ANDREJS NEKRASOVS - KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI

Sāku meklēt piemērotu braucamo sava iecerētā plāna īstenošanai un, iedomājieties, atradu. Tādu, kāds vaja­dzīgs. It kā speciāli man būvētu.

Tiesa, jahtai bija nepieciešams neliels remonts, bet manā tiešā uzraudzībā to drīz vien saveda kārtībā: nokrā­soja, uzcēla jaunus mastus, piestiprināja jaunas buras, atjaunoja apšuvi, saīsināja ķīli par divi pēdām, paaugsti­nāja bortus … Vārdu sakot — iznāca noņemšanās. To­ties tā vairs nebija nekāda jahta, bet — rotaļlietiņa! Klājs — četrdesmit pēdu. Tā sakot: «Skaidiņa jūras varā.»

Man nepatīk, ja sāk runāt pirms laika. Kuģi novietoju krastmalā, pārsedzu ar brezentu, bet pats pagaidām no­ņēmos, sagatavodamies ceļojumam.

Tāda pasākuma sekmes, kā jums zināms, daudzējādi atkarīgas no ekspedīcijas personālsastāva. Tāpēc es ar sevišķu rūpību izraudzīju savu pavadoni — vienīgo pa­līgu un biedru šajā ilgajā un grūtajā ceļā. Un, jāatzīstas, man palaimējās: mans vecākais palīgs Stanga bija cil­vēks ar brīnišķīgām garīgām īpašībām. Spriediet pats: augumā septiņas pēdas sešas collas, balss — kā tvaikoņa sirēna, cilvēks, kas apveltīts ar neparastu fizisku spēku, izturību. Turklāt teicamas zināšanas darba, neticami kautrīgs — vārdu sakot, viņam piemita viss, kas vaja­dzīgs pirmšķirīgam jūrniekam. Taču bija ari viena vaina. Viena, tomēr nopietna vaina: Stanga neprata svešvalo­das. Tas, protams, ir liels trūkums, tomēr es nenobijos. Apsvēru stāvokli, paprātoju, padomāju, parēķināju un pavēlēju, lai Stanga steidzami iemācās angļu sarunu va­lodu. Un, ziniet, viņš iemācījās. Ne jau bez grūtībām, to­mēr iemācījās trijās nedēļās.

5im nolūkam izvēlējos līdz tam nepazīstamu pasnieg­šanas metodi: savam vecākajam palīgam sagādāju divus skolotājus. Turklāt viens viņu mācīja no sākuma, no ābe­ces, bet otrs no beigām. Un iedomājieties, ar ābeci viņam neveicās, īpaši ar izrunu. Dienām un naktīm bez pārtrau­kuma mans vecākais palīgs Stanga mācījās pazīt grūtos angļu burtus. Un, ziniet, neiztika arī bez nepatikšanām. Reiz viņš sēdēja pie galda, pūlēdamies iegaumēt angļu alfabēta devīto burtu «ai».

— Ai… ai … ai… — viņš atkārtoja visādās variā­cijās arvien skaļāk un skaļāk.

To izdzirdēja kaimiņiene, nāca lūkoties, redz: pama­tīgs puisietis sēž un kliedz «ai». Nodomāja, ka nabadziņam slikti, ņēma un izsauca ātro palīdzību. Šie atbrauca. Uz­mauca puisim trako kreklu, es nākamajā dienā ar lielām pūlēm dabūju viņu laukā no slimnīcas. Starp citu, viss beidzās laimīgi: tieši pēc trim nedēļām vecākais palīgs Stanga man ziņoja, ka abi skolotāji viņu sagatavojuši līdz pusei un tādā veidā uzdevums izpildīts. Tajā pašā dienā precizēju izbraukšanas laiku. Mēs jau tā bijām no­kavējušies.

Beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis. Tagad šis noti­kums, iespējams, būtu pagājis neievērots. Taču tolaik tādi jūras braucieni bija neiedomājami… Tā sakot — sen­sācija. Nav brīnums, ka tajā dienā jau no paša rīta visa krastmala bija pilna ziņkārīgo bariem. Tur, ziniet, bija karogi, mūzika, vispārīga sumināšana … Es pārņēmu savā vadībā stūri un nokomandēju:

— Pacelt buras, atdot priekšējos galus, stūri pa labi!

Uzvijās buras, izpletās kā balti spārni, vējš tajās

ietriecās ar visu sparu, taču jahta, ziniet, nekust ne no vietas. Atbrīvojāmies no pakaļējās tauvas, neko nelīdz — stāvam. Redzu, kaut kas jādara. Šajā brīdī mums garām gāja velkonis. Paķēru ruporu, saucu:

— Ei, jūs tur, uz velkoņa! Paņemiet mūs tauvā, piķis un zēvele!

Velkonis mūs paņēma, sāka vilkt, šņāc un krāc, ūdens vien mutuļo gar pakaļvadni, šis gandrīz vai slienas stā­vus, bet jahta nekust ne no vietas. Kas noticis?

Pēkšņi kaut kas nobrīkšķēja, jahta sasvērās, es mirkli zaudēju samaņu, bet, kad atjēdzos, redzu — krastu ainava pavisam pārmainījusies, cilvēku pūlis nez kur pazudis,

ūdens kā nosēts cepurēm, tepat blakus peld saldējuma kiosks, uz tā jumta sēž jauns cilvēks ar kinokameru un griež kloķi.

