Cīņā virsroku guva labāk bruņotie krusta karotāji, un lībieši sāka atkāpties. Bīskaps Bertolds uz zirga bija izrāvies priekšā pārējiem, lai vajātu pretiniekus. Šajā brīdī kāds lībiešu karotājs caururba viņu ar šķēpu. Tā krita otrais lībiešu bīskaps Bertolds, neko nesasniedzis. Tas notika 1198. gadā.
No Indriķa chronikas ir zināms, ka tā cīnītāja vārds, kas nodūra Bertoldu, bija Imauts. Turpretī nav uzglabājies nekas par Imauta tālākajām gaitām.
Kad vēlākos laikos sāka pētīt cīņas ar vācu iebrucējiem, atkal tika ievērots Imauta vārds. Viņš tomēr savā laikā bija izjaucis bīskapa Bertolda iekarošanas plānus.
Kāds latviešu tautas draugs, vācu rakstnieks Garlībs Merķelis, 600 gadus pēc minētās kaujas sarakstīja stāstu par Imauta cīņām ar vāciešiem, nosaukdams viņu nepareizi par Imantu.
Pēc Merķeļa stāsta vācieši Imantu beigās uzveic ar viltu — viņu ievaino divkaujā ar saindētu zobenu. No šī ievainojuma Imants mirst, un lībieši, pazaudējuši savu vadoni, izmisumā bēg.
Latviešu dzejnieks Andrejs Pumpurs pēc tam savukārt sarakstīja dzejoli „Imanta nevaid miris.. .", kas padarīja šo cīnītāju par visas latviešu tautas varoni. Vairākām latviešu paaudzēm tas atgādināja senās kaujas, un bija uzmudinājums cīnīties par tautas brīvību.
Ka viņa šķēpa trieciens kādreiz nākotnē iegūs tik lielu nozīmi, tas Imautam 1198. gadā, protams, nevarēja ienākt ne prātā.
20
BĪSKAPS ALBERTS GATAVOJAS UZBRUKUMAM
„Tver mestri, bruņnieki un kalpi šķēpus riekšā,
Un ceļas pamalē to nepārredzams bars." (J. Mcdenij)
Abiem pirmajiem lībiešu bīskapiem nebija veicies. 1199. gadā Brēmenes archibīskaps iecēla trešo — savu radinieku Albertu.
Alberts bija vairāk valstsvīrs nekā mācītājs. Viņš piederēja tiem viduslaiku garīdzniekiem, par kuriem rakstnieks Valters Skots saka, ka tie ir „vīri kā ozoli, kam Dieva svētie vārdi diezgan tāli". Viņš bija neatlaidīgs, gudrs un godkārīgs, un viņa plāni bija lieli.
Alberts cerēja kļūt archibīskaps un reizē valdnieks jauniekarotajās zemēs. Viņš arī guva ļoti ievērojamus panākumus, kaut arī visi viņa sapņi nepiepildījās.
Tas saprata, ka uzdevums nebūs viegls un nemaz nesteidzās tūlīt doties uz Baltiju. Veselu gadu viņš pavadīja ceļojumos un apspriedēs, lai sagatavotos uzbrukumam.
Alberts apmeklēja Vācijas un Dānijas karaļus, apspriedās ar sakšu tirgotājiem un vāca krustnešus Vācijā un Visbijā.
Dānijā toreiz valdīja karaļi no spēcīgās Valdemāru dzimtas. Šī valsts bija kļuvusi tik varena, ka Alberts neuzdrošinājās uzbrukt Baltijai bez dāņu piekrišanas. Ko Alberts solīja dāņu karalim-Knutam VI un viņu izveicīgajam archibīskapam Absalonam? Tas nav zināms. Bet turpmākie notikumi rādīs, ka dāņi tomēr iejaucās vācu krusta karos Baltijā, lai arī sev gūtu kādus labumus.
Vācu tirgotāji bija sajūsmināti par iekarošanas plāniem. Tirdzniecības ceļi, kas gāja caur Latviju, bija jau agrāk vilinājuši vikingus un krievus. Tur gaidīja liela peļņa, un sakšu tirgoņi bija ar mieru dot naudu karavīru vākšanai un apbruņošanai. — Vēsture rāda, ka mūsu zemi jau no seniem laikiem iekārojuši visādi laimes meklētāji.
Alberts panāca arī, ka katoļu baznīcas galva, Romas pāvests, 1199. gadā ar sevišķu rakstu (bullu) izsludināja krusta karu pret Livoniju. Toreiz Svētajā krēslā sēdēja viens no visvarenākajiem pāvestiem — Inno- cents III (Nevainīgais). Visiem, kas piedalījās karā, tika apsolīta grēku piedošana.
Dzejnieks Vilis Plūdonis, tēlodams krustnešu pulcē- šanos, tāpēc raksta:
„No visādiem Vācijas vidiem Gan augsti, gan zemi salasās — Ar' zagļi un blēži pa vidiem."
