Par baltu un somu-ugru vaidu kariem ir jau minēts. Bez tam latviešu ciltis un viņu kungi dažkārt karo savā starpā. Veiklajam Albertam izdevību tā tad netrūkst. Viņš sabiedrojas te ar vienu, te ar otru, slēdz un lauž norunas, un viņa vara aug.
Vācu pusē pāriet kristītais lībiešu lielkungs Kaupo. 1203. gadā viņu sūta uz Romu, kur to laipni pieņem pāvests un iztaujā par zemi, un ļaudīm Baltijā. Līdz pat savai nāvei Kaupo uzticīgi kalpo Albertam.
1202. gadā vāciešiem izdodas noslēgt savienību arī ar ievērojamo zemgaļu karali Viesturu, kam kārtojamas vecas lietas ar lībiešiem un leišiem.
Ar kristīto lībiešu un nekristīto zemgaļu palīdzību Alberts līdz 1206. gadam pakļauj visus Daugavas un Gaujas lībiešus. Polockas kņazs reizēm mēģina iejaukties cīņās pret vāciešiem, bet bez panākumiem. Vairākās lībiešu pilīs Alberts ieliek vācu bruņniekus.
Vāciešu panākumi uztrauc dāņus. Viņu valdnieks Valdemārs II, saukts Uzvarētājs, sūta 1206. gadā savu ^ret Sāmu salu Igaunijā, bet cieš neveiksmi.
Iekaroto Līvzemi Alberts veltī Svētajai Jaunavai Marijai. Blakus „Livonijai" rodas otrs nosaukums — „Māras zeme" (Terra Mariana). Tā viduslaikos sauc Latviju un Igauniju. Mūsu dienās šai vārdā vēl joprojām dēvē katoļticīgo Latgales novadu.
22
TĀLAVIEŠI SLĒDZ BĪSTAMU SAVIENĪBU
„Tā nobeidzās Tālavas tālā slava,
Tā nomira virsaitis Tālivalds." (Jānis Grīns)
Alberts vēlējās nostiprināt savu valdnieka stāvokli iekarotajās zemēs. 1207. gadā viņš nodod Līvzemi Vācijas karaļa — Švābijas Fīlipa virskundzībā un aizsardzībā. Fīlips savukārt nodod to Albertam atpakaļ valdīšanā. Līdz ar to Livonijas bīskaps kļūst Vācijas karalim padots valdnieks — karaļa vasalis. Liela nozīme tam gan nav. Vācijas valdnieku vara viduslaikos arvienu vairāk mazinās. Ne pavēlēt, ne palīdzību sniegt Livonijai tie nespēj.
Tai pašā laikā arvienu uzstājīgāki kļūst zobenbrāļi — Alberta galvenais bruņotais spēks. 1207. gadā bīskapam jāpiekrīt, ka ]/ļ no visām iekarotajām zemēm iegūst Zobenbrāļu ordenis. Tas ir smags trieciens Albertam. Viņa cerības kļūt par vienīgo valdnieku ir iedragātas.
Zobenbrāļi arī tūlīt sāk rīkoties paši uz savu roku. Viens no viņu lielākajiem panākumiem ir kara savienība, ko tie noslēdz ar Tālavas latgaļiem. Tas noticis ap 1207.—1208. gadu. Līguma slēgšanā piedalījušies latgaļu kungi Tālivaldis, Varidots un Rūsiņš. Vācieši
iegūst tiesības celt vairākas nocietinātas pilis latgaļu novados.
Kāpēc tālavieši sabiedrojās ar varaskārajiem un neuzticamajiem zobenbrāļiem? Jādomā, ka viņi gribēja galīgi sagraut igauņu pretestību ziemeļos. Latgaļi jau ilgi bija Vidzemē spiedušies uz priekšu, bet igauņi pretojās sīksti. Vācieši tanī laikā latgaļiem, acīmredzot, vēl nelikās bīstami. Ar to palīdzību bez tam varēja cerēt labāk atsist arī krievu un leišu uzbrukumus. Tomēr šī ieroču savienība bija domāta galvenā kārtā uzbrukumam. To rāda turpmākie notikumi.
Tūlīt pēc savienības noslēgšanas sabiedrotie latgaļu, lībiešu un vācu karapulki iebrūk igauņu dienvidu novadā Ugaunijā (no „Ugaunijas" cēlies „Igaunijas" nosaukums latviešu valodā). Ar to iesākas gandrīz 20 gadu ilgais, nežēlīgais karš ar igauņiem. Daudz briesmīgu un varonīgu darbu pastrādā šinī laikā, un daudz niknu, slavenu karotāju krīt cīņā.
Igauņi sauc palīgā krievus no Pliskavas un Novgo- rodas, bet leiši izmanto vispārējo kaušanos un dragā visus, kas viņu sirotājiem gadās pa ceļam.
Jau 1212. gadā latgaļi un lībieši sanaidojas ar mantkārīgajiem zobenbrāļiem. Pāri zemei iet sauciens: „Esiet stipri un cīnieties, lai jums nebūtu jākalpo vāciešiem!"
