A.Tolsojs: ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

Bezdelīgas iznīcināja mājas tuvumā lapsenes un odus…

Tātad, atvērusi acis, zilmatainā meitene tūdaļ ieraudzīja Buratino, kas karājās ar galvu uz leju.

Viņa piespieda delnas pie vaigiem un iesaucās:

— Ai, ai, ai!

Zem loga, ausis skurinādams, parādījās dižciltīgais pūdelis Artemons. Viņš tikko bija apcirpis ķermeņa pakaļpusi, kā to mēdza darīt ik dienas. Sprogainā spalva ķermeņa priekšpusē bija rūpīgi izsukāta, pušķītis astes galā pārsiets ar melnu lenti. Uz priekšķepas — sudraba pulkstenis.

— Esmu gatavs!

Artemons piešķieba purnu un mazliet pacēla virslūpu pār bal­tajiem zobiem.

— Pasauc kādu, Artemon! — meitene parīkoja. — Vajag noņemt nabaga Buratino, ienest namā un ataicināt ārstu…

— Tūlīt!

Artemons aiz centības sāka tā dīdīties, ka slapjās smiltis vien pašķīda zem viņa pakaļkājām…

Viņš uzklupa skudru pūznim, riedams uzmodināja visus tā iemītniekus un aizsūtīja četrsimt skudru — pārgrauzt auklu, kurā karājās Buratino.

Četri simti nopietnu skudru cita pakaļ citai rāpoja pa šauro stidziņu, uzlīda ozolā un pārgrauza auklu.

Artemons ar priekšķepām uztvēra krītošo Buratino un ienesa namā… Nolicis Buratino uz gultas, suņa riksī aizdrāzās uz brikšņiem un tūdaļ atveda no turienes slaveno doktoru Pūci, feld­šeri Krupi un pūšļotāju Sienāzi, kas izskatījās kā sauss žagariņš.

Pūce pielika ausi Buratino pie krūtīm.

— Pacients ir drīzāk miris nekā dzīvs, — viņa nočukstēja un pagrieza galvu atpakaļ par simt astoņdesmit grādiem.

Krupis ilgi braucīja Buratino ar mitro ķepu. Pārdomādams vērās izvalbītām acīm uz vairākām pusēm reizē.

Nočamstināja ar lielo muti:

— Pacients ir drīzāk dzīvs nekā miris…

Pūšļotājs Sienāzis kalsnām rokām, kas bija sausas kā smil­dziņas, sāka taustīt Buratino.

— Viens no diviem, — viņš nočaukstēja, — vai nu pacients ir dzīvs, vai arī viņš ir nomiris. Ja viņš ir dzīvs, tad viņš vai nu paliks dzīvs, vai nepaliks dzīvs. Ja viņš ir miris, — viņu vai nu var atdzīvināt, vai nevar atdzīvināt.

— S-š-šarlatānisms, — teica Pūce, saplivināja mīkstos spār­nus un uzlaidās tumšajos bēniņos.

Krupim aiz niknuma visas kārpas piepūtās.

— Ka-ka-ka-kas par r-r-riebīgu tumsonību! — viņš nokurk- stējās un, vēderu plakšķinādams, ielēca drēgnajā pagrabā.

Pūšļotājs Sienāzis drošības dēļ izlikās par sausu žagariņu un izvēlās pa logu.

Meitene sasita jaukās rociņas:

— Nu kā tad man viņu ārstēt, pilsoņi?

— Ar rīcineļļu, — Krupis no pagraba atkurkstēja.

— Rīcineļļu! — Pūce paspārnē skaļi un nicīgi iesmējās.

— Vai nu ar rīcineļļu, vai bez rīcineļļas, — Sienāzis aiz loga nocirpstēja.

Tad applūkātais, nelaimīgais Buratino, kas viss bija vienos zilumos, novaidējās:

— Nevajag rīcineļļas, es jūtos ļoti labi.

Meitene ar gaišzilajiem matiem rūpīgi noliecās pār viņu:

— Buratino, es tevi lūdzu, — aizmiedz acis, aizspied degunu un izdzer.

— Negribu, negribu, negribu!…

— Es tev došu cukura graudiņu…

Tūliņ pat pa segu uz gultas uztecēja balta pelīte, nesdama mutē cukura graudiņu.

— To tu dabūsi, ja paklausīsi mani, — meitene sacīja.

— Dodiet cu-u-u-u-ukuru vien…

— Bet saproti taču, — ja neizdzersi zāles, tu vari nomirt…

— Labāk nomiršu nekā dzeršu rīcineļļu…

Tad meitene stingri, pieauguša cilvēka balsī teica:

— Aizspied degunu un skaties griestos… Viens, divi, trīs.

Viņa ielēja rīcineļļu Buratino mutē, tūliņ arī iegrūda cukura

graudiņu un noskūpstīja viņu.

