Gotfrīds Birgers - Barona Minhauzena piedzīvojumi

Par spīti manai lielajai drosmei un attapībai, par spīti vēja ātrumam, kāds bija man un manam zirgam, veiklībai un spēkam, karā ar turkiem man vis neveicās tā, kā es to būtu vēlējies. Man pat gadījās tāda nelaime, ka, pārspēka pieliekts, tiku saņemts gūstā. Jā, un tad vēl pats ļaunākais, kaut arī turkiem parasts gājiens, — mani pārdeva verdzībā.

Tādējādi pazemotam man bija uzdots darbs — ne vien sūri grūts, bet arī visai neparasts un apnicīgs. Proti, man vajadzēja ik rītus izdzīt ganībās sultāna bites, tur tās augu dienu ganīt un pievakarē atkal sadzīt atpakaļ stropos.

Kādā vakarā pamanīju, ka trūkst vienas bites, bet tūdaļ arī ieraudzīju, ka tai uzbrukuši divi lāči, kas, tīkodami bitītes medu, grasās to saplosīt. Man rokā nebija cita ieroča kā vienīgi sidraba cirvis, kas ir sultāna dārz­nieku un laukstrādnieku pazīšanas zīme, tāpēc sviedu ar to pašu uz abiem laupītājiem ar nolūku tos aizbaidīt. Un tiešām, nabaga bitīte uzreiz kļuva brīva, bet nelaimīgā kārtā biju pārāk spēcīgi atvēzējies — cirvis uzlidoja gaisā, cēlās arvien augstāk un augstāk, kamēr nokrita uz Mēness.

Kā lai dabūju to atkal rokā? Kur lai zemes virsū tieku pie tik augstām kāpnēm?

Un tad man iešāvās prātā, ka turku pupas augot varen ātri un apbrī­nojami augstu. To pašu brīdi iestādīju šādu pupu, kas patiešām sāka augt, auga un beidzot apvijās ap Mēness ragu. Tad nu vienā mierā kāpu augšā, kur arī laimīgi nonācu. Tomēr atrast sidraba cirvi apvidū, kur visas lietas laistas kā tīrs sidrabs, nebija viegls darbs; beidzot es to atradu uz kādas pelavu un salmu kaudzes.

Grasījos doties atpakaļceļā, bet — ak vai! — tikmēr saulē pupa bija tik ļoti izkaltusi, ka par laišanos zemē nebija ko domāt. Ko nu darīt?

Noviju no salmiem iespējami garāku virvi, piestiprināju to pie Mē­ness raga un tad laidos pa virvi lejā. Ar labo roku turējos, cik vien cieši varēju, kreisajā biju krampjaini satvēris cirvīti. Tiklīdz biju kādu lomu nošļūcis, tā nekavējoties nocirtu lieko galu virs sevis nost un piesēju klāt lej galā — tā man izdevās nolaisties krietnu gabalu. Tomēr nemitīgā cir­šana un saistīšana virvei par labu nenāca un līdz sultāna muižai arī vēl bija krietns gabals.

Atrados vēl dažas jūdzes augstu mākoņos, kad mana virve pēkšņi pār­trūka un es tik spēji nogāzos uz mīļās dieva zemītes, ka biju pagalam apdullis. Krītot no tik liela augstuma, mana auguma svars iesita zemē bedri — savas deviņas asis dziļu. Pamazām gan atguvos, bet netiku gudrs, kā lai izraušos no turienes atkal laukā. Taču ko tikai cilvēks nelaimē neizmēģina! Es izraku ar nagiem, kas man bija auguši četrdesmit gadus, kaut ko līdzīgu kāpnēm un pa tām laimīgi izrāpos laukā.

Pēc tik rūgtas mācības nu biju gudrāks un ar lielāku izmaņu tiku vaļā no lāčiem, kas tīkoja līst pie manām bitēm un stropiem. Es notriepu ar medu kādu ratu dīseli un pats naktī, netālu paslēpies, nolikos uz auss. Notika tā, kā jau biju paredzējis. Milzīgs lācis, ko bija pievilinājusi medus smarža, pienāca klāt un ņēmās tik aizrautīgi laizīt dīseles galu, ka ielaizīja to rīklē, kuņģī un vēderā — un pa otru galu tā iznāca atkal laukā. Tiklīdz viņš bija sevi kārtīgi uzlaizījis uz dīseles virsū, es pieskrēju un uzbāzu dīseles galā garu tapu, tā nogriezdams kārumniekam atpakaļceļu, un paturēju šādi līdz nākamajam rītam. Lielsultāns, kam gadījās te pastaigā­ties, aiz smiekliem gandrīz vai galu dabūja.

