Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Tālāk sarunas turpinājās patīkami un diezgan gludi. Zem­ūdens akmeņi un sēkļi gadījās arvien retāk. Toms sāka arvien vairāk iedzīvoties savā jaunajā lomā, redzot, ar kādu mīlestību un uzmanību viņam palīdz izpīties no sarežģījumiem. Kad sa­runā noskaidrojās, ka meitenes vakarā viņu pavadīs uz ban­ketu pie lordmēra [5] , zēnam no prieka tik tikko sirds neizlēca no krūtīm, un viņš atvieglots uzelpoja, zinot, ka nebūs viens svešu ļaužu vidū, kamēr stundu agrāk jau doma vien -par princesēm būtu piepildījusi viņa sirdi ar šausmām.

Abi lordi, Toma sargeņģeļi, nebūt neguva no šīs satikšanās tādu iepriecinājumu kā pārējie sarunas biedri. Viņi abi jutās tādu cilvēku lomā, kuriem liels kuģis jāizvada pa šauru, bīs­tamu vietu. Visu laiku viņi pavadīja sasprindzinātā uzmanībā un nepavisam nesajuta savu uzdevumu kā kādu bērnu spēli. Tāpēc, kad princešu apmeklējums tuvojās beigām un princim pieteica lordu Gilfordu Dadliju, cienījamie lordi juta, ka viņu veiklība un apķērība šodien jau pietiekami pārbaudīta. Arī paši viņi nejutās vairs spējīgi no jauna sēsties kuģī un vēlreiz doties bīstamajā ceļojumā, tāpēc viņi Tomam godbijīgi deva padomu atvainoties un atraidīt lordu, ko Toms arī ar prieku darīja un nemaz nepamanīja vieglu vilšanās mākonīti lēdijas Džeinas sejiņā, kad viņa dzirdēja, ka spīdošais jaunais galmi­nieks netiks pieņemts.

Kādu brīdi valdīja neveikls, nogaidošs klusums, bet Toms

nesaprata, kas par lietu. Viņš paskatījās uz lordu Hertfordu, kas viņam deva kādu mājienu, bet Toms atkal nekā nesaprata. Apķērīgā lēdija Elizabete arī šoreiz viņu izglāba. Viņa graciozi palocījās un sacīja:

— Vai tagad mans brālis princis mums neatļaus aiziet?

— Esmu gatavs atļaut lēdijām visu, kas vien tām tīk, lai gan atzīstos, ka labāk izpildītu, cik vien manos vājos spēkos, jebkuru citu lūgumu nekā šo, kas man laupa viņu apburošo sabiedrību. Palieciet veselas, lēdijas! Lai dievs jūs sargā! — Toms sacīja un neviļus pie sevis nosmīnēja: «Ne velti esmu, grāmatas lasot, mitis prinču starpā un ielocījis savu mēli iz­smalcinātā un galantā runā!»

Kad dižciltīgās meitenes bija aizgājušas, Toms ar nogu­rušu izskatu griezās pie saviem aizgādņiem:

— Bet tagad, milordi, vai jūs man neatļausiet noiet kādā kaktā un atpūsties?

— Pavēliet, jūsu augstība, mūsu pienākums ir paklausīt, — lords Hertfords sacīja. — Bez tam jums jau arī nemaz nebūtu par ļaunu atdusēties, jo vēlāk jādodas uz banketu Sitijā.

Lords Hertfords pieskārās zvanam. Tūliņ parādījās pāžs, kuram tika pavēlēts pasaukt seru Viljamu Herbertu. Sis džentlmenis nekavējās ierasties un aizveda Tomu citās telpās. Tur nonācis, Toms pirmām kārtām sniedzās paņemt no galda kausu ar ūdeni, bet viscaur samtā un zīdā tērpts sulainis sa­tvēra to pirmais, nometās uz viena ceļa un pasniedza viņam kausu uz zelta paplātes.

Nogurušais gūsteknis bezspēcīgi atslīga krēslā un bailīgi, it kā atļauju lūdzot, palūkojies uz savu svītu, gribēja noaut kurpes, bet te jau cits zīdā un samtā tērpts mocītājs krita ce­ļos un pasteidzās to izdarīt viņa vietā. Toms vēl divas trīs reizes mēģināja rīkoties pats, bet, pārliecinājies, ka viņam to neatļauj, smagi nopūties, padevās savam liktenim.

— Brīnums, kā gan viņi neuzņemas arī elpot manā vietā, — viņš nomurmināja.

Tomam uzvilka rīta kurpes un greznu mājas tērpu; tad viņš atgūlās atpūsties, bet aizmigt nevarēja. Galvā jaucās smagas domas, un istaba bija pilna ļaužu. Aizdzīt uzbāzīgās domas viņš nevarēja — tās viņu neatstāja; aizsūtīt projām uzbāzīgos ļaudis viņš neprata, un viņi to neatstāja, lai gan kā Tomam, tā viņiem pašiem tas bija nepatīkami.

