ANDREJS NEKRASOVS - KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI

Nu, ziniet, norvēģi jau krita izmisumā, bet es īstajā brīdī klāt. Stūrēju tā, lai neaizķertu mastus, bet Stanga grābj cietušos tieši aiz apkakles pa divi uzreiz. Astoņas reizes tā pārgājām pāri buriniekam un izvilkām visus — sešpadsmit cilvēkus ar kapteini priekšgalā.

Kapteinis bija mazliet dusmīgs: viņam jāatstāj kuģis

pašam pēdējam, bet Stanga tādā steigā un vēl tumsā ne­bija ievērojis, ka sagrābis viņu pirmo. Protams, neglīti bija iznācis, bet ko lai dara, visādi gadās .. . Un, tikko mēs pēdējo pāri bijām nocēluši, skatos, veļas virsū devī­tais vilnis. Uzdrāzās, iekaucās, un skaidas vien pašķīda uz visām pusēm no nelaimīgā kuģīša.

Norvēģi noņēma cepures, stāv un dreb uz klāja. Nu, mēs jau arī palūkojāmies . .. Pēc tam pagriezām jahtu, uzņēmām kursu un pilnā gaitā devāmies atpakaļ uz Nor­vēģiju.

Uz klāja bija tik biezs, ka ne pakustēties, taču norvēģi neteica nekā, šķita pat apmierināti. Saprotams: kaut cieši sablīvēti un drebēdami, tomēr labāk nekā tādā laikā pel­dēties.

Jā . . . Palīdzējām norvēģiem, izglābām viņus. Te tev nu bija «Bēda»! Citam bēdas, citam, tā teikt, brīnumaina izglābšanās no bojā ejas.

Un viss atkarīgs no atjautības! Tāljūras gaitās, jau­nais cilvēk, ja gribat būt labs kapteinis, nekad neko nelai­diet garām, izmantojiet savā labā katru izdevību, pat savu slimību, ja vien rodas tāda iespēja. Tādas tās lie­tiņas!

Atgriezāmies Norvēģijā, Stavangeras pilsētā. Šie jūr­nieki bija labi cilvēki un uzņēma mūs lieliski.

Man un manam vecākajam palīgam ierādīja labāko viesnīcu, mūsu jahtu nokrāsoja uz sava rēķina ar visdār­gāko krāsu. Ko nu par jahtu, neaizmirsa pat vāveres: iedeva mums dokumentu, noformēja tās par kravu, pēc tam ieradās apvaicāties:

-— Ar ko pavēlēsiet barot jūsu jaukos dzīvniekus?

Ar ko barot? Šai jautājumā biju galīgs nejēga, ar vāverkoplbu nekad nebiju nodarbojies. Pavaicāju Stan- gam, šis saka:

— Skaidri nezinu, bet, cik atceros, — ar riekstiem un priežu čiekuriem.

Un iedomājieties, kāda sagadīšanās: es gluži labi varu sarunāties norvēģiski, bet šos divus vārdus biju aiz­mirsis. Uz mēles gan ir, taču atcerēties nevaru. It kā būtu izsisti no atmiņas. Gudroju, gudroju, ko lai dara. Beidzot izdomāju: aizsūtīju Stangu kopā ar norvēģiem uz pārti­kas veikaliņu.

— Apskatieties, varbūt atradīsiet ko piemērotu, — saku.

Viņš aizgāja. Pēc tam atgriezās un ziņoja, ka viss ir kārtībā: atradis gan riekstus, gan čiekurus. Jāatzīstas, mani mazliet pārsteidza, ka veikalā tirgojas ar čiekuriem, bet svešā zemē — ej nu sazini! Nodomāju: varbūt patvāra sildīšanai vai, teiksim, eglīšu pušķošanai, varbūt citām vajadzībām?

Vakarā eju uz ostu paskatīties, kā veicas ar «Bēdas» krāsošanu, ielūkojos rūmē, kur ir vāveres, un ko jūs do­mājat! Stanga bija kļūdījies, taču varen izdevīgi kļūdī­jies!

Skatos — sēž manas vāveres kā vārdadienas svinībās un pilnu muti tiesā nost riekstu halvu. Tā halva bundžās, bet uz katras bundžas vāka uzzīmēts rieksts. Bet ar čie­kuriem vēl jo labāk: čiekuru vietā šie atveduši ananasus. Nudien, kas nezina, viegli var sajaukt. Tiesa, ananasi ap­mēru ziņā ir lielāki, bet citādi ļoti līdzīgi, arī smarža tāda pati. Kad Stanga tajā veikaliņā tos ieraudzījis, viņš parā­dījis ar pirkstu uz vienu otru pusi, un tā tas iznācis …

Norvēģi vadāja mūs pa teātriem, pa muzejiem, iepa­zīstināja ar visu ievērojamāko pilsētā. Starp citu, parā­dīja mums dzīvu zirgu. Tas viņiem ir liels retums. Brauc viņi arī automobiļos, taču lielākoties iet kājām .. . Zemi apstrādāja toreiz paši saviem spēkiem, ar rokām, tāpēc zirgi nebija vajadzīgi. Jaunākos eksportēja, kas vecāki — tie nosprāga, bet pāri palikušie atrodas zooloģiskajā dārzā, gremo sienu un sapņo.

