Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Pilī no jauna atskanēja taures; pa galvenajiem vārtiem iz­nāca prinča tēvocis, nākošais lielais hercogs Samersets. Viņš bija tērpies «melnā zelta brokāta kamzolī, tumšsarkana atlasa mantijā ar ieaustām zelta puķēm un sudraba tīkliņu». Viņš pagriezās pret vārtiem, noņēma spalvām greznoto cepuri un, godbijīgi palocījies ar visu stāvu, sāka atmuguriski kāpt lejā, palocīdamies uz katra pakāpiena. Atkal atskanēja taures, un herolds sauca: «Ceļu varenajam, lielajam lordam Edvardam, Velsas princim!»

Augstu pāri pils vaļņiem ar pērkonam līdzīgu troksni uz­šāvās ugunīgas mēles; pār upi nodārdēja skaļš apsveikuma sauciens no nepārskatāmā ļaužu pūļa, un, viegli palokot savu karalisko galvu, parādījās Toms Kentijs — visas šīs krāšņās ceremonijas vaininieks un varonis.

Viņš bija «tērpts krāšņā sermuliņa ādām apšūtā balta at­lasa kamzolī, briljantiem nokaisītu purpura iešuvumu uz krū­tīm. Uz pleciem viņam bija balts zelta brokāta apmetnis, izode- rēts ar zilu atlasu. Apmetnī bija ieausts prinča ģerbonis — trīs zelta spalvas; to rotāja pērles un briljanti, uz pleciem saturēja briljanta sakta. Kaklā princim karājās Prievītes ordenis, kā arī vairāki augsti ārzemju ordeņi.» Uguņu gaismā visi dārgak­meņi apžilbinoši mirdzēja. Ak, kas tas bija par skatu! Tom Kentij, tu, kas piedzimis graustā, uzaudzis Londonas notekās, no bērnības pieradis pie skrandām, netīrības un posta, — vai tu tas esi?!

Mēs pametām Džonu Kentiju tajā brīdī, kad tas vilka sev līdzi nelaimīgo princi uz Atkritumu laukumu un trokšņains, sajūsmināts salašņu pūlis sekoja viņam pa pēdām. Pūlī tikai viens cilvēks iebilda dažus vārdus nabaga gūsteknim par labu, bet neviens viņu neievēroja. Diezin vai jel kāds dzirdēja viņa vārdus, tik skaļš bija troksnis. Sašutis par rupjo apiešanos, princis turpināja aizstāvēties un gribēja atbrīvoties. Tad Džo­nam Kentijam izsīka viss viņa mazais pacietības krājums un viņš nikni atvēzējās, lai zveltu zēnam ar rungu. Vienīgais na­baga zēna aizstāvis metās starpā, un sitiens ķēra viņa rokas locītavu.

— Ak tā! Tu gribi iejaukties? Te tev būs, saņem!

Smagā runga nolaidās uz aizstāvja galvas. Atskanēja ap­spiests vaids, un tumšs stāvs sabruka zemē pūlim pie kājām. Pēc mirkļa tas jau gulēja pamests tumsā viens. Jautrais pūlis pasteidzās izklīst, to nemaz nepārsteidza šāds necerēts iz­nākums.

Princis drīz atradās Džona Kentija miteklī, un durvis aiz viņa aizvērās. Pudelē iespraustas tauku sveces vājajā gaismā viņš varēja aplūkot pretīgo midzeni, kurā bija iekļuvis, un tā iemītniekus. Divas netīras, noskrandušas meitenes un padzīvo­jusi sieviete sēdēja uz grīdas, ierāvušās vienā kaktā, saspiedu­šās kopā kā zvēri, kas pieraduši pie cietsirdīgas apiešanās un ar bailēm sagaida sitienus arī tagad. No otra kakta izlīda izdilusi veca ragana pinkainiem, sirmiem matiem un ļaunām acīm. Džons Kentijs griezās pie vecenes:

— Pag! Te ir smalki kumēdiņi! Papriekšu papriecājies, cik tīk, tad varēsi izdauzīt no viņa dullumu … Nāc šurp, zeņķi! Atkārto savas trakās pasakas, ja vēl atceries! Kā tevi Sauc? Kas tu tāds esi?

Apvainojuma un dusmu sārtums no jauna iesitās prinča vaigos. Viņš nicinoši ieskatījās savam apvainotājam sejā un stingrā balsī atbildēja:

— Tu esi nejēga, ka uzdrošinies pavēlēt man runāt! Es jau tev teicu un atkal atkārtoju: es esmu Edvards, Velsas prin­cis, un neviens cits.

Sī atbilde tā pārsteidza veco raganu, ka viņa apstājās kā pienaglota un gandrīz neelpoja. Iepletusi acis, viņa sa­stinga ar tik stulbu sejas izteiksmi, ka viņas negantais dēls vai plīsa aiz smiekliem. Gluži citādu iespaidu zēna vārdi at­stāja uz pārējām trim sievietēm. Viņas aizmirsa bailes no si­tieniem, sāpīgs samulsums atspoguļojās viņu sejās, kad tās iekliegdamās pieskrēja zēnam klāt.