Tikai kad Alberts bija no visām pusēm nodrošinājies un savācis stipru karaspēku, tas ar 23 kuģiem devās uz Daugavas grīvu.
Bija pienācis tā Kunga 1200. gads.
,,Daudzas slavenas lietas ir notikušas Livonijā, atgriežot pagānus." (Indriķa chronika)
Ar kauju bīskaps Alberts 1200. gada izkāpj Daugavas krastā. Pēc pirmajām sadursmēm un lībiešu lauku nodedzināšanas noslēdz pamieru. Daļu lībiešu izdodas nokristīt.
Tad Alberts ielūdz viņu kungus un vecākos uz dzīrēm Rīgas ciemā. Paļaudamies uz pamieru un bīskapa aicinājumu, lībieši arī ierodas. To starpā ir arī Turaidas kungs Kaupo. Māju ar ielūgtajiem viesiem pēc bīskapa pavēles ielenc vācu krustneši, un tikai tagad lībieši atjēdzas, ka ievilināti lamatās.
Ar viltu sagūstītajiem lībiešu vadoņiem bīskaps uzstāda savus noteikumus: jāpiešķir vāciešiem zeme pie Rīgas ciema pilsētas celšanai, un jādod 30 dižciltīgi zēni par ķīlniekiem. Lībiešu vecākajiem nav glābiņa, un tiem jāizpilda Alberta prasības.
Lībiešu zēnus aizved kuģī uz Vāciju, lai izaudzinātu par uzticamiem vācu piekritējiem. Bet vācieši nocietinās pie Rīdziņas upes ietekas Daugavā, kur jau atradās lībiešu ciems un osta, kā arī vācu tirgotāju apmetnes no agrākiem laikiem. Pilsēta, kas tur izaug, dabū Rīgas vārdu.
Par Rīgas dibināšanas laiku vācieši vēlāk pieņēma 1201. gadu un Albertu apzīmēja par pilsētas dibinātāju. Taču pilsētas parasti nemēdz dibināt. Tās izaug pamazām izdevīgās vietās — no vecām tirgus vietām pie ūdens vai zemes ceļiem, vai arī ap senām nocietinājumu vietām. Tāpat tas bijis ar Rīgu. Cik veca īstenībā bija osta pie Rīdziņas upes, un kad tur sāka apmesties tirgotāji, to grūti spriest. Jau minēts, ka arī bīskaps Bertolds krita vietā, ko sauca par Rīgu.
Tomēr tikai no Alberta laikiem Rīga kļūst par galveno atbalsta punktu vācu iekarotājiem. Tam ir liela nozīme. Turpmākajās cīņās vāciešus vairākkārt smagi sakauj, bet nocietinātajā Rīgā tie vienmēr vēl atrod patvērumu.
Lai Rīgai nebūtu sāncenšu tirdzniecībā, Alberts panāk, ka pāvests 1201. gadā piedraud izslēgt no baznīcas tos, kas apmeklēs Zemgaļu ostu. Visi tomēr neklausa aizliegumam. Šos tirgotājus bīskapa ļaudis vajā. Dažus, kas krīt viņu rokās, tie nogalina bez žēlastības.
Bet Albertam ir daudz rūpju. Krustneši parasti paliek Livonijā tikai vienu gadu. Izkāvušies un saņēmuši par to grēku piedošanu, tie dodas atpakaļ. Tāpēc bīskapam vienmēr jāvāc jauni karapulki. Pavisam Alberts brauc 14 reizes uz Vāciju šādos noliikos.
Lai tam būtu pie rokas pastāvīgs, apmācīts karaspēks, tad 1202. gadā mūks Teodoriks (Alberts aizbraucis uz Vāciju vākt krustnešus) nodibina „Kristus bruņnieku brālību". Tiem, kas tanī iestājas, jāsolās cīnīties ar neticīgiem un jādzīvo paklausībā, šķīstībā un nabadzībā. Virs bruņām tie nes baltu mēteli, kam uzšūts krusts un zobens sarkanā krāsā. Tāpēc šos Kristus bruņiniekus sāk saukt par zobenbrāļiem, viņu organizāciju — par Zobenbrāļu ordeni.
Bīskapam Albertam vēlāk ir daudz nepatikšanu ar šiem Dieva bruņniekiem. Ordenī sastājas dažādi piedzīvojumu meklētāji un ļaudis ar tumšu pagātni. Arī daudzi tirgotāju dēli kļūst par zobenbrāļiem. Tāpēc ordeni dažkārt zobgalīgi dēvē par „vācu tirgotāju biedrību". Zobenbrāļu priekšnieku sauc par meistaru jeb mestru. Kāda kārtība valda ordenī, rāda tas, ka pirmo mestru Venno Kristus bruņinieki paši nosit. Arī nākošajiem neklājas viegli.
Tomēr ar krustnešiem un zobenbrāļiem vien Albertam nebūtu izdevies gūt lielākus panākumus. Bet viņš prot arī veikli izmantot senās Latvijas un Igaunijas ciltis un viņu savstarpējās cīņas savā labā.
Читать дальше