Veltīgi tātad izrādījās krievu uzbrukumi senajai Latvijai.
Apvienotās Lietuvas karalis centās pievienot sev arī radiniekus ziemeļos — latviešu ciltis. Varbūt būtu nodibinājusies liela leišu un latviešu valsts. Tas tomēr nenotika. Šajā liktenīgajā laikā kāda sveša vara iejaucās cīņās pie Baltijas jūras.
17
VĀCIEŠI SOĻO UZ AUSTRUMIEM
Vikingu laiku beigās kāda dziesma arvienu biežāk atskanēja vācu zemēs. Tā sākās ar vārdiem :
,,Uz austrumiem gribam mēs jāt, Uz austrumiem gribam mēs doties.. ."
Senie vācieši bija nemierīgi ļaudis. Lielajā tautu staigāšanā tie bija traukušies uz rietumiem un dienvidiem. Tukšajos apgabalos starp Elbas un Oderas upēm nometās slavu ciltis (rietumslavi).
Bet, sākot ar 9. g. s., vāciešiem kļuva par šauru rietumos. Viņi sāka atkal plūst uz austrumiem. Tas notika lielā mērā ar zobena un krusta palīdzību. Karavīriem sekoja vācu zemnieks ar arklu. Ceļa sagatavotāji un izlūki bieži vien bija vācu tirgotāji. Tāpat viņi palī- 44 dzeja iekarotājiem ar naudu.
Tā vācu cilts, kas vadīja uzbrukumu austrumu apgabaliem, saucās par sakšiem. Raksturīgi, ka igauņu valodā vēl tagad ,,saksis" nozīmē vācieti. Sakši bija kareivīgi, bet rupjāki un mazāk mācīti nekā rietum- vāci. Tikai nesen tā laika Eiropas stiprākais valdnieks, ķeizars Kārlis Lielais (768.—814.), pēc niknas kaušanās bija tos piespiedis kristīties. Taču drīz vien sakši ar augstprātību sāka skatīties uz tiem, kas vēl nebija kristīti (pagāni).
Kari pret rietumslavu tautiņām bija nežēlīgi. .Slāvi sīksti pretojās un savukārt gāja pretuzbrukumos. Tomēr sakši neatlaidīgi spiedās uz priekšu — uz austrumiem. Vāciešiem bija labāks apbruņojums un modernāki cīņas paņēmieni. Pie tā viņi galvenā kārtā bija tikuši 10. gadu simtenī. Toreiz vācu apgabalus bieži postīja, laupīja un dedzināja kāda mežonīga jātnieku tauta — ungāri. Bailes no tiem Vācijā bija tik lielas, ka daudzi domāja — ir pienācis pasaules gals. Vācu karaspēks bija bezspēcīgs ungāru priekšā un tika vairākkārt briesmīgi sakauts. Tad vācu valdnieki pārveidoja armiju. Tika radīti dzelzu bruņās kalti jātnieku pulki — bruņinieki. Ar to palīdzību beidzot atsita ungārus.
Šie smagās bruņās tērptie jātnieki salauza arī slavu pretestību, un, tāpat kā tanki mūsu dienās, izlauza ceļu caur pretinieku līnijām.
„Spiešanos uz austrumiem" atbalstīja arī Romas katoļu baznīca. Kaut pagānus toreiz bija Dievam patīkams darbs. Karus pret nekristītiem sauca par krusta kariem. Tie kļuva sevišķi plaši 12. un 13. g. s. Tai laikā domāja, ka pagāni ar varu „jāpiespiež ieiet īstajā baznīcā". Kara sauciens bija vienkāršs: ,,Kas negrib kristīties, tam jāmirst!"
Vācieši labprāt uzņēmās iet krusta karos pret saviem kaimiņiem austrumos. Tādā kārtā varēja iegūt jaunu zemi, mantu un bez tam vēl — grēku piedošanu.
Līdz 12. gadu simteņa beigām rietumslavi jau lielā mērā bija pakļauti vāciešiem. Pie Baltijas jūras krastiem seno slavu nocietinājumu vietā uzcēla vācu ostas, piem., Lībeku (1143. g.). Vācu kuģi sāka braukt arvien tālāk un tālāk uz austrumiem.
Tirdzniecība deva lielus ienākumus. Vācieši centās to vienmēr paplašināt. Vācu tirgotāji no saviem jaunajiem atbalsta punktiem sāka iespiesties Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā un Baltijā.
Ap 1160. gadu viņi apmetās Visbijas pilsētā Got- zemē. Bet gotzemieši (zviedri) jau sen tirgojās ar lībiešiem, latviešu ciltīm un krieviem. Tie labi pazina senās Latvijas piekrasti, upes un ostas. Nav brīnums, ka tagad arī pirmie vācu kuģi iebrauca Daugavas grīvā.
Tādā kārtā, pustūkstoš gadu pēc zviedriem un dāņiem, vācieši nonāca senās Latvijas krastos.
