Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Tajās dienās, kad norisinājās atstāstītie notikumi, Londo­nas tilts varēja noderēt par vietu, kur jaunajai paaudzei mā­cīties Anglijas vēsturi. Proti, uz tilta rindās stāvēja sazilēju- šas, pussatrūdējušas ievērojamu vīru galvas, kas bija uzdurtas uz gariem dzelzs pīķiem virs uzejas velves.

Bet turpināsim mūsu stāstu.

Hendons mita nelielā viesnīcā uz Londonas tilta. Kad viņš ar savu mazo draugu tuvojās viesnīcas durvīm, kāds cilvēks no muguras puses uzsauca aizsmakušā balsī:

— Beidzot tu ieradies! Tagad tu vairs neaizbēgsi, putniņ! Kad es tev krietni saberzīšu ribas, tad otrreiz vis neliksi uz sevi tik ilgi gaidīt!

Ar šiem vārdiem Džons Kentijs izstiepa roku un gribēja satvert zēnu.

— Lēnāk, lēnāk, draugs, manuprāt, tava rupjība ir lieka, — Mailss Hendons sacīja, aizstādamies viņam ceļā. -— Ko tev no viņa vajag?

— Ja jau tev tāda patika jaukties citu darīšanās, tad varu tev to pateikt — tas ir mans dēls.

— Viņš melo! — mazais karalis strauji iesaucās.

— Droši teikts, puisīt, bet es tev ticu, vai nu tava galviņa vesela, vai sajukusi. Vienalga, vai nu šis rupjais nelietis ir tavs tēvs vai ne, — nebīsties! Es neļaušu tevi sist un lamāt, kā viņš draud, ja vien tu gribi palikt pie manis.

— Ja, jā, gribu — viņš man ir svešs, es viņu ienīstu. Esmu gatavs labāk mirt nekā iet viņam līdzi.

— Labi, tātad nokārtots. Vairs par to nerunāsim.

— Nu, to mēs vēl redzēsim, — Džons Kentijs ierēcās un gribēja atgrūst Hendonu nost. — Gan es viņu piespiedīšu…

— Iedrošinies tikai viņu aizskart, lops, un es tevi kā zosi uzduršu uz šī rapiera! — Hendons iesaucās, nostādamies vi­ņam ceļā un ķerdamies pie ieroča roktura. Kentijs negribot at­kāpās.

— Paklausies, tu! — Hendons turpināja. — Es izglābu šo puisēnu no tev līdzīgu satrakotu neliešu pūļa, kuri viņu tik tikko nenomocīja un gribēja varbūt pat nogalināt. Vai tu domā, ka es to darīju tādēļ, lai viņu grūstu vēl lielākā ne­laimē? Vai nu tu esi viņa tēvs vai ne — taisnību sakot, esmu pārliecināts, ka tu melo, — bet labāk godīga, ātra nāve nekā nokļūt tāda nelieša rokās, kāds tu esi. Dzirdēji? Ej savu ceļu un drīz! Es nemīlu runāt vējā un arī no dabas neesmu diez cik pacietīgs.

Džons Kentijs, paklusi draudēdams, lādēdamies pazuda ļaužu pūlī. Uzkāpis trešajā stāvā un pa ceļam pavēlējis, lai ātrāk atnes, ko ēst, Hendons ar savu aizsargājamo nu bija mājās. Tā bija nožēlojama istabele ar cietu gultu un vecām salūzušām istablietām; divas tievas svecītes meta vāju gaismu. Zēns kaut kā aizvilkās līdz gultai un nokrita uz tās, aiz iz­salkuma un noguruma nevarēdams ilgāk noturēties kājās. Viņš bija klejojis apkārt visu dienu un lielāko daļu nakts, jo pulk­stenis tagad bija trīs no rīta, un pa visu šo laiku nebija nekā ēdis.

— Lūdzu, pamodini mani, kad galds būs klāts, — viņš nomurmināja miegainā balsī un tūdaļ aizmiga kā nosists.

Hendons negribot pasmaidīja.

«Jā, jā,» viņš nodomāja, «šis skrandainis jūtas tik brīvi svešā dzīvoklī un tik dabiski piesavinās cita gultu, it kā tā būtu viņa paša. Kaut jel prasījis atļauju vai atvainojies, bet ne domāt! Slimības murgos viņš sauc sevi par Velsas princi; jāatzīst, ka viņš savu lomu spēlē ļoti labi. Nabaga nevarīgais pelēns! Redzams — nabags ticis tik ilgi dauzīts, kamēr zau­dējis prātu. Tagad es būšu viņa draugs. Es viņu izglābu — varbūt tādēļ viņš man kļuvis tik mīļš. Nudien viņš man

patīk — šis mazais, sirdīgais šķelmis! Cik bezbailīgi viņš stā­vēja satrakotā pūļa priekšā! Cik droši izturējāsl Un kas par mīļu, mierīgu, maigu sejiņu, kad viņš tagad sapņos aizmirsis visus uztraukumus un bēdas! Viņš no manis mācīsies; es viņu izārstēšu, es būšu viņam vecākais brālis, sargāšu viņu un rū­pēšos par viņu. Tas, kas iedomātos viņu ķircināt vai viņam pāri darīt, lai pie laika pasūta sev līķautu! Lai tad mani dzīvu sadedzina, bet tādam tas būs vajadzīgs!»

