ANDREJS NEKRASOVS - KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI

Tad es nolēmu, ka labāk — tālāk no grēka. Pieprasīju eksportostā instrukciju vāveru jautājumā, bet, lai pasar­gātos no ļaundariem, sāku rīkoties pats: sadabūju ozola koka laipu, tās vienu galu pabāzu zem noliktavas vār­tiem, otru galu — zem kajītes durvīm un pavēlēju vecā­kajam palīgam piekraut jahtu ar balastu.

«Bēda» iegrima ūdenī līdz falšbortam, laipa saliecās kā atspere un tikai ar maliņu galā turējās zem durvīm. Pirms gulētiešanas pārbaudīju, vai ar šo ierīci viss kār­tībā, un mierīgs likos slīpi. Pat sardzi neizliku — nebija vajadzīgs. Un tā, ziniet, uz rīta pusi šie klāt. Es dzirdu piesardzīgus soļus, durvju čīkstēšanu, tad pēkšņi — trali! — laipas gals izspruka no durvju apakšas un at­liecās …

Izeju laukā — un ieraugu: mana katapulta iedarbo­jusies un kā vēl! Krastā bija raidstacija, un tie nelieši tika uzsviesti pašā augšā, masta galā. Viņi tur bija

aizķērušies aiz biksēm, karājas un kliedz, ka visa pilsēta skan.

Kā viņus noņēma no turienes — nezinu, netiku re­dzējis.

—Bija patlaban pienākusi no ostas atbilde ar norādī­jumu vāveres nodot Hamburgā. Tur bija tāds slavens Hadenbeka zooloģiskais dārzs, kas uzpirka dažādus zvērus.

Man jau bija izdevība jums stāstīt par dažām priekš­rocībām sporta burāšanā. Tad tu esi pats savs kungs:

kur gribi, tur burā. Bet, ja esi iepiņķējies ar kravu, tai tikpat kā ormanis: groži gan rokās, bet jābrauc, kur pavēl.

Piemēram, ar to Hamburgu. Vai tad es labprāt būtu turp burājis! Ko tad neesmu tur vēl redzējis! Vai šucma- ņus? Nu, ziniet, ar to kuģošanu tagad viss sarežģāš, ro­das visāda tirdznieciska sarakstīšanās, apsvērumi par kravas drošību, tur muitas formalitātes kārtojamas, jo īpaši Hamburgā …

Bet, ja pavēlēts, tad arī jāpaklausa. Atdzinu «Bēdu» Hamburgā, piestājos pie krasta, pats mazliet uzposos un devos meklēt Hadenbeku. Ierados zvērnīcā. Tur, ziniet, gan ziloņi, gan tīģeri, gan krokodili, gan putns marabu, gan tā pati vāvere tup turpat būri. Un vēl kāda vāvere, nav kā manējās! Manējās sliņķes tup rūmē, rij halvu, bet šai vāverei uztaisīts tāds griezeklis, un šī tur visu laiku skrien kā ar uzgrieztu atsperi, kā vāvere ritenī, lec visu laiku un griežas. Nenoskatīties!

Jā-ā, nu tad es sameklēju pašu Hadenbeku, pateicu, kas esmu, un paskaidroju, ka man uz jahtas ir pilna krava ar dzīvām vāverēm par pieņemamu cenu.

Hadenbeks palūkojās griestos, sakrustoja rokas uz vēdera, sāka ritināt īkšķus.

— Ak vāveres, — viņš saka, — tādi zvēriņi ar astēm un ausīm? Kā ne, zināmi. Tātad jums ir vāveres? Nu labi, es ņemšu. Tikai mums, ziniet, ir stingri noteikumi par kontrabandu. Vai dokumenti par vāverēm ir kārtībā?

Es ar pateicību atcerējos norvēģus un uzliku galdā dokumentus.

Hadenbeks sameklēja brilles, izvilka mutautiņu, ne steigdamies noslaucīja stiklus. Pēkšņi nez kur gadījies, kur ne — hameleons. Uzlēca uz galda, izbāza mēli, pa­ķēra ar to dokumentus un pazuda. Es tam pakaļ. Kur nu!

Hadenbeks salocīja brilles, noplātīja rokas.

— Bez dokumentiem nevaru, — viņš saka, — labprāt būtu ņēmis, taču nevaru. Pie mums šajā ziņā ir ļoti stingri.

Es uztraucos, gribēju jau strīdēties. Bet, redzēdams, ka neko nevarēs panākt, gāju prom. Tuvojos piestātnei;

redzu — uz jahtas kaut kas nav kārtībā. Apkārt ziņkā­rīgo bars, uz klāja šucmaņi, muitas vīri, ostas ierēdņi … Mācas virsū manam vecākajam palīgam, bet šis stāv vidū un lamādamies turas pretī.

Izlauzos cauri pūlim, nomierināju ierēdņus un dabūju zināt, ko šie grib. Izrādījās, ka pēkšņi viss nepatīkami sa­režģījies. Hadenbeks jau piezvanījis uz muitu, šie sa­meklējuši kādu tur likuma pantu, apvaino mani, ka es nelikumīgi ievedis lopus, un draud atņemt kuģi ar visu kravu . . .

