Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Priekšpusdienā Tomam bija viena laimīga stundiņa, patei­coties viņa aizgādņiem Hertfordam un Sentdžonam, kuri viņam atļāva satikties ar princesi Elizabeti un mazo lēdiju Džeinu Greju. Princeses tomēr jutās diezgan nospiestas, kam par iemeslu bija smagais sitiens, kas ķēris visu karaļa namu. Sa­tikšanās stundas beigās Tomu stindzināja ar svinīgu sarunu viņa «vecākā māsa», kas vēsturē vēlāk ieguva palamu «asiņainā Marija» 1 . Puisēna acīs šai vizītei bija tikai viena vērtība — tā bija īsa. Uz dažām minūtēm viņu atstāja vienu. Tad pie viņa ienāca slaids puisēns, gadus divpadsmit vecs, no galvas līdz kājām tērpts melnās drēbēs ar baltu apkaklīti un man­šetēm, lielu, sarkanu sēru lenti pie pleca. Kailu noliektu galvu viņš nedroši piegāja pie Toma un nometās uz viena ceļa. Toms brīdi klusuciešot un atturīgi viņu aplūkoja, tad sacīja:

— Piecelies, puisīt! Kas tu esi? Ko tev vajag?

'Marija Tjudore (1516—1558) — Anglijas karaliene. Viņas val­dības laikā atjaunojās katoļu baznīcas iespaids, bet protestantus vajāja un sodīja ar nāvi.

Puisēns piecēlās. Viņa izturēšanās bija nepiespiesta, bet sejā atspoguļojās samulsums.

— Valdniek, jums vajag mani atcerēties, — viņš teica» — Es esmu jūsu peramais zēns.

— Mans peramais zēns?

— Jā, valdniek. Es esmu Hamfrijs, Hamfrijs Mārlovs.

Toms domāja, ka aizgādņiem būtu vajadzējis viņam pa­skaidrot par šo zēnu. Stāvoklis bija diezgan neērts. Ko lai nu iesāk? Izlikties, ka viņš šo puisēnu pazīst, un tad uz katra soļa iekrist, ar katru vārdu pierādīt, ka viņš to savu mūžu nav redzējis? Nē, tas neder, jāizdomā kas cits. Tad viņam ienāca prātā laimīga doma. Tādi gadījumi kā šis droši vien atkārtosies bieži, jo neatliekamu darīšanu dēļ tagad grāfs Hertfords un lords Sentdžons, kuri abi bija testamenta izpil­dītāju padomē, nevarēs pastāvīgi būt viņa tuvumā. Vai tad nebūtu labāk izdomāt kādu plānu, lai pats varētu izkļūt no sarežģījumiem? Tas būtu gudri darīts. », Jāmēģina kaut ar šo zēnu — kas tur īsti iznāks? Toms savilka uzacis, pieņēma norūpējušos izskatu un padomājis teica:

— Jā, tagad es it kā atceros, bet es esmu slims, un mans prāts aizmiglojas …

— Mans nabaga kungs! — peramais zēns līdzjūtīgi iesau­cās, bet pie sevis nodomāja: «Baumas, kā liekas, būs parei­zas, viņš pavisam sajucis, nabadziņš! Bet ko es brīnos, muti iepletis? Man taču pavēlēts neievērot, ja viņš ko nepareizi runā vai dara.»

— Savādi, ka šajās pēdējās dienās viss izzudis man no at­miņas, — Toms turpināja. — Bet tā nav liela nelaime… tas drīz pāries. Dažreiz pietiek tīrā nieka, lai es atcerētos lietas un vārdus, ko esmu aizmirsis. («Un bieži ne vien tos, bet pat tos, ko nekad neesmu dzirdējis, — kā šis zēns redzēs.») Saki — ko tev vajag?

— Tīrie nieki, valdniek! Bet, ja nu jūs man liekat runāt, tad es runāšu. Pirms divām dienām, ja jūsu augstība vēl atceras, jus no rīta grieķu valodas stundā trīs reizes kļūdī- jāties — vai atceraties?

— Jā-a, kā tad, es kļūdījos. («Tie nav meli, es jau nu droši kļūd tos ne vien trīs, bet trīsdesmit reizes, ja man ienāktu prātā ķerties pie grieķu valodas.») Jā, tagad es atceros. Kas tālāk?

— Skolotājs ļoti saskaitās par tādu nekārtīgu, muļķīgu: darbu, kā viņš to nosauca, un solīja mani krietni nopērt, lai…

— Tevi nopērt? — Toms aizmirsies pārsteigumā iesau­cās. — Kā tad viņš drīkst tevi pērt par manām kļūdām?

— Jūs atkal aizmirsāt, valdniek. Viņš katrreiz mani per* kad jūs nesagatavojat mācības.

— Jā, jā, — es aizmirsu. Mēs kopā mācāmies, un, kad es. ko nezinu, viņš domā, ka tu ar mani slikti nodarbojies un..,

— Ak, jūsu augstība! Kas tie par vārdieml Vai tad es,, niecīgākais no jūsu kalpiem, drīkstētu jūs mācīt?