Hendons noliecās pār zēnu un mīļi ieskatījās viņa miegai­najā sejiņā, gan noglaudīdams vaidziņus, gan sakārtodams uz pieres nokritušās matu cirtas ar savu lielo, saulē iedegušo roku. Vieglas trīsas pārskrēja bērnam pār ķermeni.

— Kāds es tomēr esmu muļķis! — Hendons čukstēja. — Man pat neienāca prātā apsegt nabadziņu. Skat, kā trīc, būs saaukstējies… Ko darīt? Pacelt viņu un ietīt gultas segā — viņš pamodīsies, bet miegs tagad viņam nepiecieša­māks par visu citu.

Viņš apskatījās, meklēdams, ar ko apsegt zēnu, bet, nekā neatradis, novilka savu kamzoli un ietina zēnu tajā.

— Man aukstums neko nekait, es esmu pieradis; nav liela nelaime, ja arī salstu, — viņš rūca pie sevis un domīgi stai­gāja pa istabu, lai sasildītos. — Nabadziņš iedomājas sevi par Velsas princi, — viņš turpināja savus prātojumus. — Pro­tams, tas ir neprāts, ka mums Anglijā rastos Velsas princis tagad, kad īstais jau vairs nav princis un kļuvis par karali. Bet slimīgā fantāzija nomāc zēna sajukušās smadzenes, un viņš nevar saprast, ka tagad vajadzētu saukties par karali… Ja mans tēvs vēl dzīvs, ja viņš nav miris pa šiem septiņiem garajiem gadiem, kurus pavadīju gūstā, nesaņemot no mājas nekādas vēstis, tad viņš pieņems to un gādās par nabadziņu. Par vecāko brāli Arturu arī esmu pārliecināts … Bet varbūt jaunākais, Hjū… Nu, bet es uz vietas nositīšu šo nelieti, šo viltīgo lapsu, ja viņš iedrošināsies jaukties šajā lietā. Tā gan: mēs abi jau rīt pat dosimies uz māju — pa taisnāko ceļu.

Sajā brīdī ienāca viesmīlis ar kūpošu ēdienu traukiem, uz­lika tos uz vecā no dēļiem sasistā galda, piestūma divus krēs­lus un izgāja, ļaudams neievērojamiem viesiem pašiem sevi apkalpot. Izejot viņš aizcirta durvis un uzmodināja puisēnu. Princis uzlēca, apsēdās gultā un jautri paskatījās visapkārt, bet tūliņ viņa seja kļuva bēdīga, un, smagi nopūzdamies, viņš teica:

— Ak, tas bija tikai sapnis! Cik bēdīgi!

Te viņš ieraudzīja Mailsa Hendona kamzoli, paskatījās uz tā īpašnieku un saprata, kādu upuri tas bija viņam nesis.

— Tu esi ļoti labs pret mani, — viņš laipni griezās pie Hendona, — ļoti labs. Ņem to un velc tūliņ mugurā, man tas vairs nav vajadzīgs!

Viņš piecēlās, piegāja pie mazgājamā galda istabas kaktā un nostājās tā priekšā, it kā ko gaidīdams.

— Kas mums par gardu zupu! Kāds cepetis, tīri brī­nums! — Hendons jautri iesaucās. — Taisni kā no uguns, kūp vien! Tu redzēsi: miegs un pusdienas tevi padarīs atkal brašu!

Puisēns neatbildēja; klusu ciešot, izbrīnījies un pat ar zi­nāmu nepacietību viņš skatījās uz brašo bruņinieku ar zo­benu.

— Kas tev ir? — tas pārsteigts jautāja.

— Ser, es gribu nomazgāties.

— Tikai? Mazgājies vesels! Tāpēc nevajag Mailsa Hen­dona atļaujas. Jūties gluži kā mājās, lieto visas viņa mantas!

Bet puisēns nekustējās ne no vietas un nepacietīgi pāris reižu piesita ar mazo kāju pie grīdas.

Hendons bija pilnīgā nesaprašanā:

— Kas tad tev galu galā noticis?

— Ielej man, lūdzu, ūdeni un nerunā tik daudz!

Hendons, tik tikko smieklus valdīdams, nodomāja: «Dievs

sodi, tas ir nepārspējami!»

Viņš tūliņ piegāja pie mazgājamā galda un, klusu ciešot, izpildīja mazā nekauņas pavēli. Nolūkojoties zēnā, viņš no­grima dziļās domās, no kurām to iztraucēja jauns rīkojums:

— Ko tu kavējies? Pasniedz dvieli!