Pirmajos gadu simteņos pēc Kristus kareivīgas tautas no Eiropas ziemeļu apgabaliem vairākkārt bija devušās uz dienvidiem. Tur atradās tā laika varenākā un bagātākā valsts — senā Roma, kas pārvaldīja visas zemes ap Vidusjūru. Ziemeļos un austrumos romieši mēģināja aizsargāt robežas, ko veidoja Donavas un Reinas upes. Vairākus gadu simteņus tas viņiem visumā izdevās.
Bet šīs cīņas un kari ievadīja jaunu, nemierīgu laikmetu. Nākošajos gadu simteņos notika lielas pārvērtības visā Eiropā. Tās atbalsojās arī zemēs ap Baltijas jūru.
Bet 4. g. s. beigās romiešu robežas tika pārrautas, un svešas tautas sāka ieplūst Romas valstī. Iemesls šim pārrāvumam bija kādas neredzēti mežonīgas jātnieku tautas iebrukums Eiropā no austrumiem. Šie iebrucēji gandrīz visu savu dzīvi pavadīja zirgu mugurās, uzbrūkot un kaujot tos, kas tiem gadījās ceļā. Viņus sauca par huņņiern, un tie radīja tādas izbailes, ka veselas tautas pameta savas dzīves vietas un bēga uz rietumiem un dienvidiem, ielaužoties Romas valstī.
Huņņu uzbrukums ievadīja tā saukto ,,lielo tautu staigāšanu", kas turpinājās vairākus gadu simteņus. Nemiers un nedrošība šajā laikā jūtama Eiropā, daudzas robežas mainījās un vairākas tautas (arī senie goti) aizgāja bojā asinainos karos.
Senie slāvi, kas dzīvoja uz dienvidiem no baltiem, nonāca briesmīgo austrumu jātnieku varā. Kad huņņu varg. sabruka, citi stepju jātnieku pulki (avari) iebruka Eiropā. Tad slāvi pamazām sāka virzīties projām uz rietumiem un ziemeļiem.
Rietumos viņi ieņēma plašus apgabalus līdz pat El- bas upei, kurus ģermāņu tautas bija pametušas ,,lielajā tautu staigāšanā". Ziemeļos slāvi iespiedās baltu tautu austrumu apgabalos un nonāca saskarē ar so- miem-ugriem.
Slāviem uzmācoties, kāda baltu cilts atstāja savas dzīves vietas austrumos no Latvijas tagadējās robežas un, virzoties gar Daugavu, ienāca Latgalē un austrumu Vidzemē. Tā viņi pievienojās tiem baltiem, kas jau senāk bija ienākuši Kurzemes un Zemgales dienvidu daļā.
Šie jaunie atnācēji pazīstami ar latgaļu jeb letgaļu vārdu, un viņi atspieda somus-ugrus tālāk uz ziemeļiem. Tas notika apmēram ap 600. gadu pēc Kr.
Bet arī tās baltu ciltis, kas bija apmetušās Kurzemē un Zemgalē, turpināja spiesties ziemeļu virzienā.
Tikai Kurzemes pussalas ziemeļu daļa un ziemeļrietumu Vidzeme palika somu-ugru rokās.
,Јarkan' bija vakarpuse, Rīta puse sarkanāka." (Tautas dz.)
Reizē ar slavu uzmākšanos no dienvidiem un austrumiem, baltiem 7. gadu simtenī nācās izcīnīt kaujas arī pret uzbrucējiem no ziemeļiem un rietumiem. Tie bija tagadējo zviedru senči, kas šai laikā sāka mēģināt nostiprināties Baltijas jūras dienvidu krastā.
Turpmāk cīņas un sakari ar Skandinavijas tautām — zviedriem un dāņiem kļuva arvien dzīvāki. Līdz ar to uzglabājušās plašākasmn skaidrākas ziņas par baltu ciltīm, viņu nosaukumiem, kaujām un piedzīvojumiem, sevišķi pēc 800. gada.
Skandinavu teikas, iekaltie uzraksti viņu kapu akmeņos, ceļotāju un misionāru rakstītās liecības, kā arī izrakumi senajās nometņu un piļu vietās atklāj mums daudz no tā, kas līdz tam bija neskaidrs un nedrošs.
Kaut arī tad vēl nav iespējams atbildēt uz visiem \ jautājumiem, taču šīs ziņas līdzīgi starmetim pāršķeļ vēstures tumsu, un mēs ieraugām gan ieroču zibēšanu, gan kuģus ar bruņotiem vīriem, kas šķērso Baltijas
jūru. Mēs skatām savukārt mūsu sentēvus tālos jūras braucienos, uzbrūkot Skandinavijas krastiem, dzirdam trauksmes signālus un redzam dūmus paceļamies no degošām, svešām pilsētām.
Ir pienācis laiks, kas atstājis drošas ziņas par senajām latviešu ciltīm, un varam tās saukt vārdos.
,,Daugav' abas malas Mūžam nesadalos: I Kurzeme, i Vidzeme, I Latgale mūsu." (j. Rainis)
Sajā stāstā līdz šim runāts par senajiem baltiem, tāpēc ka tagad tā mēdz apzīmēt latviešu, leišu un seno prūšu senčus. Taču baltu nosaukums ir jauns vārds, kas radies tikai pagājušā gadu simtenī.
