Gotfrīds Birgers - Barona Minhauzena piedzīvojumi

Mana mūža pats pirmais ceļojums — labu laiku pirms jums zināmā brauciena pa Krievzemi — bija ceļojums pa jūru.

Jau tanī vecumā, kad vēl galvenais darbs ir ganīt zosis — tā vismaz bieži mēdza jokot mans tēvocis, huzāru pulkvedis, ar vismelnāko bārdu, kādu vien man gadījies redzēt — un vēl nebija īsti nosakāms, vai baltā pūka uz mana zoda ir zosu dūnas vai bārdas asni, visas manas sirds ilgas un sapņi bija vienas vienīgas alkas pēc ceļojumiem.

Ņemot vērā to, ka jau mans tēvs labu tiesu savu jaunības gadu pavadījis ceļojumos un vienu otru ziemas vakaru īsināja ar patiesiem un neizpušķotiem nostāstiem par savām dēkām, no kurām dažas es jums var­būt vēl pastāstīšu, tad manu tieksmi uz ceļojumiem var tikpat labi iz­skaidrot par iedzimtu, kā arī par ietekmētu.

Lai vai kā, es izmantoju jebkuru izdevīgu un arī neizdevīgu gadījumu, lai izlūgtos vai izkarotu tiesības apmierināt savas neremdināmās alkas redzēt pasauli; taču viss veltīgi.

Ja man reizēm arī izdevās tēva pretestības mūri izlauzt kādu robu, tad māte un tante devās vēl spēcīgākā pretuzbrukumā — un pāris acu­mirkļos viss viltīgos apsvērumos iekarotais bija atkal zaudēts. Beidzot izgadījās tā, ka mūs apciemoja kāds no mātes radiniekiem. Drīz vien es kļuvu viņa mīlulis; viņš bieži teica, ka es esot jauks, brašs zēns un viņš darīšot visu iespējamo, lai palīdzētu man piepildīt manas karstākās ilgas. Viņa pārliecināšanas spējas bija ietekmīgākas par manējām, un pēc ne­skaitāmiem iebildumiem un pretiebildumiem, apsvērumiem un atspēkoju­miem, man par lielu prieku, nolēma, ka es viņu pavadīšu ceļojumā uz Ceilonu, kur mans tēvocis daudzus gadus bijis gubernators.

Mēs pacēlām buras un devāmies ceļā no Amsterdamas ar visai svarī­giem Holandes štatu uzdevumiem. Ja neņem vērā kādu ļoti spēcīgu vētru, mūsu ceļojumā nekādu sevišķu notikumu nebija. Šī vētra man tomēr tās brīnumaino seku dēļ dažos vārdos jāpiemin. Vētra sākās tai laikā, kad bijām noenkurojušies pie kādas salas, lai uzņemtu malku un ūdeni, un pieņēmās ar tādu spēku, ka izrāva ar visām saknēm no zemes lielu dau­dzumu varen resnus un garus kokus un aiztrieca pa gaisu. Kaut arī daži no šiem kokiem bija simtiem centneru smagi, tie lielā augstuma dēļ — jo uzlingoja vismaz savas piecas jūdzes virs zemes — izskatījās kā niecī­gas putnu spalviņas, kas reizēm lidinās gaisā.

Tiklīdz orkāns aprima, katrs koks nokrita stateniski atpakaļ savā vietā un tūdaļ atkal izlaida saknes, tāpēc nebija manāmas tikpat kā nekā­das postījuma sekas. Vienīgais izņēmums bija pats lielākais koks. Tieši tad, kad vētras mežonīgais spēks to izrāva no zemes, uz tā zariem sēdēja kāds vīrs ar savu sievu un vāca nost gurķus, jo šai pasaules daļā šie jau­kie dārzāji aug uz kokiem. Cienījamais laulātais pāris devās ceļojumā pa gaisu tikpat rāmi un pacietīgi kā Blanšāra auns, bet abu svara dēļ koks novirzījās tiklab no savas iepriekšējās vietas, kā arī nonāca lejā horizon­tālā stāvoklī. Sagadījās tā, ka augsti godājamais salas vadonis, tāpat kā lielais vairums tās iedzīvotāju, plosoties vētrai, izgāja no savas mītnes, jo baidījās, ka ēka sabrūkot varētu viņu aprakt zem drupām, un tieši brīdī, kad viņš grasījās atgriezties caur dārzu atpakaļ, koks gāzās zemē un, par laimi, viņu uz vietas nosita.

Par laimi? Jā gan, par laimi! Jo, godājamie kungi, šis vadonis, lai man atļauts teikt, bija visnelietīgākais tirāns un salas iedzīvotāji, pat viņa mīluļi, bija visnelaimīgākie radījumi zem Mēness. Viņa noliktavās pārti­kas līdzekļi sapuva, kamēr pavalstnieki, kuriem tos vajadzēja sagādāt, lai rautu kur raudami, cieta badu.

