nespēja. Tāpēc viņš no visas sirds priecājās, kad ceremonija beidzās.

Toms sevī prātoja, ka dienas lielākā daļa veltīgi «izšķiesta», uzņemoties pūles, kādas karalim uzliek viņa stāvoklis. Pat tās divas stundas, ko karalim piešķīra dažādām izpriecām un atpūtai, bija viņam drīzāk par slogu nekā par uzjautrinā­jumu, jo arī te vajadzēja ievērot visādas ceremonijas un paražas. Pēc tam gan viņš stundiņu atpūtās sava peramā zēna sa­biedrībā. So zēnu.viņš uzskatīja par lielisku atradumu, jo, ar to sarunājoties, ne vien jautri pagāja laiks, bet arī varēja smelties visādas noderīgas ziņas.

Toma Kentija trešā valdīšanas diena pagāja apmēram tāpat kā iepriekšējās, vienīgā starpība bija tā, ka tagad viņš jutās drošāks un pirmo dienu neveiklība sāka zust. Viņš jau sāka pierast pie sava stāvokļa un jaunās apkārtnes un, lai gan vēl jutās kā važās iekalts, tomēr ar katru brīdi jau mazāk kaunējās un neapjuka no ievērojamo lordu pastāvīgās klāt­būtnes un pagodinājumiem.

Ari nākošo — ceturto dienu viņš varētu sagaidīt mierīgi, ja viņu nebiedētu pirmais atklātais mielasts, kas bija nolikts uz šo dienu. Dienas programmā bija vēl nepatīkamākas lie­tas: rīt Tomam vajadzēja pirmo reizi būt par priekšsēdētāju lordu padomē un izteikt savus uzskatus un rīkojumus poli­tikā, kāda Anglijai būtu jāievēro attiecībās ar citām tuvām un tālām valstīm uz visas zemeslodes. Šajā pašā dienā bija pa­redzēts lordu Hertfordu formāli ievēlēt lorda protektora svarī­gajā amatā, bez tam jāizspriež vēl daudz citas nopietnas lietas. Bet tas viss Tomam likās nieks salīdzinājumā ar mocībām ēst pusdienas, kad uz viņu vērsīsies simtiem ziņkārīgu acu un neskaitāmas svešas mutes čukstēs dažādas piezīmes par viņa izturēšanos un neveiklībām, ja viņš, par nelaimi, tādas izdarītu pie galda.

Taču neviens nevarēja šo dienu atvairīt, un savā laiķā tā pien'āca. Nabaga Toms kopš rīta bija nospiests un izklai­dīgs un nekādi nevarēja tikt vaļā no šī garastāvokļa. Parastā ģērbšanās procedūra viņam šodien likās sevišķi garlaicīga un gurdinoša. Viņš atkal jutās kā gūsteknis.

Ap pusdienas laiku viņu ieveda milzīgā audiences zālē, kur viņam sarunā ar grāfu Hertfordu vajadzēja gaidīt līdz zināmai stundai, kad būs oficiāli jāpieņem visādi ievērojami valsts vīri un karaļa galma ļaudis.

Brītiņu sēdējis, Toms piegāja pie loga un ar interesi no­vēroja dzīvo kustību aiz pils vārtiem uz ielas. Viņš no visas sirds ilgojās kļūt brīvs un iejaukties ielas drūzmā. Pēkšņi viņš ieraudzīja lielu pūli noskrandušu vīru, sievu un bērnu, kas svilpdami un klaigādami nekārtīgā barā skrēja pa ielu.

— Man gribas zināt, kas tur notiek! — viņš iesaucās zēna ziņkārībā, kāda tiem pamostas ikreiz, redzot šādus skatus.

•— Tu esi karalis… — grāfs svinīgi teica, godbijīgi palo­cīdamies. — Vai jūsu augstība man atļauj par to apjautā­ties?

— Jā, lūdzu! Ar lielāko prieku!… — Toms līksmi uz­traukts iesaucās un ļoti apmierināts nodomāja pie sevis: «Pa­tiesību sakot, būt par karali nemaz nav tik slikti, šai lietai ir arī savas labās puses.»

Grāfs pasauca pāžu un aizsūtīja to pie sardzes priekšnieka ar pavēli apturēt pūli un uzzināt, kas tur notiek. Uz kurieni ļaudis skrien? Karalis vēlas to zināt.

Dažus acumirkļus vēlāk gara rinda karaļa miesassargu, spožās tērauda bruņās tērpti, izgāja pa vārtiem un nostājās šķērsām pār ielu tā, ka pūlis netika tālāk. Sūtnis atgriezies paziņoja, ka pūlis seko kādam vīram, sievietei un mazai mei­tenei, kurus ved uz soda vietu, jo tie traucējuši valsts mieru un drošību un ar to izpelnījušies nāvi.

Nāvē — varmācīgā nāvē tiek dzīti trīs nelaimīgi cilvēki! Sīs domas kā nazis iedūrās Tomam sirdī. Viņā pamodās tik dziļa līdzjūtība, ka nekādiem citiem prātojumiem vairs neat­lika vietas; viņš pat neiedomājās, ka noziedznieki varbūt pār­kāpuši likumus, nodarījuši saviem līdzpilsoņiem lielas sāpes vai sagādājuši zaudējumus. Viņš nespēja domāt ne par ko citu kā vien par karātavām un nāves šausmām, kas vēdīja virs notiesāto galvām. Uztraukumā Toms uz brīdi aizmirsa, ka viņš nav vairāk nekas kā ēna, ka nav nekāds karalis, bet nejauši ticis valdnieka lomā, un ātrumā viņam paspruka pa­vēle:

— Vediet viņus šurp!

To izteicis, viņš nosarka līdz ausu galiem un jau gribēja atvainoties, bet, ievērojis, ka ne grāfs, ne pāžs par viņa pa­vēli nav pārsteigti, viņš savaldījās un cieta klusu. Pāžs, kā parasts, zemu palocījās un, atpakaļ kāpdamies, izgāja no zā­les, lai nodotu pavēli tālāk. Toma krūtis no jauna saviļņoja lepnums, un viņš sevī vēlreiz atzinās, ka karaļa stāvoklim ir tomēr savas priekšrocības: