ANDREJS NEKRASOVS - KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI

Nu, es pateicu krietnu cenu; viņš gan savilka uzacis, bet netirgodamies samaksāja naudu, pievāca vāveres ar visiem ratiem un promiedams apvaicājās:

— Ar ko jūs tās barojat?

— Ar halvu un ananasiem, — es atbildēju un atsvei cinājos.

Man tas Hadenbeks nepatika. Vispār nepatika arī Hamburga.

Holandē es nemaz negribēju iegriezties. Neievēro­jama zeme un ceļotājā lielu interesi nerada. Tur ir tikai trīs ievērojamas lietas: Holandes sodrēji, Holandes siers un Holandes siļķes.

Mani, kā jau jūrnieku, protams, interesēja siļķes, un s nolēmu iegriezties Roterdamā, iepazīties ar siļķu lirdz iecību.

Viņiem šajā ziņā ir plašs vēriens. Tur siļķes zvejo, āla, marinē, svaigas siļķes saldē, dzīvas siļķes var no- irkt un ievietot akvārijā.

Un sevišķi pārsteidza tas, ka holandieši šai jautājumā, cīm redzot, zina kādu īpašu noslēpumu. Kā gan citādi ar izskaidrot šādu netaisnību. Arī skoti, piemēram, mē- ināja zvejot siļķes. Iemeta tīklus, izvilka — tie pilni ar iļķēm. Protams, viņi kļuva priecīgi, bet, kad labāk ielū- ojās, apskatīja, nogaršoja, atklājās, ka it visas gadīju- ās — Skotijas siļķes.

Arī norvēģi mēģināja. Norvēģi ir plaši pazīstami, n'rmšķirīgi zvejnieki, taču šoreiz viņiem tāpat nekas ne- znāca. Nu iemeta tīklus, izvilka, apskatījās — ir gan siļ­ķes, tikai galīgi visas Norvēģijas siļķes.

Bet holandieši jau nez cik gadu zvejo un zvejo, un vi- īiem visu laiku patrāpās dažādu šķirņu Holandes siļķes, /iņi tad, protams, to izmanto: pārdod savas siļķes, kur nen iespējams — gan Dienvidāfrikā, gan Ziemeļame­rikā …

So jautājumu es pamatīgi'izpētīju, un pavisam negai- iot man izdevās nokļūt pie svarīga atklājuma, kas pa- natos pārgrozīja mana ceļojuma sākotnējo plānu. Pēc /airākiem novērojumiem es ar sevišķu precizitāti nācu pie slēdziena — katra siļķe ir zivs, bet katra zivs nav siļķe.

Un ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka nav nekādas jēgas šķiest milzīgus līdzekļus, siļķes stūķēt mucās, kraut kuģos un pēc vaja­dzības atkal izkraut. Vai tad nav vienkāršāk siļķes sadzīt barā vai ganāmpulkā — kā nu patīk, tā nosauciet — un dzīvā veidā dzīt uz paredzēto vietu?

Ja katra siļķe ir zivs, tad noslīkt tā nevar. Zivīm pie­mīt īpašība, ka tās dzīvo ūdenī, vai ne? No otras puses, ja tai pieklīst klāt kāda cita zivs, tad, kā zināms, katra zivs taču nav siļķe. Nav nekāda lielā māka to pazīt, at­šķirt, aizdzīt prom, pabaidīt vai pat — iznīcināt.

Pielietojot veco paņēmienu, siļķu pārvadāšanai bija vajadzīgs milzīgs preču kuģis ar lielu komandu un sarež­ģītu mehānismu, turpretī pēc jaunā paņēmiena tādu uz­devumu var veikt jebkurš kuģītis, ne lielāks par manu «Bēdu»,

Tā ir teorija, kā teikt. Bet vilinoša teorija, un es no­lēmu savus apsvērumus pārbaudīt praksē. Tūliņ arī gadī­jās tāda iespēja: uz Aleksandriju Ziemeļāfrikā vajadzēja nogādāt lielāku vairumu siļķu. Tās jau bija nozvejotas, vajadzēja tikai iesālīt, bet es iejaucos. Siļķes palaida vaļā, sadzina barā, mēs pacēlām buras un devāmies ceļā. Stanga nostājās pie stūres, es nosēdos priekšgalā uz bugsprita ar garu rīksti rokās un, tiklīdz manīju kādu svešu zivi. tā sadevu šai pa žaunām, tikai pa žaunām!

Un, ziniet, izdevās lieliski: mūsu siļķes iet barā, ne naz neslīkst, ātri virzās uz priekšu. Mēs tikko varam tikt īdzi. Arī svešas zivis nelien klāt. Dzinām tā vienu lienu — nekas. Bet, kā pienāk nakts, jūtu — grūti: nogur linoši visu laiku tā uzmanīt, acis neiztur, un, galvenais, īav laika gulēt. Viens aizņemts ar siļķēm, otrs pie stūres ;ikko spēj izgrozīt jahtu. Nu, vienu dienu, divas mēs būtu ar piespiešanos galā tikuši, bet šoreiz ceļš bija garš, ^riekšā okeāns, tropiskie platuma grādi. . . Vārdu sakot, jūtu, ka netiksim galā, ka izgāzīsies viss pasākums.