Bet ap jahtu visgarām zaļa sala. Palūkojos pāri bor­tam — kļuva skaidrs: jahtas būvētāji bijuši pārāk pavirši, cēluši to no zaļiem dēļiem. Un, iedomājieties, pa vasaru borti izlaiduši saknes un jahta ieaugusi zemē. Es vēl pa­brīnījos: kur tādi krūmi radušies krastmalā? Nu, redziet. Jahta bija stingri būvēta, velkonis spēcīgs, trose izturīga. Pēc krietnāka pavilciena pusi no krasta atrāva ar visiem krūmiem. Ziniet, tāpēc jau arī nežāvētu kokmateriālu nav ieteicams lietot kuģu būvniecībā . ., Nav ko teikt, gadī­jums bija ļoti nepatīkams, bet, par laimi, viss beidzās labi, bez upuriem.

Es, protams, nebiju paredzējis aizkavēties, taču šoreiz neko nevarēju darīt. Gadījās, tā sakot, «forsmažors» — neparedzēti apstākļi. Vajadzēja izmest enkuru un attīrīt bortus. Ziniet, nav patīkami: ja ceļā negadīsies zvejnieks, tad pat zivis ņems un izsmies. Nevar taču kuģot ar visu muižu.

Kopā ar vecāko palīgu noņēmāmies ar šo darbu visu dienu. Jāatzīstas, nomocījāmies pamatīgi, izmirkām slapji, nosalām … Un, re, nakts jau nolaidusies pār jūru, debesis pilnas zvaigžņu, uz kuģiem glases nozvanīja pus­nakts stundu. Vecākajam palīgam atļāvu iet gulēt, pats paliku sardzē. Stāvu, iegrimis pārdomās par nākamā brauciena grūtībām un burvību. Un tā, ziniet, aizsapņo- jos, nemaz nepamanīju, kā pagājusi nakts.

No rīta mani pārsteidza briesmīgs gadījums: ar to avāriju biju zaudējis ne vien laiku, kas līdzīgs diennakts braucienam, bet zaudējis arī kuģa nosaukumu.

Jūs varbūt domājat, ka tādam nosaukumam nav nekā­das nozīmes? Nav taisnība, jaunais cilvēk! Kuģa nosau­kums ir tikpat svarīgs kā cilvēka uzvārds. Nav tālu jā­meklē piemērs: Gudrimelis, var teikt, ir skaists un ska­nīgs uzvārds. Bet ja mani sauktu, piemēram, par Jēra- dvēseli vai Murkšķi, kā vienu manu audzēkni … Vai es varētu iegūt tādu cieņu un uzticību kā tagad? Iedomā­jieties: tālbraucējs kapteinis Murkšķis … Tīrie joki!

Tāpat ir ar kuģiem. Ja nosauksiet kuģi par «Herku- lesu» vai «Varoni» — tā priekšā leduskalni paši pašķir­sies, bet pamēģiniet savu kuģi nosaukt par «Sili», tas klunkurēs pa jūru kā īsta sile un visniecīgākajos viļņos apmetīs kūleni.

Tāpēc no desmitiem vārdu pēc visrūpīgākās izvēles es izraudzījos tādu, kas cienīgs būt par manas skaistules jahtas nosaukumu. Es nosaucu jahtu par «Nebēdu», Sla­venam kuģim lai būtu slavens vārds. Tas tik ir vārds, ar kuru nav kauns doties pa okeānu okeāniem! Es pasūtīju vara lējuma burtus un pats piestiprināju tos pie jahtas pakaļvadņa dē|a. Spoži nospodrināti, tie-mirdzēja kā ugu­nīm apgaismoti. No pusjūdzes attāluma varēja saredzēt: «Nebēda».

Un redziet, tajā nelaimīgajā dienā, rīta pusē, es viens pats stāvu uz klāja. Jūra ir pavisam mierīga, ostā vēl nav sākusies rosme, pēc negulētās nakts mācas virsū miegs… Pēkšņi redzu — pukšķēdams mums tuvojas ostas velko­nis, nāk tieši mums klāt un — uzsviež uz klāja laikrakstu paku! Godkāre, protams, zināmā mērā ir netikums. Tomēr mēs visi esam cilvēki, tikai cilvēki, kā mēdz teikt, un kat­ram, ziniet, patīkami, ja par viņu raksta avīzē. Jā-ā..Tad es atvēru avīzi un lasīju:

«Negadījums, kāds vakar notika ar kapteiņa Gudri­meļa jahtu, kad tā startēja ceļojumam ap zemeslodi, pār­liecinoši attaisnoja oriģinālo jahtas nosaukumu …»

Es mazliet apmulsu, jāatzīstas, īsti nesapratu, ko tas nozīmē. Paķeru otru avīzi, trešo … Beidzot vienā manu ievērību saista fotouzņēmums: kreisajā stūrī es, labajā mans vecākais palīgs Stanga, vidū mūsu skaistā jahta, un zem fotouzņēmuma paraksts: «Kapteinis Gudrimelis un jahta «Bēda», ar kuru viņš dodas …»