ANDREJS NEKRASOVS - KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI

Tagad redzu — Ir gan gadījies matrozis! Nejēdz ne ī, ne bē! Es vispār esmu mierīgs cilvēks, taču nu ari lani pārņēma niknums.

— Ei, Fuks, — es viņam saku, pie velna, kas jūs s-at par matrozi?

— Es jau arī neesmu matrozis, — viņš atbild, — es oreiz uzsēdos uz sēkla, un draugi man ieteica mainīt kli- latu . . .

— Paga, paga, — es viņu pārtraucu, — kāpēc tad Stanga man iegalvoja, ka jūs esot karšu speciālists?

— Šajā ziņā — kas ir, tas ir, — viņš atbild. — Kārtis Ir mana specialitāte, kārtis — mana maize, tikai ne jūras kartes, bet, piedodiet, spēļu kārtis. Un, ja gribat zināt, esmu pēc profesijas kāršu spēles blēdis.

Es kļuvu vai mēms.

Nu padomājiet pats, ko lai ar viņu iesāku?

Sūtīt atpakaļ uz krastu — tas nozīmē atkal zaudēt dienas. Vējš pieņemas, tā tikai skaties, uznāks vēl vētra, siļķes var izklīst kur kura. Otrkārt, vadāt līdzi šo blēdi par neko — arī nav nekāda prāta: viņš nekā nesa'prot no jūr­nieku pavēļu terminiem, nesajēdz neko no takelāžas. Es gandrīz nezināju, ko darīt.

Tad man ienāca prātā lieliska ideja. Ziniet, man rei­zēm vaļas brīžos patīk izlikt pasjansu, spēļu kārtis bija līdzi. Es steidzīgi vien piestiprināju pie katra takelāžas priekšmeta pa kārtij, turēju jahtu stingri pie vēja un at­sāku manevrēšanu.

— Sagatavoties halzēšanai! Palaist vaļā pīķa trij­nieku, pievilkt ercena kalpu, uztīt krusta desmitnieku . ..

Un ziniet, halzēšana izdevās lieliski, šis Fukss tiešām tā pazina kārtis, ka dažkārt arī tumsā prata atrast vaja­dzīgo kārti.

Tā nu mēs burājam tālāk. Kreisējarn. Vējš pūš stiprāk. Citādi nebūtu nekādas vainas, bet uztraucos par siļķēm. Ej nu sazini, kā tās panes laika apstākļu maiņas? Bet man jau nebija nekur jāskrien, krava nebija steidzama, kāpēc man riskēt? Nolēmu ostā pagaidīt.

Netālu no Vaita salas es pagriezos pa labi un burāju uz Sautemptonu, uz Angliju. Izmetu enkuru reidā, atstāju Stangu, lai sargā siļķes, bet mēs abi ar Fuksu iesēdāmies ivā un pielaidam pie krasta. Izkāpām brīnišķīgā vietā: īle nopļauta vienādi līdzena, celiņi nokaisīti ar smiltīm n visur skaisti žodziņi un uzraksti: «Šeit staigāt aiz- egts, Arčibalda Dendija muiža».

Mēs tikko bijām izkāpuši, vēl nepaguvām soli paspert, ad mūs ielenca frakoti džentlmeņi ar cilindriem un bal- im kaklasaitēm. Vai nu misters Dendijs ar ģimeni, vai rlietu ministrs ar svītu, vai slepenpolicijas aģenti — pēc pģērba spriežot, netieku gudrs. Viņi pienāca tuvāk, sa- ^eicinājās, sāka runāt, — un vai zināt, kas tie bija? Iz- idās, ka viņiem ir tādi ubagi. Tāpat lūgt dāvanas .nglijā stingri aizliegts ar likumu, bet, ja frakā ģēries, — lūdz. Ja kāds arī ko ziedo, tas nozīmē, ka džentl- īenis palīdzējis džentlmenim, jo tiek uzskatīts, ka bagu nav.

Es iedevu viņam mazliet sīknaudas un gāju tālāk, 'ēkšņi nāk pretī vēl viens. Tik garš, it kā būtu versti nori- is. Pienāk klāt. Viņš noņem cilindru un paklanās pēc vi- iem ceremonijas likumiem. Es, protams, pagrābu kabatā, ivilku divas kapeikas un iemetu viņa cilindrā. Gaidīju, a viņš teiks paldies, bet, iedomājieties, viņš pietvīka, no- ņācās, ielika monokli acī un visai iespaidīgi noteica:

— Arčibalds Dendijs, eskvairs. Ar ko man tas gods?

— Tālbraucējs kapteinis Kristaps Gudrimelis, — es itbildēju.

— Ļoti patīkami, — viņš saka. — Aizsargājieties, ;apteini!

Es gribēju atvainoties, bet ko nu vairs! Redzu — par r ēlu. Ko tur var atvainoties! Viņš nolika cilindru zālītē, īometa fraku … Es arī, ziniet, nolēmu aizstāvēties: no- netu svārkus, ieņēmu kaujas pozīciju.

Arī Fukss nezaudēja aukstasinību, uzņēmās tiesneša ^ienākumus, pagāja mazliet sānis un pilnā kaklā uz­sauca:

— Sekundanti, auts! Gongs!

