A.Tolsojs - ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

Purvadūķis nostājās ar muguru pret pavardu.

Tūdaļ no viņa zaļā mēteļa sāka celties tvaiks un iesmaržojās pēc dūņām.

«Tirgošanās ar dēlēm vāji sokas,» viņš atkal atsāka. «Par aukstu cūkgaļas šķēli un glāzi vīna esmu gatavs pielikt jums pie gurna duci visskaistāko dēlīšu, ja jums ir lauzējs kaulos…»

«Pie velna ar jūsu dēlēm!» Karabass Barabass uzbļāva. «Ēdiet gaļu un dzeriet vīnu!»

Purvadūķis sāka tiesāt cūkgaļas šķēli, seja viņam savilkās un izstiepās, it kā tā būtu no gumijas. Paēdis un iedzēris viņš palūdza šņaucienu tabakas.

«Sinjor, esmu paēdis un apsildījies,» viņš teica. «Lai atmak­sātu par jūsu viesmīlību, es jums atklāšu noslēpumu.»

Sinjors Karabass Barabass nopakšķināja pīpi un atteica:

«Pasaulē ir tikai viens noslēpums, ko es gribu zināt. Uz visu pārējo es nospļaujos un nošķaudos.»

«Sinjor,» Purvadūķis nerimās, «es zinu lielu noslēpumu, man to izpauda bruņurupucis Tortils.»

Pie šiem vārdiem Karabass Barabass izvalbīja acis, uzlēca kājās, sapinās bārdā, klupa taisni virsū pārbiedētajam Purva- dūķim, piespieda to pie vēdera un iemaurojās kā vērsis:

«Vismīļo Purvadūķi, manu visdārgo Purvadūķi, stāsti, stāsti jel drīzāk, ko tev atklāja bruņurupucis Tortils!»

Tad Purvadūķis pastāstīja viņam šādu notikumu:

«Es ķēru dēles kādā netīrā dīķī netālu no Muļķu Pilsētas. Par četriem soldo dienā es biju nolīdzis kādu nabaga vīru, — tas iz­ģērbās, iekāpa līdz kaklam dīķī un stāvēja tur, līdz viņa kailajām miesām piesūcās dēles.

Tad viņš iznāca krastā, es aplasīju no viņa dēles un sūtīju viņu atpakaļ dīķī.

Kad tādā veidā bijām saķēruši pietiekamu daudzumu dēļu, no ūdens pēkšņi parādījās čūskas galva.

«Paklau, Purvadūķi,» galva sacīja, «tu esi pārbaidījis visus mūsu skaistā dīķa iedzīvotājus, tu jauc ūdeni, tu neļauj man mierīgi atpūsties pēc brokastīm… Kad šī nejēdzība beigsies? .. .*

Es ieraudzīju, ka tas ir parastais bruņurupucis, un, nemaz nebaidīdamies, atbildēju:

«Kad būšu izķēris visas dēles jūsu netīrajā peļķē…»

«Es esmu ar mieru no tevis atpirkties, Purvadūķi, lai tu liec mierā mūsu dīķi un nekad vairs nerādies.»

Tad es sāku par bruņurupuci ņirgāties:

«Ak tu vecais, peldošais čemodān, dumjo tēvoci Tortil, ar ko gan tu vari no manis atpirkties? Varbūt tikai ar savu kaula vāku, kurā tu slēp ķepas un galvu… Es tavu vāku pārdotu ķem­mīšu taisīšanai…»

Bruņurupucis kļuva gluži zaļš aiz dusmām un teica:

«Dīķa dibenā guļ burvju atslēdziņa… Es pazīstu kādu cil­vēku — tas būtu gatavs uz visu ko pasaulē, lai dabūtu šo atslē­dziņu rokā…»

Purvadūķis vēl nebija paguvis šos vārdus izteikt, kad Kara­bass Barabass visā galvā iegaudojās:

«Šis cilvēks esmu es! es! es! Vismīļo Purvadūķi, nu kāpēc tad tu nepaņēmi no bruņurupuča atslēdziņu?»

«Tā tik vēl trūka!» Purvadūķis atbildēja un savilka visu seju vienās krunkās, tā ka tā sāka izskatīties pēc vārīta ķerveļa.

«Tā tik vēl trūka — izmainīt vislieliskākās dēles pret nez kādu tur atslēdziņu!… īsi sakot, mēs ar bruņurupuci saķīvējāmies, un šis, ķepu no ūdens pacēlis, teica:

«Zvēru, ka ne tu, ne arī kāds cits nedabūsiet burvju atslē­dziņu. Zvēru, ka to dabūs vienīgi tas cilvēks, kas piespiedis visus dīķa iedzīvotājus man to lūgt…»

Ar paceltu ķepu bruņurupucis ienira ūdenī.»