Soteklas pilskungs Rūsiņš, viens no agrākajiem līguma slēdzējiem, tagad piedalās cīņā pret zobenbrāļiem. Vācieši viņu dēvē par drošsirdīgu kara vadoni, un arī Rūsiņš pats ir apzinājies savus daudzo kauju nopelnus. Indriķa ehronikā atzīmēts viņa izteiciens: „Nākamās paaudzes vēl ilgi daudzinās manus kara darbus."
Šis bezbailīgais karotājs krīt negaidīti, savas pārdrošības dēļ. Gribēdams no Sateseles pils vaļņa sasveicināties ar savu bijušo draugu — Cēsu pils priekšnieku, bruņnieku Bertoldu, Rūsiņš noņem bruņu cepuri. Tai brīdī kāda vācu bulta trāpa viņu pierē.
Vīlušies zobenbrāļos, tālavieši 1214. gadā slēdz līgumu ar bīskapu Albertu. To izdara Tālivalža dēli. Tie atzīst bīskapa virskundzību un solās pāriet no pareizticības katoļticībā.
Nākošā gadā Tālavas valdnieka dēli, kopā ar bīskapa karavīriem, ielaužas Igaunijā. Mājās tie pārved bagātu laupījumu un nodod savam tēvam lielu daudzumu sudraba (3 podus). Bet igauņiem izdodas slepeni nokļūt līdz Trikātas pilij un sagūstīt veco Tālivaldi, kad tas mazgājas pirtī. Šo notikumu izmantojis Jānis Grīns balādei „Tālivalda gals". Kad igauņi atprasa sudraba krājumus, Tālivaldis atbild:
„Ha! Tas, kas pēc maniem dārgumiem kārs, Var kaulus iet lasīt, ko mūžam es sējis, Ar kuriem balts nokrustots Tālavas ārs."
Saniknotie igauņi sadedzina savu veco pretinieku uz lēnas uguns. Tā 1215. gadā mirst Tālavas valdnieks, kam piederēja stiprās Trikātas un Beverīnas pilis. Viņa dēli Rameks un Druvvaldis steidz atriebties igauņiem, un vaidu kariem nav gala.
Nākošajos gados igauņi sauc palīgā krievus, un bīskaps Alberts nolemj aicināt talkā dāņu karali Valdemāru II Uzvarētāju.
1219. gadā dāņu flote izceļ karaspēku Ziemeļigau- nijā, un tas ieņem igauņu pili Lindanisu. Tās vietā uzceļ ,,Taani linn", kas igauņu valodā nozīmē—„Dāņu pils". No turienes radies Igaunijas galvaspilsētas Tallinas nosaukums. Ziemeļigaunija nonāk dāņu karaļa varā.
Drīz pēc tam latgaļu, lībju un vācu armija galīgi salauž Dienvidigaunijas pretestību. To sadala savā starpā bīskaps un zobenbrāļi 1224. gadā.
Bet, šim cīņu posmam beidzoties, bijušie sabiedrotie vācieši ir uzkundzējušies arī Tālavai un sāk tur rīkoties kā savās mājās, dalot latgaļu valsti savā starpā. Latgaļu kungi gan patur savas pilis, bet skaitās bīskapa apakšnieki (vasaļi).
Lai pagaidām izlīgtu ar krieviem, vācieši atzīst Plis- kavas tiesības uz pareizticības mesliem Tālavā.
Daudzi latgaļu kungi vēlāk jutās vīlušies un neapmierināti. Ir zināms, ka kādi 40 no viņiem atstāja pilis un aizgāja uz Lietuvu, lai kopā ar savu brāļu tautu turpinātu cīņu pret svešniekiem.
Tā vāciešiem ar līgumu palīdzību bija izdevies pamazām pakļaut sev Tālavas valsti un iegūt savā varā Gaujas tirdzniecības ceļu uz Pliskavu un Novgorodu. Izmantodami latgaļu un igauņu senos asinsatriebības karus, ienācēji bija uzmetušies abām tautām par kungiem.
23
JERSIKAS PĒDĒJAIS KARALIS
Kritis bija Tālavas valdnieks Tālivaldis, viņa dēls Varibuls un pārdrošais karavadonis Rūsiņš. No ievainojuma cīņās pret igauņiem mira arī lībiešu lielkungs Kaupo.
„ — Sarkans spīd zobens un krusts — tā uztraukti čukstēja puisēns — Krusts viņiem sarkans no kauna, bet zobens no izlietas asins — Dusmīgi attrauca vecais .. ." (V. Strēlcrte: Jersikas izpostīšana)
Tanī laikā, kad bīskaps Alberts ar krusta karotājiem ierodas mūsu zemē, lielākajā latgaļu valstī — Jersikā, valda karalis Visvaldis. Viņam ir
labas attiecības ar Lietuvu, jo tas apņēmis par sievu leišu princesi, lielkunga Daugeruša meitu. Ar Polockas kņazu Visvaldis ir noslēdzis savienību. Indriķa chro- nika dēvē tos par draugiem. Ļoti iespējams, ka Visvaldis pats ir cēlies no kādas vikingu dzimtas līdzīgi Polockas valdniekam Valdemāram (Vladimiram). Jersikas valstī jau lielā mērā izplatījusies kristīgā ticība. Galvaspilsētā ir vairākas pareizticīgo baznīcas.
Читать дальше