Ja tur izved zirgu pastaigāties, tūliņ tam apkārt sa­lasās pūlis, visi to apskata, klaigā, traucē kustību ielās. Apmēram tā kā pie mums, ja pa ielu pastaigātos žirafe, tad arī, manuprāt, milicijas staršina nezinātu, kādu gaismu lai ieslēdz ielu krustojumā.

Pie mums zirgs nav nekāds brīnums. Es pat nolēmu norvēģus pārsteigt: ieķēros zirgam krēpēs, uzlēcu mu­gurā, piežmiedzu ar papēžiem.

Norvēģi mutes vien iepleta, bet otrā rītā visi laikraksti bija ievietojuši rakstus par manu drosmi, un fotouzņē­mums atainoja: zirgs auļo, un es tam mugurā. Bez seg­liem, svārki vaļā, tie plandās vējā, cepure norauta no galvas, kājas nokarājas gar zirga sāniem, bet zirgam aste zstiepusies kā taure .. .

Vēlāk sapratu: nelāgs, jūrnieka necienīgs fotouzņē­mums, taču toreiz, pārāk aizrāvies, nepiegriezu tam vē­rību, biju pat apmierināts.

Arī norvēģi bija apmierināti.

Vispār jāsaka — jauka ir šī zeme. Arī tauta tur laba, tāda klusa, laipna un labsirdīga.

Tajā Norvēģijā, protams, esmu bijis vairākkārt arī agrāk, bet jaunības dienās, atceros, bija tāds gadījums.

Mēs izkāpām kādā ostā, un tālāk man vajadzēja braukt ar vilcienu.

Nu, ierados stacijā. Vilciens tik drīz vēl negāja. Ar čemodānu pastaigāties, atklāti sakot, bija neērti, apgrū­tinoši.

Sameklēju stacijas priekšnieku, apvaicājos:

— Kur jums te ir bagāžas glabātava?

Priekšnieks, tāds jauks večuks, noplātīja rokas.

— Atvainojiet, — viņš saka, — īpašas telpas rokas bagāžas glabāšanai mums nav paredzētas. Bet nekas, — viņš saka, — nekautrējieties, atstājiet savus čemodāniņus tepat, nevienu tie netraucēs, nudien …

Tā, redziet. Bet nesen mans draugs no turienes at­brauca. Tagad, saka, daudz kas tur mainījies paražu, tā­pat cilvēku izturēšanās ziņā. Kā nu ne: kara laikā tur bija vācieši — tie jaunu kārtību ieveduši. Tagad atkal ameri­kāņi ceļ dzīves veidu vajadzīgajā līmenī. Nu, cilvēki, pro­tams, daudz ko mācījušies, kļuvuši nadzīgāki. Tagad jau arī tur zina, ko darīt, ja šis tas nav piesiets. Kultūra!

Nu, toreiz viņi tur dzīvoja vēl pa vecam. Dzīvoja klusi. Bet ne jau visi. Arī toreiz Norvēģijā bija, tā sakot, izcili ļaudis, kas baudījuši no labā un ļaunā atziņas koka. Pie­mēram, lielo veikalu, uzņēmumu, fabriku vai rūpnīcu īpašnieki. Tie tāpat nesnauda.

Arī mani tas skāra, tā teikt, vistiešākajā nozīmē. Ir tur tāda firma — ražo telefona aparātus, radiouztvērē­jus —, un šie fabrikanti bija saoduši par manu zobu, kļu­vuši nemierīgi. Ir jau arī saprotams: ja visi klausīsies

radio ar zobu, neviens vairs nepirks uztvērējus. Kādi zau­dējumi! Ir par ko uztraukties. Tā viņi, daudz nedomā­dami, bija nolēmuši iegūt manu izgudrojumu un reizē ari manu zobu.

Sākumā, ziniet, viņi mēģināja ar labu, atsūtīja lie­tišķu vēstuli, piedāvādami atpirkt manu bojāto zobu. Es sāku prātot: «Kādēļ?» Zobs vēl tā nekas, var ar to kost. bet, ja zobs ir caurs, tad, piedodiet, tā ir mana darīšana. Man ir kāds paziņa, kuram zobu sāpes pat patīk.

— Protams, — viņš saka, — kad sāp, tad tiešām ir sāpīgi un nepatīkami, toties, kad pāriet sāpes, tad ir se­višķi patīkami!

Jā. Es viņiem atbildēju, ka zobu nepārdošu — un viss …

Vai domājat, ka viņi samierinājās? Nepavisam ne! Bija nolēmuši nozagt man zobu. Kaut kādi nelieši uz­klīda, staigā man pakaļ, lūr man mutē, sačukstas . .. Man kļuva neomulīgi: ja nu nozog to vienu zobu — ar to lai­kam būs jāsamierinās —, bet ja nu šie drošības pēc pa­ņem visus un ar visu galvu? Kā tad es bez galvas varēšu doties jūrā?