Drīz vien pēc šā notikuma krievi salīga ar turkiem mieru, un mani kopā ar citiem kara gūstekņiem aizsūtīja uz Sankt-Pēterburgu. Es tagad pametu dienestu armijā un aizbraucu no Krievijas — tas notika lielās sazvērestības laikā, kad ķeizars vēl gulēja šūpulī un kopā ar māti un tēvu, Braunšveigas hercogu feldmaršalu fon Minihu un daudziem citiem tika izsūtīts uz Sibīriju.

Toreiz visā Eiropā valdīja ārkārtīgi barga ziema, jādomā, ka arī sauli bija ķēris sals, jo kopš tā laika līdz pat šai dienai viņa vēl vārguļo.

Tāpēc atceļā uz dzimteni pārcietu stipri lielākas grūtības nekā tad, kad devos uz Krieviju.

Mans lietuviešu zirgs bija palicis Turcijā, tāpēc vajadzēja braukt ar pasta zirgiem. Reiz, kad man gadījās kulties pa šauru ceļu, kas no abām pusēm bija norobežots ar augstu ērkšķu žogu, es mudināju pastnieku pūst ragā, lai uz šī šaurā ceļa nesaskrietos ar kādu pretī braucēju. Puisis pielika ragu pie lūpām un pūta, cik spēka, taču visas pūles bija veltas. Ne skaņa nenāca laukā; tas nebija prātam aptverams un izvērtās par īstu nelaimi, jo drīz vien mums virsū uzdrāzās pretī braucoši rati, no kuriem nekādi nebija iespējams izvairīties.

Kaut arī tā, es tomēr tūlīt izlēcu no pasta karietes laukā un vispirms izjūdzu zirgus. Pēc tam pacēlu karieti ar visiem četriem riteņiem un saiņiem sev uz pleciem un pārlēcu ar to pāri grāvim un apmēram deviņas pēdas augstajam dzīvžogam uz tīrumu, kas, ņemot vērā karietes smagumu, nebija nekāds joks. Pēc tam pārlēcis atpakaļ — svešajai karietei garām —, es atkal biju uz ceļa. Tad steidzos pie mūsu zirgiem, paķēru katru savā padusē un, tāpat kā iepriekš, proti, ar divkāršu lēcienu turp un atpakaļ, dabūju arī tos prom, liku no jauna iejūgt un laimīgi nokļuvām iebrauca­majā vietā.

Vēl es varētu piebilst, ka viens no zirgiem — tāds dūšīgs, ne vecāks par četriem gadiem — gandrīz vai sagādāja man lielas nepatikšanas, jo, kad es otrreiz lēcu pāri žogam, kumeļš šņākdams un spārdīdamies pretojās tik straujai darbībai. Bet ar to es ātri tiku galā — iebāzu viņa pakaļkājas svārku kabatā.

Iebraucamā vietā mēs pēc šī starpgadījuma atvilkām elpu. Vedējs uzkarināja savu pasta ragu uz naglas pie pavarda, es apsēdos tam iepretī.

Un nu paklausieties, godājamie kungi, kas notika! Negaidot atska­nēja: «Teng, teng, tereng, teng!»

Mēs iepletām acis un pēkšņi sapratām, kāpēc važonis nebija varējis papūst ragā. Skaņas bija ragā iesalušas un sāka plūst tagad; pamazām atkusdamas, gaišas un dzidras tās pacēlās gaisā, parādīdamas pienācīgu godu važonim, jo šis krietnais cilvēks iepriecēja mūs ilgāku laika sprīdi ar brīnum jaukām melodijām, ragu pie mutes pat nepielikdams. Mēs noklausījāmies «Prūšu maršu», «Bez mīlestības un bez vīna», «Kad es ar savu bērīti», «Vakar vakarā, kad brālēns Mihels atnāca…» un vēl dau­dzas citas ziņģes, pat vakara dziesmu «Nu klusē visi meži…».

Ar šo tad beidzās viss skaņu atkušanas joks, tāpat kā es beidzu savu stāstu par ceļojumu Krievijā.

Gadās ceļotāji, kas reizēm ir spējīgi apgalvot daudz tāda, kas, no­pietni apsverot, ar īstenību nesaskan. Tāpēc nav nekāds brīnums, ja lasī­tājs vai klausītājs sliecas mazliet uz neticību. Ja nu gadītos arī manu lasītāju vidū tādi, kas apšaubītu teiktā patiesīgumu, tad man atliek viņus tikai no sirds nožēlot un lūgt labāk paiet sānis, iekams es sāku stāstīt par savām dēkām uz jūras, kas ir vēl brīnumainākas, bet tikpat patiesas.