«Nevilcinoties ne mirkli, skriet uz Muļķu Zemi!» Iekliedzās Karabass Barabass, ar skubu bāzdams bārdas galu kabatā, tver­dams cepuri un lukturi. «Es apsēdīšos dīķa malā. Es aizkustinoši smaidīšu. Es lūgšu vardes, kurkulēnus, ūdensvaguļus, lai tie lūdz bruņurupuci… Es solīšu tiem pusotra miljona vistreknāko mušu… Es skaļi īdēšu kā vientuļa govs, vaidēšu kā slima vista, šņukstēšu kā krokodils. Es metīšos ceļos vismazākā vardulēna priekšā… Man jādabū atslēdziņa! Es iešu uz pilsētu, es ieiešu kādā mājā, es iekļūšu istabā zem kāpnēm … Es sameklēšu mazas durtiņas — visi staigā tām garām, un neviens nepamana. Iebā­zīšu slēdzeni atslēgas caurumā …»

— Tobrīd, saproti, Buratino, — stāstīja Pjero, sēdēdams zem mimozas uz satrupējušām lapām, — man kļuva tik intere­santi, ka es visā augumā izliecos ārpus aizkara.

Sinjors Karabass Barabass mani ieraudzīja.

«Tu noklausies, nelieti!» Un viņš grasījās mani sagrābt un iemest ugunī, taču atkal sapinās bārdā un ar briesmīgu brīkšķi, krēslus gāzdams, izstiepās garšļaukus uz grīdas.

Neatceros, kā es atrados aiz loga, kā pārrāpos pār žogu. Tumsā šņāca vējš un kapāja lietus.

Tumšo padebesi man virs galvas apgaismoja zibens, un desmit soļu aiz sevis ieraudzīju skrienam Karabasu Barabasu un dēļu pārdevēju … «Pagalam esmu,» es nodomāju, paklupu, nokritu uz kaut kā mīksta un silta, satvēru kādas ausis…

Tas bija pelēkais zaķis. Viņš aiz bailēm iespiedzās, palēcās uz augšu, taču es cieši turēju to aiz ausīm, un mēs drāzāmies tumsā pār laukiem, vīna dārziem, sakņu dobēm.

Kad zaķis piekusa un apsēdās, aizvainoti čāpstinādams šķelto lūpu, es skūpstīju viņam pierīti:

«Nu, lūdzams, nu vēl mazlietiņ palēksim, pelēcīt…»

Zaķis nopūtās, un mēs atkal joņojām nez kurp, te uz labo, te uz kreiso…

Kad mākoņi bija izklīduši un uzlēca mēness, es ieraudzīju kalna pakājē pilsēteli ar zvanu torņiem, kas bija izļodzījušies uz visām pusēm.

Pa ceļu uz pilsētu joza Karabass Barabass un dēļu pār­devējs.

Zaķis sacīja: «Ehe-he, te nu ir tā zaķa laimei Viņi dodas uz Muļķu Pilsētu nolīgt policijas suņus. Kā likts mēs esam pa­galam.»

Zaķim dūša sašļuka papēžos. Viņš iebāza purnu ķepiņās un nokāra ausis. Es lūdzos, es raudāju, es pat klanījos viņam līdz zemei. Zaķis nekustējās.

Taču, kad no pilsētas izauļoja divi struppurņi buldogi ar melniem apsējiem ap labo ķepu, zaķis sāka sīki drebēt pie visām miesām, — es tikko paguvu uzlēkt tam jāšus mugurā, kad tas šāvās projām pa mežu kā divi deviņi…

Pārējo tu pats redzēji, Buratino.

Pjero bija beidzis savu stāstu, un Buratino viņam piesardzīgi jautāja:

— Bet kurā namā un kurā istabā zem kāpnēm atrodas durvis, ko var atvērt ar atslēdziņu?

— To Karabass Barabass nepaguva izstāstīt… Ak, vai mums nav vienalga, — atslēdziņa taču ir ezera dibenā … Mēs nekad neredzēsim laimi…

— Bet vai to tu esi redzējis? — Buratino iekliedza viņam ausī. Un, izvilcis no kabatas atslēdziņu, pagrozīja to Pjero degungalā. — Te tā ir!

Kad saule bija pacēlusies virs klinšainās kalnu virsotnes, Buratino un Pjero izlīda no krūma apakšas un skriešus devās pāri laukam, pa kuru sikspārnis viņnakt no zilmatainās meitenes mājas bija aizvedis Buratino uz Muļķu Zemi.

Smiekli nāca, uz Pjero skatoties, — tik ļoti viņš steidzās drīzāk ieraudzīt Malvīni.

— Paklau, Buratino, — viņš jautāja pēc katrām piecpadsmit sekundēm, — kā tev šķiet, vai viņa par mani priecāsies?

— Kā lai es zinu …

Pēc piecpadsmit sekundēm atkal:

— Paklau, Buratino, un ja nu viņa nepriecājas?

— Kā lai es zinu!

Pēdīgi viņi ieraudzīja balto mājiņu ar aizvirtņiem, uz kuriem bija uzzīmēta saule, mēness un zvaigznes.