A.Tolsojs: ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

— Pasargi dievs, — runcis piebilda.

Viņi pagaja gabaliņu nostāk un paslēpās aiz atkritumu audzes.

Buratino izraka bedrīti. Trīs reizes čukstus nobēra: «Kreks, iks, peks,» — ielika bedrītē četrus zelta gabalus, aprušināja ar emi, izņēma no kabatas šķipsniņu sāls, uzkaisīja virsū. Pasmēla o peļķes riekšavu ūdens un aplaistīja.

Un apsēdās gaidīt, kad izaugs koks…

Lapsa Alise bija domājusi, ka Buratino liksies gulēt, bet viņš, acietīgi degunu izstiepis, joprojām sēdēja uz mēslu čupas.

Tad Alise lika runcim palikt sargos, bet pati aizmetās uz ivāko policijas iecirkni.

Tur piesmēķētā istabā pie tintes notriepta galda sulīgi krāca ;žurējošais buldogs.

Lapsa visvēlīgākajā balstiņā viņu uzrunāja:

— Vīrišķīgais dežuranta kungs, vai nevarat aizturēt kādu •zpajumtnieku zaglēnu? Šausmīgas briesmas draud visiem šās lsētas bagātnieciņicm un cienījamiem pilsonīšiem.

Dežurējošais buldogs pusmiegā tā ierēcās, ka lapsai aiz bai- m nogadījās peļķe apakšā.

— Zaglis! Ar-r-r!

Lapsa paskaidroja, ka bīstamais zaglēns Buratino uziets pamestajā laukumā.

Dežurants, joprojām rēkdams, pazvanīja. Iedrāzās divi dober- manpinčeri, slepenpolicisti, kas nekad negulēja, nevienam neti­cēja un pat paši sevi turēja aizdomās par noziedzīgiem nolūkiem. Dežurants viņiem pavēlēja bīstamo noziedznieku dzīvu vai mi­rušu atgādāt iecirknī.

Slepenpolicisti atbildēja īsi:

— Vau!

Un drazas uz laukumu sevišķos, ērmīgos auļos, pakaļkajas sānis pasizdami.

Pēdējos simt so]us viņi līda uz vēdera un tad ar joni metās Buratino virsū, sagrāba viņu zem padusēm un stiepa uz iecirkni.

Buratino tirināja kājas, lūdza pateikt — par ko? Par ko? Slepenpolicisti atrūca:

— Tur noskaidros…

Lapsa un runcis nevilcinoties izraka no zemes četrus zelta gabalus. Lapsa ņēmās naudu dalīt tik veikli, ka runcim beigās iznāca viens naudas gabals, bet viņai pašai — trīs.

Runcis, ne vārda neteicis, ielaida nagus lapsai purnā.

Lapsa cieši sažmiedza viņu ķepās. Un labu brīdi viņi abi val­stījās pa laukumu. Kaķa un lapsas spalvas vīkšķiem vien putēja mēnesnīcā.

Sadīrājuši viens otram sānus, viņi izdalīja naudu līdzīgās daļās un to pašu nakti pazuda no pilsētas.

Pa to laiku slepenpolicisti bija atstiepuši Buratino iecirknī. Dežurējošais buldogs iznāca šaipus galda un pats pārmeklēja viņa kabatas. Neatradis nekā, izņemot cukura graudiņu un man­deļu cepuma drupatiņas, viņš asinskāri nošņāca Buratino sejā:

— Nelieti, tu esi izdarījis trīs noziegumus: tu esi bezpa­jumtnieks, bezpasinieks un bezdarbnieks. Aizvest viņu ārpus pil­sētas un noslīcināt dīķī!

Slepenpolicisti atbildēja:

— Vau!

Buratino mēģinaja stāstīt par Karlo teti, par saviem piedzī­vojumiem. Viss velti! Slepenie viņu sagrāba, auļos aizrāva ārpus pilsētas un no tilta iesvieda dziļā, netīrā dīķī, kas bija pilns varžu, dēļu un ūdensvaboles kāpuru.

Buratino ar blīkšķi iegāzās ūdenī, un zaļās ūdenslēcas sakļāvās virs viņa.

Nav jāaizmirst, ka Buratino bija no koka un tāpēc nevarēja noslīkt.

Tomēr viņš bija tā pārbijies, ka ilgi gulēja virs ūdens, gluži aplipis ar zaļajām ūdenslēcām.

Viņam apkārt salasījās dīķa iemītnieki: ar savu muļķību plaši pazīstamie melnie, vēderainie kurkulēni, ūdensvaguļi ar airiem līdzīgām pakaļkājām, deles, kāpuri, kuri ēda visu, kas vien paga­dījās, arī cits citu, un, beidzot, dažādas sīkas infuzorijas.

