Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Spiežoties caur pūli, Džons Kentijs enerģiski lietoja elko­ņus un netīši pagrūda kādu iereibušu spēcīgu ūdensvedēju. Tūliņ stipra roka sagrāba Kentiju aiz pleca.

— Kur tu dzenies, velns lai parauj, kad visi godīgie ļaudis priecājas un līksmojas? Kādi netīri darbi tev prātā?

— Nav tava darīšana! — Kentijs rupji atcirta. — Laid mani! Griez ceļu, dzirdi!

— Ja tāda tā lieta, tad nudien garām netiksi, pirms neuz- dzersi uz Velsas prinča veselību, — iereibušais ūdensvedējs teica un pilnīgi aizsprostoja viņam ceļu.

— Ko ar tevi lai dara? Dod šurp kausu, bet kusties āt­rāk!

Tūliņ ap viņiem sastājās ziņkārīgo pūlis. Visi kliedza:

— Brāļu kausu! [7] Lai sadzer Brāļu kausu un salīgst mieru! Lai skābais īgņa iztukšo visu līdz dibenam, ja negrib, ka mēs viņu iemetam upē zivīm par barību!

Atnesa milzīgu, līdz malām pilnu kausu. Ūdesnvedējs sa­grāba to aiz osas, ar otru roku papurināja iedomāto salveti un pēc senas un noteiktas paražas sniedza kausu Džonam Kentijam. Tas, kā jau pienācās, ar vienu roku satvēra kausu, ar otru pacēla vāku. Princis uz mirkli jutās brīvs, nekavējo­ties noliecās, ienira apkārtējā kāju mežā un pazuda. Vēl brī­dis, un šajā milzīgajā ļaužu pūlī viņu bija tikpat grūti atrast kā grasi, kas iemests Atlantijas okeānā.

Zēns ļoti drīz saprata savu izdevīgo stāvokli, tūdaļ aiz­mirsa Džonu Kentiju un domāja pats par savām lietām. Drīz viņš aptvēra arī citu pārsteidzošu faktu, proti, ka pilsētā viņa vietā godina kādu neīstu Velsas princi. Tā viņš nāca pie slē­dziena, ka skrandainis Toms Kentijs ar nodomu izmantojis kļūmīgo nejaušību un uzdevies par princi.

Tagad princis zināja, kas viņam jādara. Ja tikai izdotos atrast ceļu uz rātsnamu un piespiest sevi atzīt, tad viņš krāp­nieku tur pieķertu. Viņš tomēr apņēmās dot Tomam laiku no­žēlot grēkus un sagatavoties nāvei un tad par valsts nodevību likt pakārt, noslīcināt vai sacirst četros gabalos saskaņā ar tā laika likumiem un paražām.

Karaļa jahta krāšņās flotes pavadībā svinīgi peldēja lejup pa pašu Temzas vidu, neskaitāmu iluminētu laivu ielenkta. Gaisu tricināja mūzikas skaņas, abās krastmalās dega lāpas; tālumā pilsētu ietina neskaitāmo, neredzamo ugunssārtu blāzma. Pret krēslainajām debesīm slējās slaidas, ugunīs dzirk­stošas smailes kā gaisā pacelti dārgakmeņiem rotāti šķēpi. Procesijai virzoties uz priekšu, no krastiem to sveica nemitī­gas, vētrainas pūļa gaviles un nepārtraukti lielgabalu šāvienu uzliesmojumi un dārdi.

Tomam Kentijam, kurš zvilnēja zīda spilvenos, šis skats un šīs skaņas likās kā pasaka, neizsakāmi krāšņa un brīniš­ķīga. Bet viņa jaunajām pavadonēm, princesei Elizabetei un lēdijai Džeinai Grejai, kas sēdēja turpat līdzās, tas viss bija gluži parasts.

No Daugeitas floti vilka ar tauvām augšup pa dzidro Vol- bruku (šīs upītes gultne jau kopš diviem gadsimtiem aizbērta, un to klāj akmens celtnes) līdz Baklersberijai. Viņi brauca garām grezni iluminētiem namiem, pa apakšu cauri ļaužu pār­pildītiem tiltiem un apstājas baseinā, ko tagad sauc par Liel­laivu ostu, pašā vecpilsētas centrā. Toms izkāpa krastā, grez­nas svītas pavadībā šķērsoja Cīpsaidu un pa veco Džuriju un Beisingholstrītu devās tieši uz rātsnamu.

Te viņu un viņa abas jaunās pavadones ar pienācīgo cere­moniju sagaidīja lordmērs un pilsētas tēvi, visi tērpušies pur­pura mantijās un apkārušies zelta ķēdēm. Tomam un viņa pa­vadonēm pa priekšu gāja heroldi un cienījami pilsoņi, kuri nesa pilsētas zizli un šķēpu. Viņi nonāca parādes zālē; Tomu un abas dižciltīgās meitenes nosēdināja zem krāšņa baldahīna pie atsevišķa galda, bet lordi un lēdijas, kuru pienākums bija viņus apkalpot, nostājās aiz viņu krēsliem.

