Gotfrīds Birgers: Barona Minhauzena piedzīvojumi

Jums, mani kungi, nebūs grūti iedomāties, ka biju ļoti pārsteigts, kad pilnīgi atguvos un pēc ilgas gudrošanas beidzot sasaistīju domas ar tām, ar kurām biju pirms trim mēnešiem aizmidzis, kā arī manu Londo­nas draugu izbrīnu, kad es pēc ilgas, veltīgas meklēšanas pēkšņi atkal uzrados.

Tagad nu iedzersim kādu glāzīti, un pēc tam es jums pastāstīšu vēl dažas no manām jūras dēkām.

Jūs, protams, būsiet dzirdējuši par kapteiņa Fipsa — tagadējā lorda Malgreiva — pēdējo ziemeļu pētniecības ceļojumu.

Es pavadīju kapteini nevis kā virsnieks, bet kā draugs. Tā kā mēs bijām jau sasnieguši diezgan augstu ziemeļu platuma grādu, es paņēmu savu teleskopu, ar ko esmu jūs jau iepazīstinājis savā stāstā par ceļojumu uz Gibraltāru, un vēroju visu, kas atradās mūsu apkaimē. Jo jāpiebilst, ka esmu allaž uzskatījis par lietderīgu laiku pa laikam pievērst uzmanību tuvākajai apkārtnei, it īpaši ceļojumu laikā.

Apmēram pusjūdzes attālumā peldēja leduskalns, augstumā ievēro­jami pārsniegdams mūsu mastus; uz tā es saskatīju divus baltus lāčus, kas, manuprāt, saķērušies nikni cīnījās.

Tūlīt pat paķēru bisi un devos uz leduskalnu, bet, kad biju nonācis kalna virsotnē, man pavērās neiedomājami grūts un bīstams ceļš. Bieži vajadzēja lēkt pāri drausmīgiem bezdibeņiem, un citur atkal ledus bija tik gluds kā spogulis, tāpēc es īstenībā nedarīju neko citu kā vien kritu un atkal rausos augšā. Kad beidzot biju ticis šāviena attālumā no lāčiem, sapratu, ka tie nevis kaujas, bet rotaļājas.

Jau sāku apsvērt, cik varētu maksāt to ādas — katrs bija tik liels kā labi barots vērsis —, bet to pašu brīdi, kad grasījos piemest pie pleca bisi, man paslīdēja labā kāja, es nogāzos atmuguriski un spējā triecienā uz nepilnu pusstundu zaudēju samaņu. Varat iedomāties, cik ļoti pār­steigts jutos, kad attapies sapratu, ka viens no augstāk minētajiem ne­zvēriem bija apvērsis mani ar seju uz leju un satvēris manu jauno ādas bikšu jostu. Mana auguma augšdaļa bija iespiesta zem lāča vēdera, bet kājas rēgojās izslietas uz priekšu.

Dievs vien zina, kurp briesmonis būtu mani aizstiepis; bet es izvilku savu kabatas nazi — šo pašu, ko te redzat —, satvēru lāča pakaļkāju un nošņāpu tai trīs pirkstus. Lācis mani tūdaļ palaida vaļā un neganti ierē­cās. Es pacēlu bisi un, kad tas metās bēgt, izšāvu — lācis nokrita beigts. Šāviens bija gan uz mūžīgiem laikiem iemidzinājis vienu no šiem asinskā­rajiem dzīvniekiem, bet pamodinājis vairākus tūkstošus citu, ar kuriem te bija pilna apkārtne pusjūdzes tālumā. Nu tie visi taisnā ceļā brāzās man virsū.

Laiku nedrīkstēja zaudēt — es biju vai nu zudis, vai arī glābts, ja iešautos prātā kāda laba doma. Doma radās. Apmēram pusi laika, kāds vajadzīgs izveicīgam medniekam, lai nodīrātu zaķi, es novilku beigtajam lācim kažoku, ievīstījos tanī un pabāzu galvu zem viņa galvas. Tikko biju ticis ar to galā, ap mani jau sapulcējās viss bars. Man metās gan karsts, gan auksts manā kažokā. Bet viltība bija izdevusies labāk par labu. Lāči pienāca pie manis cits pēc cita, apostīja mani un, likās, uzskatīja mani par vienu no saviem pekainajiem brāļiem. Es arī patiešām tāds izskatī­jos — tikai mazāks, bet daži jaunie lāči nebija neko lielāki par mani.

Kad tie visi bija apostījuši mani un savu šīs zemes gaitas izbeigušo biedru, likās, mūsu vidū radās laba, draudzīga saprašanās; man pat iz­devās samērā ticami atdarināt viņu kustības — lāči mani pārspēja vie­nīgi rūkšanā, rēkšanā un tuvcīņā. Kaut arī izskatā biju tik ļoti līdzīgs lāčiem, tomēr joprojām biju cilvēks! Tāpēc sāku apsvērt, kā varētu vis­izdevīgāk izmantot uzticību, kas bija radusies starp dzīvniekiem un mani.