Man nebija ko iebilst: dokumenti tiešām pazaudēti, īpašas atļaujas ievest vāveres nebija. Ja teikšu patiesību,

kas ticēs? Nekādu pierādījumu nav, taču noklusēt — vēl sliktāk.

Vārdu sakot, redzu, ka slikti.

«Ek,» nodomāju, «lai notiek kas notikdams! Kā jūs, tā es ari!»

Noraustīju uz leju formas svārkus, izstiepos un pa­šam galvenajam ierēdnim paziņoju:

— Jūsu prasības, ierēdņu kungi, nav pamatotas, jo starptautiskajās jūrniecības tiesībās ir paredzēts punkts, pēc kura pastāvīgajos kuģa priekšmetos ietilpst enkuri, glābšanas laivas, izkraušanas un glābšanas ierīces, sa­karu līdzekļi, signālierīces, kurināmais un dzinējierīces tādā vairumā, kā vajadzīgs drošai kuģošanai, šie priekš­meti nav apliekami ar nodevām un īpaši nav jānoformē.

— Pilnīgi jums piekrītu, — šis atbild, — bet vai jūs, kaptein, nebūtu tik laipns paskaidrot, pie kādas nosaukto priekšmetu kategorijās jūs pieskaitāt savus dzīvniekus?

Mani gandrīz iedzina strupceļā, bet redzu — atkāp­ties vairs nevar.

— Pie pēdējās kategorijas, ierēdņa kungs, pie dzinēj- ierīcēm, — es atbildēju un pagriezos uz papēža.

Ierēdņi sākumā apjuka, tad ņēmās čukstēties, un gal­venais atkal iznāca priekšā.

— Mēs, — viņš saka, — labprāt atteiksimies no sa­vām likumīgajām pretenzijām, ja jūs varēsiet pierādīt, ka lopi, kas atrodas uz jūsu kuģa, tiešām kalpo jums par dzinējierīcēm.

Saprotiet pats, tādu būšanu nav tik viegli pierādīt. Ko tur pierādīt — ka tikai laiku varētu novilcināt!

— Redziet, — es saku, — dzinējierīces galvenās da­ļas atrodas krastā remontā, rīt ar jūsu atļauju došu jums iespēju pārliecināties par to.

Viņi aizgāja. Bet redzu, šie atstājuši pie «Bēdas» po­licijas kuteri zem pilna tvaika, lai es pa to jucekli neaiz- muktu. Saprotiet, es, ieslēdzies kajītē, atcerējos to Haden- beka vāveri, paņēmu papīru, cirkuli, lineālu un sāku zī­mēt.

Pēc stundas mēs kopā ar Stangu aizgājām pie kalēja

mmm m.. »-

un pasūtījām divus ratus, kādi ir tvaikoņiem, bet trešo tādu kā dzirnavām. Tikai dzirnavu ratam pakāpieni ir ārpusē, bet mēs tos ielikām iekšā un abās pusēs likām apsist sietu. Kalējs gadījās tāds apķērīgs, saprātīgs. Uz­taisīja visu laikā.

Otrā dienā no paša rīta šo ierīci atvedām uz «Bēdas» Tvaikoņa dzenratus piestiprinājām pie bortiem, bet dzir­navu ratu pa vidu, tad savienojām visus trīs ratus ar ko­pēju asi un ielaidām vāveres.

Šie grauzēji, ziniet, gaismā un svaigā gaisā gluži ap­stulba, sāka skriet kā traki cits pēc cita pa dzirnavrata iekšpuses kāpnēm. Visa mūsu mašinērija sakustējās, un

«Bēda» bez burām drāzās uz priekšu tā, ka policisti ar savu kuteri tik tikko varēja mūs panākt.

Cilvēki no visiem kuģiem nolūkojas uz mums ar tāl skatiem, krastā bija ļaužu drūzma, bet mēs drāžamies, ka viļņi vien šķist uz visām pusēm.

Tad pagriezāmies atpakaļ, pielaidām pie krasta. At­nāca tas pats ierēdnis pavisam uztraukts. Kliedz, lamā jas, bet neko mums nevar padarīt.

Vakarā ar automobili atdrāzās pats Hadenbeks. Iz­kāpa no mašīnas, nostājās, paskatījās apkārt, salika ro­kas uz vēdera, pagrozīja īkšķus.

— Kapteini Gudrimeli, vai tās ir jūsu vāveres? — viņš vaicāja. — Ak jā, atceros. Kādā cenā jūs tās vēr­tējat?

— Redziet, — es viņam saku, — te par cenu nav runa Jūs taču zināt, ka vāveru dokumenti nozaudēti.

— Ek, ko nu, kaptein, — viņš iebilda, — nebēdājiet, neesat taču nekāds puika, jums jāsaprot — mums ar tā­dām būšanām ir vienkārši. Sakiet cenu …