Kurkulēni kutināja viņu asajām lūpām un ar patiku grauza viņa cepurītes pušķi. Dēles līda jaciņas kabatās. Kāda ūdens- vabole vairākkārt uzrāpās viņam uz deguna, kas augstu rēgojās ārā no ūdens, un no turienes slaidā lēcienā metās ūdenī.

Sīkās infuzorijās, locīdamās un ņipri trīsinadamas matiņus, kas viņām aizstāja rokas un kājas, nopūlējās satvert ko ēdamu, taču pašas nokļuva ūdensvaboļu kāpuriem mutē.

Buratino tas pēdīgi apnika, viņš saplikšķināja pēdas pa ūdeni:

— Taisieties, ka pazūdat! Es jums neesmu nekāds sprādzis kaķis.

Dīķa iemītnieki pajuka kur kurais. Buratino apgriezās uz vēdera un peldēja projām.

Uz apaļajām ūdensliliju lapām mēnesnīcā tupēja vardes platām mutēm un izvalbītām acīm blenza uz Buratino.

— Peld kāda tinteszivs, — viena iekurcās.

— Deguns kā stārķim, — iekurcās otra.

— Tā ir jūras varde, — kurca trešā.

Buratino uzrāpās uz lielas ūdensliliju lapas atvilkt elpu. Ap­sēdās uz tās, cieši apņēma ar rokām ceļgalus un, zobus klabinā­dams, žēlojās:

— Visi zēni un meitenes, padzērušies piena, gul siltās gulti­ņās, tikai es viens sēžu uz slapjas lapas… Vardes, dodiet jel kaut ko ieēst!

Vardes, kā zināms, ir ļoti aukstasinīgas. Taču aplam būtu domāt, ka tās ir bez sirds.

Kad Buratino sīki, zobus klabinādams, sāka stāstīt savus ne­laimīgos piedzīvojumus, vardes cita pēc citas palēcās — pakaļ­kājas vien nozibēja — un nonira dīķa dibenā.

Viņas uznesa no turienes sprāgušu vaboli, spāres spārniņu, gļotu piciņu, vēža ikru graudiņu un dažas sapuvušas sak­nītes.

Nolikušas visas šīs ēdamvielas Buratino priekšā, vardes atkal uzlēca uz ūdensliliju lapām un sēdēja, kā akmenī cirstas, lielmutainās galvas ar izvalbītajām acīm augšup paslējušas.

Buratino paostīja, nogaršoja varžu mielastu.

— Man kļuva nelabi, — viņš teica, — kas par draņķi!…

Tad vardes atkal — visas uzreiz — ieplunkšķēja ūdenī…

Zaļās ūdenslēcas uz dīķa virsmas salīgojās, un parādījās

liela, drausmīga čūskas galva. Tā peldēja uz lapu, kur sēdēja Buratino.

Aiz bailēm viņam cepures pušķītis sacēlās stāvus.

Taču tā nemaz nebija čūska.

Tas bija nevienam nekaitīgais bruņurupucis Tortils, jau labi gados un pusakls.

— Ak tu nejēgas lētticīgo zeņķi ar īso prātiņu! — Tortils sacīja. — Sēdējis būtu mājās un uzcītīgi mācījies! Nē, viņš tev atdzinies uz Muļķu Zeini!

— Es taču gribēju iegūt vairāk zelta gabalu tētim Karlo… Es esmu ļot-t-ti labs un prātīgs puika…

— Tavu naudu nozaguši runcis un lapsa, — bruņurupucis stāstīja. — Viņi skrēja te garām dīķim un apstājās padzerties, un es dzirdēju, kā tie lielījās izrakuši tavu naudu un tās dcļ saplūku- šies… Ak tu nejēgas lētticīgais stulbeni ar īso prātiņu!…

— Nevis lamāties vajadzētu, — Buratino noņurdēja, — bet palīdzēt cilvēkam… Ko es tagad lai daru? Vai-vai-vai! Kā lai es atgriežos pie tētes Karlo? Ai-ai-ai!…

Viņš berzēja ar dūrēm acis un šņukstēja tik žēli, ka vardes pēkšņi visas uzreiz nopūtās:

— Uh-uh… Tortil, nu palīdzi cilvēkam!

Bruņurupucis ilgi skatījās mēnesī un kaut ko cilāja atmiņā…

— Reiz es gluži tāpat palīdzēju kādam cilvēkam, bet pēc tam viņš no manas vecmāmiņas un mana vectētiņa izgatavoja bruņu­rupuča ķemmes, — viņš runāja. Un atkal ilgi raudzījās mēnesī.

— Nu labi, pasēdi tepat, cilvēciņ, bet es nolaidīšos dibenā, varbūt atradīšu kādu derīgu lietiņu.

Viņš ievilka savu čūskas galvu un lēni nogrima zem ūdens.