MĀRAS ZEME LĪDZ 1652. G.
„Nolemts ir Baltijā ari Kristīgo ticību ievest . . (A. Pumpurs)
18 LĪBIEŠI NOMAZGA KRISTĪBU DAUGAVA
Pēc 1160. gada vācu tirgotāji no Visbijas un Lībekas arvienu biežāk iegriezās Daugavas ostās un tirgus vietās. Tur tie vispirms sastapās un tirgojās ar lībiešiem, kas dzīvoja Daugavas lejas galā. Tāpēc vācieši šo zemi sāka saukt par Līvzemi — Liv- land, Livonia.
Starp vācu precēm galveno vietu ieņēma sāls un dažādi audumi. No lībiešiem viņi uzpirka zvērādas un vasku (no tā gatavoja baznīcas sveces).
Vecās chronikas stāsta, ka tanī laikā Zēgebergas klosterī Vācijā dzīvojis kāds dievbijīgs mūks, vārdā Meinhards. Ar laiku viņš iestājās minēto tirgotāju dienestā. Toreiz, ar maz izņēmumiem, tikai garīdznieki prata lasīt un rakstīt. Jādomā, ka Meinhards izpildīja tirgotājiem rakstveža vietu un vadīja viņu dievkalpojumus.
Viņš pamazām iemācījās lībiešu valodu un nolēma tiem sludināt Kristus mācību. Tā ka Daugavas lejas- gala lībieši atradās Polockas kņaza virskundzībā, tad bija jāizprasa atļauja šim valdniekam. To Meinhards arī dabūja. Tas notika ap 1180. gadu, tanī pašā laikā, kad Novgorodas valdnieks bija iebrucis igauņu un ziemeļaustrumu latgaļu zemēs 1111 piedzina pareizticības meslus.
Lai piedabūtu lībiešus kristīties, Meinhards tiem solīja visādus labumus. Starp citu viņš apņēmās uzcelt
mūra pilis aizsardzībai pret leišiem. Tādā kārtā tam izdevās nokristīt daļu no lībiešiem un viņu kungiem. Meinhards uzcēla Ikšķilē pirmo baznīcu un arī solītās mūra pilis.
1186. gadā Brēmenes archibīskaps iecēla Meinhardu par pirmo lībiešu bīskapu Ikšķilē. Ar kristīšanu tomēr negribēja veikties. Kad pilis bija uzceltas, jaunkristītie atkal atkrita. Jaunā mācība tiem bija grūti saprotama un nespēja tos saistīt.
Meinhards bija viņus kristījis ar Daugavas ūdeni. Pēc lībiešu domām no svešās ticības varēja atbrīvoties, ja viņi savukārt nomazgājās Daugavā. Tā arī lielākā dala kristīgo ticību atkal nomazgāja un aizsūtīja līdz ar viļņiem atpakaļ uz Vāczerni.
Uz mūža beigām Meinhards bija nolēmis piespiest lībiešus kristīties ar varu. Kādā dienā viņš taisījās slepeni atstāt Ikšķili un doties uz Gotzemi vākt krusta karotājus. Bet lībieši to bija uzzinājuši. Kad bīskaps devās uz kuģi, tie aizsprostoja viņam ceļu un, smīnēdami, teica: „Sveiks, mācītāj! Cik maksā sāls un vadmala Gotzemē?"
Meinhards saprata, ka viņa nodoms atklāts. Viņš bija spiests palikt Ikšķilē, nekā nepanācis. 1196. gadā tas turpat mira, bet lībieši palika pie savas tēvutēvu ticības.
Notikumus senajā Latvijā, sākot ar bīskapu Meinhardu, nedaudz vēlāk savā chronikā aprakstīja kāds katoļu priesteris, ko sauca par Latviešu Indriķi—Hen- ricus de Lettis. No šī laika rakstu liecības par mūsu senajām ciltīm vispār ir daudz pilnīgākas nekā agrāk.
Var teikt, ka Latvijā beigušies senie un sākušies viduslaiki.
19 KĀ RADAS TEIKA PAR IMANTU
„Tam zelta pili snaužot,
Tas zobens nesarūs,
Kurš dzelzu bruņas laužot
Kā liesma kļuvis būs." (Andrejs Pumpurs)
Divus gadus pēc bīskapa Meinharda nāves vācu flote ar krusta karotājiem iebrauca Daugavā. Tos vadīja jaunieceltais bīskaps Bertolds. No šī brīža sākās vācu kari pret somu-ugru un baltu tautām, kas ilga simt gadus. Bez gala asinis tika izlietas šajā laikā, un tic, kas iesāka šos karus, nekad nepiedzīvoja to beigas.
Pirmie ar vāciešiem krustoja ieročus lībieši. Bertolds viņus uzaicināja kristīties, bet, kad tie atteicās, uzsāka kauju. Tas notika kādā vietā, ko sauca par Rīgu, netālu no kāda lībiešu ciema.
Читать дальше