Salai nebija iemesla baidīties ne no kādiem ārējiem ienaidniekiem, tomēr viņš iesauca karaklausībā katru jaunu puisi un, pats savām rokām iekaustījis tos varoņos, laiku pa laikam savu kolekciju pārdeva tam kai­miņu valdniekam, kurš solīja prāvāku maksu, tā palielinādams ar jauniem miljoniem tos gliemežvāku miljonus, kurus bija mantojis no tēva.

Mums stāstīja, ka šādus nedzirdētus principus salas vadonis aizguvis savā ceļojumā uz ziemeļiem. Lai arī cik lielas mūsu patriotiskās jūtas, mēs neuzdrīkstējāmies šo apgalvojumu apstrīdēt jau tāpēc vien, ka salas iedzīvotājiem «ceļojums uz ziemeļiem» varēja tiklab nozīmēt ceļojumu uz Kanāriju salām, kā izpriecas braucienu uz Grenlandi, bet tuvāku paskaidrojumu mēs dažādu iemeslu dēļ negribējām prasīt.

Aiz pateicības par pakalpojumu, ko gurķu vācēji, kaut arī sagadīša­nās pēc, bija izdarījuši salas iedzīvotājiem, tos iecēla atbrīvotajā salas vadoņa tronī. Gan abi gaisā parautie sava lidojuma laikā bija bijuši tik tuvā saskarē ar pasaules spīdekli, ka zaudējuši acu gaismu un vēl daļu iekšējas gaismas, bet, kaut arī tā, tas netraucēja viņus valdīt tik slavē­jami, ka neviens nekoda gurķī — to es vēlāk dabūju zināt —, neizteicis vēlējumu: «Dievs, palīdzi mūsu vadonim!»

Izlabojuši kuģi, kas vētras laikā bija dabūjis krietni ciest, atvadījā­mies no jaunā monarha un viņa laulātās draudzenes un ar samērā labu ceļa vēju pēc pusotra mēneša nonācām Ceilonā.

Bija pagājušas apmēram divas nedēļas pēc mūsu ierašanās, kad gu­bernatora vecākais dēls uzaicināja mani doties kopā ar viņu medībās; šo priekšlikumu pieņēmu ar prieku.

Mans draugs bija spēcīgs liela auguma vīrs, pieradis pie vietējā klimata tveices, taču es drīz vien, kaut arī centos kustības ierobežot, ļoti noguru un tad, kad iekļuvām mežā, biju atpalicis no viņa lielu gabalu.

Grasījos apsēsties un atpūsties kādas straujas upes krastā, jo šī upe jau ilgāku laiku saistīja manu uzmanību, kad pēkšņi izdzirdu uz ceļa, pa kuru biju nācis, neparastu troksni. Atskatījos un sastingu — man tieši virsū nāca milzu liels lauva un nepārprotami lika saprast, ka visužēlīgi nodomājis pabrokastot ar manām nabaga miesām, neizlūdzoties uz to nekādu īpašu atļauju.

Mana bise bija pielādēta ar skrotīm zaķu šaušanai. Ilgām pārdomām neatlika laika, turklāt biju pagalam apmulsis, tomēr nolēmu uz zvēru iz­šaut, cerībā to aizbaidīt, varbūt arī ievainot. Taču pārbīlī pat nenogaidīju, kamēr lauva nonāks man pa šāvienam, un tāpēc sakaitināju zvēru, un tas kā plēsts metās man virsū. Vairāk paklausīdams instinktam nekā saprātam, es mēģināju neiespējamo — glābties bēgot. Pagriezos un — vēl tagad ikreiz, to iedomājot, man pārskrien karsts pār kauliem — pāris soļu attā­lumā stāv šausminošs krokodils un, baismīgi iepletis rīkli, grasās mani aprīt.

Iedomājieties, godājamie, kāds drausmīgs stāvoklis! Aizmugurē — lauva, pretī — krokodils, pa kreisi — strauji mutuļojoša upe, pa labi — bezdibens, kurā — to es vēlāk dabūju zināt — mita visindīgākās čūskas.

Pagalam apjucis, un to šādā situācijā nevarētu ne Herkulesam ņemt ļaunā, es nogāzos gar zemi. Jebkura sakarīga doma, uz ko vēl biju spējīgs, riņķoja vienīgi ap baismīgām gaidām, ka nupat, nupat mani sakamps niknā zvēra zobi vai nagi jeb es ieniršu krokodila rīklē.

Nepagāja ne mirklis, kad izdzirdu spēcīgas, bet svešādas skaņas. Bei­dzot uzdrīkstējos pacelt galvu un paskatīties visapkārt, un ko, jūs domā­jat, es ieraudzīju? Man par neizsakāmu prieku atklājās, ka lauva spējā triecienā — tai pašā brīdī, kad nokritu — bija pārlēcis man pāri un ielingojis krokodilam tieši rīklē. Tagad nu viena zvēra galva bija iesprūdusi otra zvēra rīklē un abi darīja, ko spēja, lai tiktu viens no otra vaļā.