Tas liecina, ka zemgaļiem tanī laikā bija nevien drošsirdīgi karotāji, bet arī gudri un spēcīgi valdnieki un karavadoņi. Tikai tā var saprast viņu lielo uzvaru pār krieviem.
Ir zīmīgi, ka arī jaunākajos laikos daudzi spējīgi latviešu valstsvīri ir nākuši no šī Latvijas novada.
14 LATGAĻI SARDZĒ PRET AUSTRUMIEM
„Margodama saule lēca, Margodama norietēja. Vai tie mani bāleliņi Krievu zemi dedzināja?" (Tautas dz.)
Tagadējā Vidzeme un Latgale, kur apmetās senie latgaļi, nav tik auglīga kā bagātais Zemgales līdzenums. Totiesu šie novadi pieder skaistākiem Latvijā. Nekur nav tik daudz ezeru, pakalnu, ieleju, lielāku un mazāku upju kā latgaļu zemē.
Nav brīnums, ka tur radās bez gala dziesmu un teiku. Daudz latviešu mākslinieku un dzejnieku cēlušies no šiem novadiem.
Bet latgaļiem nebija lemts dzīvot mierā šajā skaistajā zemē. Iemesli tam bija vairāki.
Vairoties no krievu uzmākšanās, viņi ar kauju bija ienākuši Latgalē un Vidzemē. Daudz cīņu tiem bija jāizcīna ar somu-ugru ciltīm — igauņiem un lībiešiem, kas tiem centās aizsprostot ceļu. Gadu simteņiem ilgi plosījās vaidu (asinsatriebības) kari viņu starpā. To vēlāk veikli izmantoja sveši iebrucēji par postu latviešiem un igauņiem.
Arī radniecīgie leiši cauri sēļu zemei'pa laikam devās sirot latgaļu novados.
Tā cīnoties uz visām debess pusēm, latgaļi tomēr ilgu laiku sekmīgi nosargāja Latvijas austrumu robežu pret krieviem. Tas prasīja nevien drosmi, bet arī lielu darbu. Daudz nocietinātu piļu viņiem bija jāuzceļ, lai atsistu uzbrukumus. Vēl šodien var redzēt senos pilskalnus, kur kādreiz atradušies viņu cietokšņi.
Pagāja vairāki gadu simteņi kopš latgaļu ienākšanas
Latvijā. Tad, vikingu laikmeta beigās (10.—11. g. s.), draudi no krieviem atkal pieauga. Dīvainā kārtā galvenie vainīgie šoreiz bija zviedru vikingi. — Kā tas notika?
„Droši tie brauca tālu pēc zelta un austrumu ceļā baroja ērgļus (ar kritušo līķiem). Nomira dienvidos, arabu zemē."
Tā par vikingu braucieniem ir iecirsts kādā akmenī Zviedrijā (Gripsholmā) ap 1000. gadu.
Galu galā zviedru valsts no vikingu cīņām un iekarojumiem nekā neieguva. Daudz vīru aizgāja bojā kaujās, bet tie, kas palika iekarotajās zemēs, sāka runāt svešajās valodās un pārtautojās. Viņu pēcnācēji pieņēma svešus vārdus, aizmirsa savu zemi un tautu.
Bet, būdami labi cīnītāji un organizētāji, viņi deva lielāku spēku tām zemēm, kur tie apmetās un palika dzīvot. Viņu vēlākās paaudzes piedalījās cīņās arī pret savu tēvutēvu zemi.
Tas arī saprotams, jo vikingiem trūka kāda augstāka, kopēja mērķa. Manta un nauda par tādu nevarēja būt, kaut arī par to bija dārgi jāsamaksā. Viņu likteni labi parāda ieraksts kādā zviedru rūnu akmenī (Aus- trumjētzemē) :
15
PĀRKRIEVOTIE VIKINGI VADA KRIEVU UZBRUKUMUS
„Gullem, zemniekam, labam un krietnam, pieci bij dēli.
Pie Fīris upes Asmunds krita, bezbailīgs kauslis.
Galu ņēma Atsurs austrumos Grieķzemē.
Halvdanu nosita Bornholmas salā, Kāri — pie Dandijas, un beigts ir Būe."
Šie vikingi, kuriem neizdevās pakļaut ne Kursu, ne Zemgali, uzmetās par kungiem slavu ciltīm.
Slāvi bija gan daudzi skaitā, bet vāji organizēti. Caur viņu zemi gāja abi galvenie vikingu ceļi uz bagātajiem dienvidiem — Volga, kas noveda līdz arabu zemēm un Dņepra, pa kuru nokļuva Grieķijā (Bi/.an- tijā). Cenzdamies pārvaldīt šos tirdzniecības ceļus, vikingi ar laiku palīdzēja nodibināt pārvaldi slavu valstij.