Romieši, kas augsti vērtēja dzintaru, ko tie ieguva, tirgojoties ar senajiem baltiem, sauca tos par aistiem. Domā, ka šis vārds nozīmē ,,austrumu tautas", tas ir tautas, kas dzīvoja uz austrumiem no ģermāņiem. Katrā ziņā „aisti" ļoti līdzinās „austrumu" nosaukumam ģermāņu valodās (angļu ,,east", vācu un zviedru „ost").
Slavenais romiešu vēsturnieks Tacits raksta (98. g. pēc Kr.), ka aisti kopj čaklāk savus laukus nekā ģermāņi savā laiskumā. Viņi esot arī vienīgā tauta, kas vācot dzintaru.
Taču mūsu sentēvi sevi nesauca ne par aistiem, ne par baltiem, bet dalī jās vairākās ciltīs ar dažādiem nosaukumiem. Sevišķi, sākot ar 9. g. s., viņiem nācās arvienu vairāk saskarties ar zviedriem un dāņiem. Tāpēc
šinī laikā ziņas par senās Latvijas iedzīvotājiem kļūst skaidrākas un pilnīgākas.
Latvijas ziemeļu novados — ziemeļrietumu Vidzemē un Kurzemes pussalas ziemeļos joprojām dzīvoja kāda somu-ugru tauta, ko sauca par lībiešiem jeb līviem.
Kurzemes lielākā daļa atradās rietumlatviešu cilts — kuršu rokās. Viņi arī devuši nosaukumu šim Latvijas apgabalam — Kursa, Kurzeme. Kuršiem bija lemts kļūt par drosmīgiem jūras braucējiem, un viņu vārds kļuva pazīstams tālu svešās zemēs. Kuršu novadi dienvidos robežojās ar seno prūšu un dienvidaustrumos ar zemaišu (rietumleišu) apgabaliem.
Uz austrumiem no kuršiem, tajā auglīgajā līdzenumā, pa kuru tek Lielupe ar tās pietekām, dzīvoja lepnie un bagātie zemgaļi. Varbūt šis vārds nozīmē „ziem- gaļi" — tie, kas no baltiem pirmie bija nonākuši vistālāk uz ziemeļiem. Zemgaļi kļuva slaveni ar savām cīņām pret krieviem un vāciešiem. Viņu karš ar pēdējiem ilga turpat 100 gadu.
Starp Zemgali un Daugavu atradās sēļu novadi. Domā, ka sēļi bija tuvi radinieki senajiem latgaļiem, kas dzīvoja Latgalē un austrumu Vidzemē. Latgaļu kaimiņi rietumos bija lībieši, ziemeļos — lībiešiem radniecīgie igauņi, bet austrumos krievi (kriviči).
Latgaļiem bija jākļūst par Latvijas austrumu robežu sargiem. Par viņu cīņām vēl tagad liecina daudzie pilskalni viņu novados.
No latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem un kuršiem turpmākajos gadu simteņos izveidojās latviešu tauta. Par latviešiem laika gaitā kļuva arī lībieši.
Bet mūsu seno cilšu vārdi joprojām dzīvo Latvijas apgabalu nosaukumos.
„Gotu zemē atradu Kuršu vira kapu, Sveicienam tur noliku Sārtu kļava lapu." (V. Strēlerte)
Latgaļiem bi ja jāaizstāv senās Latvijas austrumu novadi pret krieviem, bet kuršiem nācās sargāt rietumu robežu. Šī robeža bija Baltijas jūra, un uzbrucējam tātad bija vajadzīga flote. Bīstamākie šai ziņā- bija zviedri un dāņi.
Šīs tautas jau 6.—7. g. s. sāka mēģināt uzbrukt citu zemju piekrastēm. Viņu galvenais mērķis sākumā bija laupīšana, vēlāk arī iekarošana. Laupīšanu toreiz neuzskatīja par negoda darbu, kā tas bija ar zagšanu. Zagli visi nicināja, bet veiksmīgs laupītājs bija varens un slavens vīrs. Tikai ja nebija iespējams laupīt, viņi dažkārt arī tirgojās.
Šos ziemeļniekus, kas tādā nolūkā devās pāri jūrai, sauca par vikingiem (varagiem, normaņiem). Laikmetu, kad viņu braucieni, laupīšana un iekarojumi notika sevišķi plašā mērā, apzīmē par vikingu laikmetu (800.—1050. g.).
Bet svešas piekrastes vilināja arī kuršus. Cīnoties ar ziemeļu vikingiem, viņi paši kļuva par bezbailīgiem jūrniekiem. Kuršu kuģi devās pāri jūrai un uzbruka kā dāņu, tā zviedru krastiem un salām. To viņi darīja, gan lai atriebtos par svešinieku uzbrukumiem, gan lai iegūtu mantu, slavu un godu. — Ne par vienu latviešu cilti no šiem laikiem tk v tik daudz ziņu kā par kuršiem.
Читать дальше