Pēc tam kad Toms bija aizgājis, cienījamie lordi, viņa aiz* bildņi, palika divi vien. Kādu brīdi viņi staigāja pa istabu, kratīdami galvas un nogrimuši dziļās domās. Lords Sentdžons pirmais pārtrauca klusumu.

— Atklāti runājot, milord, ko jūs par visu to domājat? — viņš jautāja.

— Ko tad te lai domā? Lieta ir skaidra. Karalis ilgi vairs nedzīvos, un mans māsasdēls ir jucis prātā. Vājprātīgs nāks uz troņa un valdīs. Lai dievs sargā Angliju — tai vajadzēs viņa žēlastības.

— Tā jau nu gan liekas. Bet… vai jums nerodas šaubas,; ka … ka…

Lords Sentdžons sastomījās un apklusa. Acīmredzot viņš-: gribēja runāt par kādu ļoti kutelīgu jautājumu. Lords Hert­fords nostājās sarunu biedra priekšā un ar savu gaišo, atklāto skatienu cieši pavērās viņam sejā:

— Turpiniet, milord, mēs te esam vieni, neviens mūs neno­klausīsies. Šaubas — par ko?

— Ticiet, milord, man ļoti grūti izsacīties un vēl tādam tu­vam radiniekam, kāds jūs esat viņa augstībai. Jau iepriekš lūdzu piedošanu par saviem vārdiem, bet — vai tas neliekas savādi, ka slimība tā uzreiz spēja gluži pārvērst viņa kustības un izturēšanos? Ar to es negribu sacīt, ka viņa runa un stāja būtu mazāk karaliskas, un tomēr kādā niekā, kādā kustībā tās, ir citādas nekā agrāk. Vai nav savādi, ka viņa neprāts uz­reiz tam izdzēsis no atmiņas pat tēva vaibstus, ka viņš tā uz­reiz aizmirsis paražas un goda parādījumus, kas viņam no ap­kārtējiem pienākas, un ka viņš, paturot atmiņā latīņu valodu, tajā pašā laikā aizmirsis franču un grieķu valodas? Atvainojiet manu pārdrošību, milord, bet es tiešām būtu ļoti pateicīgs, ja jūs mani pārliecinātu, ka manas šaubas ir bez pamata, bet man neiziet no prāta viņa apgalvojumi, ka viņš neesot princis…

— Klusējiet, milord! Jūsu runa ir valsts nodevība! Vai aiz-; mirsāt karaļa pavēli? Jūsos klausoties, es topu līdzvainīgs valsts noziegumā.

Lords Sentdžons nobālēja un pasteidzās piebilst:

— Esmu kļūdījies, es atzīstu to. Nenododiet mani, piedo-; diet man savā žēlsirdībā, un es nekad vairs nedomāšu, nevie­

nam neieminešos par to! Neesiet bargs pret mani, milord, citādi esmu zudis!

— Diezgan, milord! Ja jūs dodat vārdu ne ar vienu par šo lietu vairs nerunāt — viss paliks mūsu starpā. Bet tā vien par maz: jums jāizdzen visas šaubas. Viņš ir manas māsas dēls, viņa balss, seja, sejas izteiksme, kustības man pazīstamas no pašas viņa dzimšanas. Neprāts var smadzenēs izsaukt lielas pārmaiņas, daudz lielākas nekā tās, uz kurām jūs norādījāt. Atcerieties vien veco baronu Mārliju, kas, sajucis prātā, ne­pazina vairs savu seju, ko bija redzējis sešdesmit gadu, un tu­rēja to par citu. Viņš gan sauca sevi par Marijas Madaļas dēlu, gan apgalvoja, ka viņa galva taisīta no spāniešu stikla, un, taisnību sakot, nevienam neļāva tai piedurties, baidoties, ka kāds to nejauši nēsāsit. Vai šajā gadījumā var būt kādas šaubas, milord? Protams, ka viņš ir princis, — vai gan es viņu nepazīstu, pie tam drīz viņš būs karalis; jums derētu to iegau­mēt un par to domāt vairāk nekā par citu!

Saruna vel turpinājās, un lords Sentdžons visiem spēkiem pūlējās nolīdzināt savu nepiedodamo kļūdīšanos, atkārtoti ap­galvojot, ka tagad viņa ticība pilnīgi nostiprināta un šaubas vairs neuzmāksies. Tad lords Hertfords atlaida savu amata biedru un palika viens pats, lai būtu nomodā par princi. Drīz vien viņš nogrima dziļās domās un, jo vairāk domāja, jo vai­rāk uztraucās. Beidzot viņš sāka soļot pa istabu un murmi­nāja:

— Blēņas! Viņam vajag būt princim! Visā Anglijā ne­atradīs tādu traku cilvēku, kurš ņemtos apgalvot, ka ir iespē­jama tik pārsteidzoša divu cilvēku līdzība, kuri pie tam nav asinsradinieki. Un, ja arī tā būtu, — kādā neizskaidrojamā kārtā viņi nejauši nokļuvuši viens otra vietā? Nē, tas viss ir nieki, muļķīgas iedomas!