Misters Dendijs sāka lēkāt, elst, vicināt dūres. Ziniet, ipmēram tā, kā puikas spēlē tvaika lokomotīves. Un šis lāca virsū. Man arī tad vajadzēja pastrādāt ar dūrēm.

Man nepatīk ļaut vaļu rokām, taču šoreiz bija bokss, dižciltīgs cīniņš, — es jau atvēzējos … un tikko noturējos neiesitis.

Redzu — nelāga būšana: tā kā mūsu augumi nebija vienādi, tad, lai kur vērstu sitienu, tik un tā būtu trāpījis zemāk par vidukli. Bet tāds sitiens, ziniet, nav pēc notei­kumiem atļauts. Šis atkal zvetē pa gaisu pāri manai ce­purei. Un ari pa tukšo. Tā pirmais raunds beidzās neiz­šķirti.

Bet cīņu vajadzēja kaut kā novest līdz galam, un šajā ziņā mūs izglāba Fukss.

Kaptein, lūdzu, — viņš saka un pieliec savus plecus.

Es uzlēcu viņam jāteniski uz pleciem un redzu — pa isam cita būšana. Tagad es biju, tā sakot, tikpat garš kā īretinieks un varēju cīnīties likumīgi. Fukss tikai lēkā un iecas uz kautiņu. Nu, es redzu, laiks rīkoties.

— Uz priekšu, Fuks! — es viņam uzsaucu.

Viegli viņam nebija, tomēr braši ierēcās:

— Gongs!

Un mēs sākām no jauna .. .

Misters Dendijs kāvās lieliski. Es dabūju pamatigu litienu pa virsdeguni, bet šajā brīdī atcerējos jaunību, ecirtu papēžus Fuksam sānos, pārgāju infaitingā un Ievu pretiniekam apdullinošu operkotu.

Viņš brīdi sastinga, aizvēra acis, nolaida rokas gar Jāniem un pēkšņi nogāzās kā masts. Fukss izņēma viņam īo vestes kabatas pulksteni un skaļi skaitīja sekundes. 3 ēc kādām četrdesmit minūtēm misters Dendijs atžilba. Rīvēja vaigu, izbrīnījies lūkojās apkārt, ieraudzīja mūs. Dielēca kājās un ņēmās sakārtot savu apģērbu.

Es otrreiz stādījos viņam priekšā, atvainojos, paskaid- "oju, kā radies pārpratums. Nu, ziniet, tad mēs salīgām nieru. Iepazināmies. Paspiedām viens otram roku, apru­nājāmies, kļuvām pat draugi. Tad apskatījām viņa muižu, iegājām mājās, izdzērām tasi tējas, brīdi pasēdējām pie kamīna un devāmies pie manis uz «Bēdas».

Misters Dendijs apskatīja manu jahtu, bija sajūsmi­nāts un skaitīja uz pirkstiem:

— Šodien ir ceturtdiena … tātad rīt — piektdiena, parīt — sestdiena … Mister Gudrimeli, — viņš negaidot iesaucās, — pats liktenis jūs atsūtījis šurp! Svētdien mums ir lielas nacionālas sacīkstes. Jums tajās jāuzvar. Es pats iešu kopā ar jums, un šoreiz misters Bolduins iz­gāzīsies.

Taisnību sakot, es uzreiz netiku gudrs, par ko misters Dendijs runā, bet tad viņš paskaidroja. Izrādās, ka viņam ir kaimiņš, misters Bolduins. Un ar šo Bolduinu viņi allaž visādi sacenšas: kurš ir slavenāks, kam skaistāk sasiets

kaklauts, kuram labāka pīpe… Tas tomēr tikai tā starp citu, svarīgākais strīds viņiem bija par jahtām. Izrādās, ka abi ir kaislīgi burātāji un, kad pienāk sacīkstes, visu ar mieru atdot, lai tikai otrs paliktu ar garu degunu.

Nu, ziniet, šis Dendijs ar lietpratēja acīm palūkojās uz manu «Bēdu», novērtēja tās labās īpašības un saprata, ka ar tādu jahtu jebkurās sacīkstēs, jebkuros laika ap­stākļos uzvara ir droša. Jā-ā.

Vispār — viņš pierunāja mani piedalīties sacīkstēs.

— Iesim, — viņš saka. — Sacīkstes būs interesantas, jahta jums ir lieliska, un ticiet, ko saka džentlmenis, jūs iegūsiet lielo karaļa balvu un mazo admirāļa Nelsona balvu.

Pēc balvām neesmu diezin kā dzinies, bet nu tā, sa­cīkstēs, kāpēc lai nepiedalītos? Jahta ir brīnišķa, ko­manda laba, un pats arī neesmu pirmoreiz pie stūres. Iz­redzes ir …

Es jau gribēju piekrist, taču uzreiz atcerējos: siļķes ..„ Kur lai tās liek? Paskaidroju misteram Dendijam, ka ne­varu izrīkoties ar jahtu, ka siļķu dēļ esmu saistīts ar kā­jām un rokām. Sākumā viņš apjuka, pēc tam apsolīja no­kārtot arī to. Un, iedomājieties, tiešām nokārtoja. Tajā pašā dienā es dabūju atļauju un ievadīju visu baru Ports- mutas admiralitātes dokā.