— Tā, un tas ir viss…

Dižciltīgais Artemons, kam tikās, lai viss noritētu kārtīgi, satvēra zobos savu asti un virpuļoja aiz loga kā tūkstoš ķepu, tūkstoš ausu, tūkstoš mirdzošu acu viesulis.

No rīta Buratino pamodās līksms un sveiks, it kā nekas ne­būtu noticis.

Meitene ar gaišzilajiem matiem gaidīja viņu dārzā, sēdēdama pie maza galdiņa, uz kura atradās leļļu trauki.

Seja viņai bija svaigi nomazgāta, uzraukto deguntiņu un vai­gus klāja ziedu putekšņi.

Gaidīdama Buratino, viņa īgni atgaiņājās no uzmācīgajiem tauriņiem:

— Ak, eita nu, tādi kā…

Viņa aplūkoja koka puišeli no galvas līdz kājām un saviebās. Lika viņam sēsties pie galda un ielēja mazītiņu tasīti kakao.

Buratino apsēdās pie galda un pavilka kāju sev apakšā. Man­deļu cepumus viņš bāza mutē veselus un rija nesakošļājis.

Ievārījuma trauciņā iebrauca taisni ar pirkstiem un tad lab­patikā tos apsūkāja.

Kad meitene aizgriezās, lai pasviestu dažas drupatiņas pave­cākai skrejvabolei, viņš pakampa kafijas kannu un pa snīpi izdzēra visu kakao.

Aizrijās, izlēja kakao uz galdauta.

Tad meitene viņam stingri teica:

— Izvelciet kāju sev no apakšas un nolaidiet zem galda. Neēdiet ar rokām, šim nolūkam ir karotes un dakšiņas.

Sašutumā viņa virināja skropstas:

— Kas jūs audzina, sakiet, lūdzami?

— Dažreiz audzina tētis Karlo, bet citreiz neviens.

— Tagad es ķeršos pie jūsu audzināšanas, varat būt mie­rīgs.

«Tad ta nu gan esmu iepiņķejies!» Buratino nodomaja.

Maurā ap māju joņoja pūdelis Artemons, ķerstīdams mazus putniņus. Kad tie sametās kokos, viņš, galvu atgāzis, lēkāja apkārt un iegaudodamies rēja.

«Pamatīgi trenkā putnus,» Buratino skaudīgi nodomāja.

No pieklājīgas sēdēšanas pie galda viņam pa visu miesu skraidīja tirpas.

Pēdīgi mokošās brokastis bija beigušās. Meitene lika viņam noslaucīt no deguna kakao. Sakārtojusi tērpa krociņas un lentī­tes, viņa ņēma Buratino pie rokas un veda uz istabu — sākt audzināšanu.

Bet jautrais pūdelis Artemons joņoja pa mauru un rēja, putni, ne drusciņas no viņa nebaidīdamies, jautri svilpoja, vējš līksmi lidinājās pār kokiem.

— Velciet nost savas skrandas, jums iedos pieklājīgu ja­ciņu un bikšeles, — meitene sacīja.

Četri skroderi — meistars vieninieks drūmais vēzis Cukstello, pelēkais cekulainais Dzenis, lielais vagulis Ragainis un pele Lizete — šuva no meitenes vecajiem tērpiem skaistu zēna uzvalku.

Cukstello piegrieza, Dzenis ar knābi dūra caurumiņus un šuva, Ragainis ar pakaļkājām šķeterēja diegus, Lizete tos grauza pušu.

Buratino kautrējās vilkt mugurā meitenes apvalkātās drēbes, bet vajadzēja tomēr pārģērbties. Šņaukādamies viņš paslēpa jaunās jakas kabatā četrus zelta gabalus.

— Tagad sēdieties, nolieciet rokas sev priekšā. Neuzmetiet kūkumu, — rīkoja meitene un paņēma krīta gabaliņu. — Mēs mācīsimies rēķināšanu… Jums kabatā ir divi āboli…

Buratino blēdīgi pamirkšķināja.

— Mānāties, nav neviena…

— Es saku, — meitene pacietīgi atkārtoja, — pieņemsim, ka jums kabatā divi āboli. Kāds paņēma no jums vienu ābolu. Cik ābolu jums palika?

— Divi.

— Padomājiet labi.

Buratino sarauca pieri —tik centīgi viņš domāja.

— Divi…

— Kāpēc?

— Es taču neiešu kādam atdot ābolu, lai viņš kaut izstiepjas?

— Jums nav nekādu dotību matemātikā, — meitene sarugti- lāta noteica. — Rakstīsim diktātu.

Viņa pacēla pret griestiem savas skaistās acis.

— Rakstiet: «Sapals arī tad ēda tīras lapas.» Uzrakstījāt? Tagad izlasiet šo burvīgo frāzi no otra gala.