Biju reiz dzirdējis kādu vecu feldšeri stāstam, ka ievainojums mugur­kaulā nogalina vienā mirklī. Nolēmu šādu apgalvojumu pārbaudīt. Pa­ņēmu atkal rokā nazi un iegrūdu to lielākajam lācim sprandā starp ple­ciem. Katrā ziņā tas bija pārdrošs solis, un es pats biju nobijies ne pa jokam. Jo skaidrāks par skaidru: ja zvērs paliks dzīvs, tad no manis ne­paliks ne miņas.

Taču mēģinājums izdevās, lācis nokrita pie manām kājām beigts — pat neiepīkstējies. Tagad nolēmu tādā pašā veidā tikt galā arī ar visiem pārējiem, un tas nemaz nebija grūti, jo, lai gan tie redzēja savējos krītam pa labi un pa kreisi, tiem neradās ne mazākās aizdomas. Lāči nedomāja ne par citu krišanas cēloni, ne par tās sekām, un tā bija laime tiklab viņiem, kā arī man.

Redzot tos visus guļam sev pie kājām, es jutos kā Simsons pēc uzva­ras pār tūkstošiem ienaidnieku.

Nerunāšu gari — es atgriezos pie kuģa un izlūdzos sev divas trešās daļas no apkalpes, kam vajadzēja man palīdzēt novilkt lāčiem ādas un aiznest uz kuģi šķiņķus. īsā laikā tas bija padarīts un kuģis piekrauts stāvgrūdām pilns. Kas palika pāri, to iemetām ūdenī, kaut gan nešaubos, ka, prasmīgi iesālīts, tas būtu garšojis tikpat labi kā šķiņķi.

Tiklīdz mēs atgriezāmies, es nosūtīju kapteiņa vārdā vairākus šķiņ­ķus admiralitātes lordiem un valsts mantu kambaru lordiem, dažus lord­mēram un Londonas pilsētas padomei, kādus arī tirdzniecības organizā­cijām un pārējos maniem tuvākajiem draugiem. No visām pusēm mani apbēra siltiem pateicības vārdiem, bet pilsētas padome atbildēja uz manu dāvanu pavisam izcilā veidā, proti, ar ielūgumu ik gadus lordmēra ievēlē­šanas dienā piedalīties rātsnamā rīkotajās pusdienās.

Lāčādas es aizsūtīju Krievijas ķeizarienei — kažokiem viņas ma­jestātei un visam galmam. Valdniece man pateicās pašrocīgi rakstītā vēstulē, kuru viņa man atsūtīja ar ārkārtēju sūtni un kurā lūdza mani dalīties ar viņu godā valkāt valdnieka kroni. Bet, tā kā mani nekad nav sevišķi vilinājis ķeizara tronis, es sevišķi izmeklētos izteicienos atteicos no viņas majestātes piedāvātās labvēlības. Tam pašam sūtnim, kas atveda man ķeizariskās augstības rakstu, bija uzdots pagaidīt, lai aizvestu ma­jestātei atpakaļ manu atbildi. Otra vēstule, kuru es drīz vien pēc tam saņēmu, pārliecināja mani par viņas jūtu lielo spēku un gara cildenumu. Ķeizarienes pēdējās saslimšanas cēlonis, kā viņai — maigajai dvēselei — sarunā ar kņazu Dolgorukiju bija labpaticies izteikties, esot bijusi vienīgi mana cietsirdība.

Nevaru saprast, ko dāmas manī atrod, bet ķeizariene nav vienīgā sieviešu dzimtas pārstāve, kas sniedz man no troņa pretī roku.

Ir ļaudis, kas izplatījuši ļaunas baumas, it kā kapteinis Fipss neesot savā ceļojumā tik tālu ticis, kā to būtu varējis. Uzskatu par savu pienā­kumu viņu aizstāvēt. Mūsu kuģis bija uz īsti laba ceļa, līdz es to pārkrāvu ar tik milzīgu daudzumu lāčādu un šķiņķu, ka būtu bijis neprāts mēģināt tālāk doties, jo mēs tikko bijām spējīgi būrāt pret kaut cik spēcīgāku vēju, nemaz nerunājot par leduskalniem, kas sablīvējušies augstākos pla­tuma grādos.

Kapteinis ne vienu reizi vien ir pukojies, ka viņam neesot nekāda nopelna pie tās dienas slavas, ko viņš uzsvērti dēvē par lāčādu dienu. Turklāt viņš ne mazums mani apskauž par šo uzvaru un cenšas kā vien prazdams mazināt manus nopelnus. Mums vairākkārt gadījušās domstar­pības šai jautājumā, un vēl joprojām mūsu attiecības ir mazliet saspī­lētas.