Es tad apsvēru un nolēmu pieņemt uz jahtas vēl vienu :ilvēku — matrozi. Un, ziniet, iznāca tieši izdevīga vieta: nēs jau bijām iegājuši Anglijas kanālā, priekšā Fran- :ija, Kalē osta, bet Kalē ir allaž pilna ar jūrniekiem, kuri neklē darbu. Var izvēlēties, kādu vien gribi: gan gald­nieku, gan bocmani, gan pirmšķirīgu stūrmani. Daudz neprātodams, piegriezu tuvāk krastam, jahtu noliku dreifā, izsaucu locmaņa kuteri un aizsūtīju Stangu uz krastu pēc matroža.

Te nu gan es pielaidu kļūdu: komandas izraudzīšana ir nopietns, atbildīgs uzdevums. Stanga, protams, ir centīgs puisis, bet vēl jauns, nav pieredzes. Vajadzēja jau pašam ar matroža izraudzīšanu nodarboties, bet, no otras puses, te uz klāja arī neiznāk laika gumiju stiept: tāda dzīvu siļķu pārdzīšana tomēr ir pavisam jauns pasākums. Un, kā jau allaž, tādos jaunos pasākumos ir savas grūtības. Visur jābūt klāt vērīgai acij. Tiklīdz tu, cilvēks, aiziesi prom, nepieskatīsi — viss ganāmpulks var izklīst. Nu tad zaudējumi neizbēgami: blamāža pa visu pasauli, un, gal­venais, var sagandēt tādu brīnišķīgu, derīgu pasākumu.

Tā jau, ziniet, mēdz būt: ja uzreiz neizdodas, tad otr reiz neviens vairs netic un neļauj pat izmēģināt.

Jā. Nu labi. Aizsūtīju Stangu uz Kalē, pats izliku krēslu uz klāja un atlaidos. Ar vienu aci lasu, ar otru — vēroju siļķes. Ganās zivtiņas, draiskojas, mirdzina zvīņas saulē.

Pievakarē atgriežas Stanga un atved līdzi matrozi.

Es ielūkojos, pēc izskata puisis — neko teikt. Ne visai jauns un ari ne visai vecs, tiesa, pamazs no auguma, bet no acīm redzams — veikls zellis, arī bārda viņam kā jū­ras laupītājam. Tie nu gan, kā stāsta, esot lielākoties rud­bārži, bet šis tipisks tumšmatis. Izglītots, nesmēķētājs, tīri apģērbies, prot četras valodas — angļu, vācu, franču un krievu valodu. Tas manu vecāko palīgu jo īpaši saval­dzinājis— pats viņš tajā laikā bija palaidies, jau sācis aizmirst angļu valodu. Jaunajam matrozim bija dīvains uzvārds — Fukss, bet uzvārdu pats nevar izvēlēties, un Stanga man vēl pačukstēja, ka šis Fukss esot zelta ga­bals, nevis matrozis: esot liels karšu speciālists.

Es pavisam samierinājos: ja jau ir karšu speciālists, tad katrā ziņā jūrnieks, varēs pie stūres pastāvēt un ari sardzē patstāvīgi dežurēt.

Vārdu sakot, es piekritu. Ierakstīju Fuksu kuģa ruļļos, paskaidroju, kas būs darāms, uzdevu vecākajam palī­gam, lai viņš ierāda tam vietu kajītē. Pēc tam uzvilkām buras, pagriezāmies un devāmies tālāk.

Un, ziniet, īstajā reizē bijām pieņēmuši cilvēku. Visu laiku mums paveicās: vējš pūta no muguras, bija īsts fordevinds. Bet nu sāka pūst tieši pretī, tā sakot — «purna- vinds». Citkārt es laikam būtu taupījis spēkus, būtu pali­cis dreifā vai izmetis enkuru, bet šoreiz, paši varat saprast, bija siļķes! Šīm vējš neko nekait, peld pilnā gaitā, it kā nekas nebūtu bijis, tātad arī mēs nevarējām atpalikt. Va­jadzēja lavēt jeb kreisēt, iet zigzagiem. Ar svilpienu uz­saucu visus augšā. Stangu norīkoju ganīt siļķes, pats no­stājos pie stūres, uzņēmu gaitu un nokomandēju:

— Sagatavoties halzēšanai!

Paskatos — mans Fukss stāv kā svece, rokas kaba tās, ar interesi raugās burās.

Tad uzsaucu tieši viņam.

— Fuks, novilkt grotburu!

Viņš satrūkās, apjucis palūkojās uz mani un — sāka vilkt kubrikā visu pēc kārtas: glābšanas riņķus, rezerves virves, lukturus. Pagrieziens, protams, neizdevās, nogu­lējām . . .

— Atlikt! — es uzsaucu.

Tad viņš visas mantas atkal izvilka laukā un sakrāva ie paša falšborta.