— Kas tev noticis, mīļo Tom? Kas tev kait, nabaga bērns?

Māte nokrita ceļos prinča priekšā, uzlika viņam rokas uz pleciem un ilgi, uztraukta caur asarām, lūkojās viņa sejā.

— Manu nabaga puisīt, — viņa beidzot teica. — Muļķīgās grāmatas aptumšojušas tavu prātu. To jau es baidījosl Vai es tevi netiku brīdinājusi, lai tu tik daudz nelasi grāmatas? Tu satriec nabaga mātes sirdi!

Princis paskatījās uz viņu un laipni atbildēja:

— Apmierinies, labā sieviņ, tavs dēls ir vesels un pie pilna prāta. Aizved mani pie viņa uz pili, un karalis, mans tēvs, tev tūdaļ atdos tavu Tomu.

— Karalis — tavs tēvs! Manu nabaga puisīt! … Neat­kārto tādus vārdus, citādi tev draud nāve un mēs visi esam pazuduši! Aizdzen šos nelabos murgus! Mēģini atcerēties! Paskaties uz mani! Vai tad tu nepazīsti savu paša māti, kura tevi tik ļoti mīl?

Princis pakratīja galvu un negribīgi sacīja:

— Dievs mans liecinieks, man žēl tevi sarūgtināt, bet pa­tiesi es tevi redzu pirmo reizi.

Misis Kentija noslīga uz grīdas, aizklāja seju ar rokām un izmisumā sāka raudāt un vaimanāt.

— Tie tik ir kumēdiņi! — Kentijs ierēcās. — Hē jūs, Betij un Nanij, ko stāvat prinča klātbūtnē, nejēgas! Neprotat uzvesties! Uz ceļiem, ubadzes! Klanieties viņam līdz zemei!

Viņš laida atkal vaļā savus zirga smieklus. Meitenes bailīgi mēģināja brāli aizstāvēt.

— Ļauj viņam iet gulēt, tēt, — Nanija sacīja, — atļauj, lūdzu! Tu redzēsi, miegā viņam dullums pāries; izgulēsies, un rīt būs vesels.

— Atlaid viņu, tēt, — Betija piebilda, — paskaties, kā viņš šodien nomocījies. Viņš labi atpūtīsies, rīt centīgi lūgs dāvanas un nekad vairs nepārnāks tukšām rokām.

Šie pēdējie vārdi padarīja Džonu Kentiju atkal nopietnu un deva viņa domām citu virzienu. Viņš nikni griezās pie prinča:

— Rīt mums jāmaksā divi pensi par šo būceni, divi pensi, vai dzirdi? Tāda kaudze naudas par šo alu un tikai par pusgadu, bet, ja nesamaksās, mūs izdzīs. Nu rādi, ko šodien esi salasījis, sliņķi!

— Neuzdrošinies man stāstīt par savām nejēdzībām! —. princis atbildēja. — Tu mani apvaino. Tev jau teikts, ka esmu karaļa dēls.

Džona Kentija smagā plauksta nolaidās uz nabaga puisēna pleca, tā ka zēns salīgojās un būtu nogāzies zemē, ja misis Kentija viņu neapkamptu un neaizsargātu ar savu augumu pret sitieniem, kas bira kā krusa. Meitenes izbailēs noslēpās kaktā, bet vecāmāte steidzās dēlam palīgā. Princis izrāvās no misis Kentijas rokām.

— Es neļaušu, ka tu ciet manā vietā, — viņš teica. — Lai šie lopi sit mani!

Sie vārdi tā satracināja Kentiju ar veceni, ka viņi uzklupa savam upurim ar divkāršu niknumu. Tikuši galā ar nabaga zēnu, viņi piekāva arī zēna nelūgtos aizstāvjus — māti un māsas.

— Nu, bet tagad lasieties katrs savā migā! — Kentijs teica. — Esmu nokusis kā suns.

Sveci tūliņ nodzēsa, un ģimene devās pie miera. Tiklīdz skaļā krākšana liecināja, ka ģimenes galva un vecāmāte aiz­migusi, meitenes piezagās pie prinča guļvietas un rūpīgi ap­sedza viņu ar kaut kādām skrandām. Pielīda arī māte un maigi glāstīja zēna matus, raudāja, čukstēja mīļus vārdus, mierināja viņu. Viņa bija saglabājusi arī kaut ko ēdamu, bet sāpes no sitieniem atņēma zēnam ēstgribu, viņš neaizskāra melnās maizes garozas. Aizgrābts no labās sievietes līdzcie­tības un pašaizliedzīgās iejaukšanās, viņš pateicās tai ar ma­jestātisku cienību un lūdza to apmierināties un iet gulēt, pie­bilzdams, ka karalis, viņa tēvs, atlīdzinās par viņas labo sirdi. Sis jaunais «neprāta» pierādījums tā uztrauca nabaga misis Kentiju, ka viņa ilgi nevarēja no zēna šķirties. Atkal un atkal viņa piekļāva zēnu sev pie krūtīm; beidzot, raudā­dama rūgtas asaras, viņa aizgāja atpakaļ uz savu guļvietu.