— Par ko tad tevi soda? Kas par jucekli? Es gluži nekā nesaprotu. Kurš no mums ir jucis prātā — tu vai es? Runā taču, paskaidro, kas par lietu!

— Nav nekā, ko paskaidrot, jūsu augstība. Neviens visā Anglijā nedrīkst pacelt roku pret Velsas prinča svēto personu; tādēļ, kad princis ko nepareizi darījis, es saņemu pērienu, un es atzīstu, ka tas ir pareizi. Tas ir mans darbs, no tā es pārtieku. 1

Toms izbrīnījies skatījās uz puisēnu, kas mierīgi stāvēja viņa priekšā.

«Kāda nejēdzība,» viņš sprieda pie sevis. «Kā cilvēki var izdomāt tādu dīvainu amatu! Kā viņi nenolīgst kādu, kam manā vietā sukāt matus un ko ģērbt, — tas tik būtu joks! Ja viņi to izdarītu, es labprāt pats uzņemtos savu pērienu un pateiktos dievam par tādu pārmaiņu.»

Bet skaļi Toms teica:

— Nu, un kas ir? Tad tevi, nabadziņu, nopēra?

— Nē, valdniek, sods bija nolikts uz šodienu. Bet tagad sēru gadījuma dēļ varbūt to atcels, es skaidri nezinu. Tādēļ es iedrošinājos nākt un atgādināt jums, valdniek, ka jūs so­lījāt …

— Tevi aizstāvēt pie skolotāja? Glābt tevi no pēriena?

— Jūsu augstība, pats atcerējāties!

— Kā redzi, atmiņa man sāk atkal atgriezties. Apmieri­nies, neviens tevi neaizskars ne ar pirkstu, es par to parūpē­šos.

— Paldies jums, jūsu augstība! — Hamfrijs iesaucās, at­kal nolaizdams ceļos. — Varbūt jūs to uzskatīsiet par nekau­nību, bet…

Redzot Hamfrija apjukumu, Toms viņu drošināja, sacīdams, ka šodien viņam esot «žēlīgs prāts».

— Nu, tad es izteikšu visu, kas man uz sirds. Tagad, kad jūs vairs neesat Velsas princis, kad esat tapis par karali un varat darīt visu, kas vien ienāk prātā, un neviens jums to nevar liegt, jūs gan vairs nemocīsiet sevi ar garlaicīgajām mācībām. Jūs, protams, metīsiet kaktā grāmatas un nodarbo­sieties ar ko interesantāku. Tad es un manas māsas, bārenītes, būsim pagalam!

— Pagalam? Bet kādēļ tad?

— Valdniek, mani baro mana mugura. Ja tā stāvēs dīkā, es nomiršu badā. Bet, tiklīdz jūs pametīsiet savas mācības, mans amats būs lieks, peramais zēns jums vairs nebūs vaja­dzīgs. Ak, nedzeniet mani projām!

Tomu aizkustināja zēna patiesais izmisums.

— Apmierinies, zēn! — viņš teica ar īsti karalisku augst­sirdību. — Tavs amats uz visiem laikiem paliks tev un taviem pēcnācējiem.

Un, viegli iesitis Hamfrijam pa plecu ar zobena plakano •sānu, viņš iesaucās:

— Piecelies, Hamfrij Mārlov, no šī brīža tavs amats būs mantojams pie Anglijas karaļu galma! Esi mierīgs, es atkal ķeršos pie grāmatām un mācīšos tik slikti, ka pēc taisnības tavu algu nāksies pavairot trīskārtīgi, — tik daudz tev būs darba!

— Pateicos, visžēlīgais valdniek! — Hamfrijs dedzīgi iesau­cās. — Jūsu karaliskā augstsirdība pārsniedz manas vispār­drošākās nākotnes cerības. Tagad mana laime nodrošināta uz visiem laikiem un līdz ar to arī visas Mārlovu cilts labklājība.

Toms bija diezgan tālredzīgs, lai saprastu, cik noderīgs viņam var būt šis zēns. Viņš" pamudināja Hamfriju uz saru­nām, ko tas arī labprāt darīja un bija sajūsmināts, domā­dams, ka palīdz karali «izdziedināt», jo ikreiz, tiklīdz viņš mēģināja atsaukt Toma slimajā atmiņā dažādus sīkumus no karaliskajā klases istabā vai citās pils telpās piedzīvotiem notikumiem vai dēkām, Toms jau tūliņ visu «atcerējās» itin skaidri. Pēc stundas jaunais karalis jau bija savācis veselu gubu vērtīgu ziņu par dažadam personām un notikumiem galmā. Viņš apņēmās, no šīs dienas sākot, katru dienu smelt no šī avota un tāpēc pavēlēja, lai Hamfriju katrā laikā ielaistu ka­raļa istabās, ja tikai viņa augstība Anglijas karalis nav aiz­ņemts ar valsts lietām vai sarunām ar citām personām. Tikko Hamfrijs bija aizgājis, ieradās lords Hertfords, bet līdz ar viņu jaunas rūpes.