Tā ka slāvi zviedrus sauca par „rūs" jeb ,,ros" (Viduszviedrijas piekrastes apgabalu sauc par Rfis- lāgenu), tad arī šī valsts dabūja ,,Rosijas" vārdu. Mēs to saucam par Krieviju, jo to slavu cilti, kas dzīvoja latgaļiem kaimiņos, sauca par krivičiem (krieviem).
Samērā drīz vikingu vadoņi un viņu kara draugi pieņēma slavu valodu un ap 1000. gadu arī kristīgo ticību no grieķu priesteriem. Tā bija tā sauktā grieķu- katoļu ticība jeb pareizticība.
Ieguvuši no vikingiem jaunu spēku un stingrāku kārtību, krievi atkal sāka uzmākties Latvijas austrumu robežai.
Uz austrumiem no latgaļu novadiem atradās Pliska- vas un Novgorodas pavalstis, bet uz dienvidaustrumiem — Polocka (austrumslavu valsts centrs tajā laikā bija Ķījeva).
Divi svarīgi ceļi gāja caur latgaļu un lībiešu zemi — Daugava un Gauja. Pirmo centās pārvaldīt Polocka, otro — Pliskava un Novgoroda. Ar šīm trim krievu pa valstīm, ko vadīja pārkrievotie vikingi, tad arī iznāca sadurties kā latgaļiem, tā lībiešiem un igauņiem.
Sakarā ar to pareizticība sāka izplatīties Latgalē, Vidzemē un Igaunijā.
„Diženie, raženie Pleskavas bajāri, Mūžam jums šai saulē neredzēt Krievmali. (A. Švābe)
Latgaļi bija sīksta un izturīga cilts. Gadu simteņu ilgās cīņas pret dažādiem ienaidniekiem nespēja tos ne satriekt, ne pārtautot.
Viņi bija atkāpušies no savām agrākajām dzīves vietām uz rietumiem, bet tur — pie Daugavas, Aiviekstes un Gaujas, tie arī noturējās. Latgaļi arī deva savu vārdu vēlākajai latviešu valstij — Latvijai.
Lai labāk aizsargātos, tiem vajadzēja apvienoties. Tā radās senās latgaļu karaļvalstis — Tālava un Jersika. Ziņas par to izcelšanos un pirmo valdnieku vārdi nav uzglabājušies. Skaidrāk šīs valstis parādās sākot ar 12. gadu simteni.
Jersikas valdniekam klausīja tagadējā Latgale un daļa no Vidzemes — apmēram līdz Cēsīm. Galvaspilsēta Jersika atradās pie Daugavas, uz dienvidiem no Pļaviņām.
Ziemeļaustrumu Vidzemē bija Tālavas valsts. Cauri tai tecēja Gauja, un gāja svarīgs tirdzniecības ceļš uz austrumiem. Tālavas centrs bija Trikātas pils (ievērojama bija arī Beverīnas pils). Tur ap 1200. gadu valdīja latgaļu slavenais un bagātais valdnieks Tālivaldis. Abas lielākās latgaļu valstis dalījās vairākās pavalstīs. Tās pārvaldīja lielkungam padoti kungi.
Pēc 1100. gada krievu chronikas stāsta par daudziem kariem ar latgaļiem, lībiešiem un igauņiem. Krievus vadīja pārkrievotie, pareizticīgie vikingi — viņu kungi. Tas bija Daugavas un Gaujas ceļš, ko tie centās iegūt savā varā.
Krievi centās arī izplatīt pareizticību. Ja tas izdevās, tad jaunkristītiem uzlika nodevas, ko sauca par pareizticības mesliem (no vārda „mest").
Jaunā ticība arī pamazām iespiedās Tālavā un Jersikā. Ne tik viegli bija ar pareizticības mesliem. Ne latgaļi, ne igauņi tos negribēja maksāt, un izšķirīgi salauzt šo tautu pretestību krievi nespēja.
1176./77. gada ziemā, kad purvi un ezeri aizsaluši, igauņi un latgaļi izdara stipru uzbrukumu Pliskavai, un krievi cieš lielus zaudējumus.
1180. gadā Novgorodas kņazs Mstislavs Drošsirdīgais ar 20.000 vīriem iebrūk Latgalē un Igaunijā. Šoreiz tam izdodas piedzīt meslus.
Bet jau pēc trīs gadiem latgaļu karaspēks atriebjas krieviem un noposta Pliskavas zemi.
Visu 12. gadu simteni gar senās Latvijas austrumu robežu dun kaujas troksnis. Brīžiem krieviem ir panākumi, brīžiem tos pašus smagi sakauj.
Tanī pašā laikā uz dienvidiem no Latvijas pieauga spēkā un apvienojās stiprā vadībā kāda latviešiem radniecīga cilts. Tie bija senie leiši. Nākošajā gadu sim-
tenī viņi satrieca krievu varu rietumos. Plašus krievu apgabalus pievienoja leišu valstij — Lietuvai.
Ap to pašu laiku Krievijas austrumu dalu ieņēma mongoļu jātnieku pulki — tatāri. Vairāk nekā 200 gadus austrumslavi palika viņu jūgā.
Читать дальше