Pie otra galda, ari uz paaugstinājuma, tikai mazliet zemāk, nosēdās prinča svīta, ievērojami viesi un pilsētas magnāti. Parlamenta locekļi un citi lūgtie viesi nosēdās pie daudzajiem galdiem, kas bija nolikti vēl zemāk, tieši zālē. Teiksmainie pil­sētas aizstāvji, milži Gogs un Magogs 1 , no augstajiem pjedes­tāliem noraudzījās skatā, kas jau neskaitāmas paaudzes bija atkārtojies šajā vietā.

Atskanēja taures, heroldi pasludināja dzīru sākumu. Krei­sās sānu durvis pie paaustinājuma atvērās, un tajās parādī­jās resns nama pārzinis sulaiņu pavadībā, kuri ar vajadzīgo svinību ienesa karalisko rostbifu — karsti kūpošu, griešanai sagatavotu.

Pēc galda lūgšanas Toms (viņam bija aizrādīts, kā jāizturas) piecēlās (un visi piecēlās kopā ar viņu), nodzēra vienu malku no milzīgā zelta Brāļu kausa un pasniedza to princesei Eliza­betei; tā nodzēra un pasniedza lēdijai Džeinai; un kauss ce­ļoja tālāk no cita pie cita. Tā sākās goda mielasts.

Pusnaktī dzīres bija pilnā gaitā. Tad nāca viens no tiem skaistajiem skatiem, par kuriem tajos laikos tā sajūsminājās. Apraksts par to uzglabājies līdz šai dienai kāda aculiecinieka hronista īpatnējā attēlojumā:

«Kad zāles vidū bija atbrīvota vieta, pirmie iznāca barons un grāfs, ģērbušies kā turki — garos, ar zelta vizuļiem no­bārstītos austrumnieku auduma mēteļos; galvā viņiem bija sarkanas samta cepures ar platu, uzrullētu zelta apmali, ap vidu platās zelta saitēs nokarājās turku līkie zobeni. Pēc vi­ņiem nāca cits barons un cits grāfs, tērpušies kā krievi — ga­ros svārkos no dzeltena atlasa ar balta atlasa šķērssvītrām, kurām pa vidu stiepās sarkana svītra, un augstās, pelēkas zvērādas cepurēs. Kājās viņiem bija zābaki ar pēdu gariem, smailiem, uzaugšu uzliektiem purngaliem un katram rokā cir­vītis. Tad nāca kāds bruņinieks un lords admirālis — un viņam līdzi pieci augstmaņi sarkanos samta kamzoļos ar dziļiem iz­griezumiem uz muguras un krūtīm, kuri priekšā bija savilkti ar sudraba ķēdītēm, virs tiem — īsi sarkana samta apmetņi un galvā cepurītes ar spalvām kā dejotājiem; viņi tēloja prū­šus. Tad nāca kāds simts lāpu nesēju sarkanzaļos atlasa kamzoļos, melni notrieptām sejām kā arābiem. Pēc viņiem nāca gara rinda dažādi tērpu kumēdiņu rādītāju un klaunu, kas sāka dziedāt un dejot. Arī ievērojamie lordi un lēdijas laidās nevaldāmā dejā un lēca tā, ka prieks bija redzēt.»

Kamēr Toms no sava paaugstinājuma noskatījās «neval­dāmo» deju un sajūsmināts vēroja visdažādāko krāsu žilbi­nošo jūkli, kas cēlās, krāšņi tērptajam pūlim griežoties lejā zālē, īstais mazais princis, dubļiem notašķīts un noplīsis, pa­stāvēja uz savām tiesībām, uzrādīdams krāpnieku, pieprasī­dams, lai viņu ielaistu pa rātsnama vārtiem. Ļaužu pūlis no sirds smējās par šo necerēto uzjautrinājumu, spiedās ap viņu, grūstīja cits citu, staipīja kaklus, lai redzētu mazo dumpi­nieku. No visām pusēm bira joki un zobgalības, kas nabaga princi vēl vairāk saniknoja, bet to jau pūlim tikai vajadzēja. Apvainojuma asaras saplūda puisēnam acīs, bet viņš stingri pastāvēja pie sava un pacieta apsmieklu ar īsti majestātisku cienību. Ņirgāšanās nerimās, un, no jauna aizskarts, princis iesaucās:

— Nicināmā suņu banda! Jums teikts, ka es esmu Velsas princis! Lai cik nelaimīgs, cik vientulis es arī nebūtu, kaut arī neviens man neteiktu laba vārda un nepalīdzētu man manās bēdās — es nepadošos! Es prasu savas tiesības!

— Vai nu tu esi princis, vai ne, man vienalga, bet tu esi varens zēns, un tu nedrīksti teikt, ka tev nav drauga! Lūk, es nostāšos tev blakus un pierādīšu, ka tā nav. Un diez vai tu jel kad vairs atradīsi tik uzticamu draugu kā Mailss Hen- dons… Diezgan, puisīt, apmierinies, nenobrēcies velti! Gan es parunāšu ar šīm gļēvajām žurkām tādā valodā, ko tie sa­prot!