A.Tolsojs - ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

No skursteņa kāpa dūmi. Virs tiem peldēja neliels mākonis, kas izskatījās pēc kaķa galvas.

Pudelis Artemons sēdēja uz lieveņa un lāgu lāgiem rūca uz šo mākoni.

Buratino ne visai gribējās atgriezties pie meitenes ar gaišzi­lajiem matiem. Taču viņš bija izsalcis un jau iztālēm saoda vā­rīta piena smaržu.

— Ja tā knīpa atkal būs ieņēmusies prātā mūs audzināt, padzersimies piena, — un es neparko te nepalikšu.

Tobrīd Malvīne iznāca no namiņa. Vienā rokā viņa nesa por­celāna kafijas kannu, otrā — groziņu ar cepumiem.

Acis viņai vēl aizvien bija saraudātas, — viņa bija pārlieci­nāta, ka žurkas aizvilkušas Buratino no pažobeles un apēdušas.

Līdzko viņa apsēdās pie leļļu galdiņa, kas stāvēja uz grantētā celiņa, kad debeszilās puķes salīgojās, virs tām kā baltas un dzeltenas lapas pacēlās gaisā tauriņi un ieradās Buratino un Pjero.

Malvīne ieplēta tik platas acis, ka abi koka puikas viegli būtu varējuši tajās ielēkt.

Pjero, Malvini ieraudzījis, sāka murmināt tik nesakarīgus un muļķīgus vārdus, ka mēs tos te neatkārtosim.

Buratino sacīja, it kā nekas nebūtu noticis:

— Te nu es viņu atvedu — audziniet…

Malvīne beidzot saprata, ka tas nav sapnis.

— Ai, kas par laimi! — viņa nočukstēja, taču tūdaļ pat pie­bilda pieauguša cilvēka balsī: — Puikas, tūliņ ejiet mazgāties un zobus tīrīt! Artemon, aizved zēnus pie akas!

— Tu redzēji, — Buratino noņurdēja, — šai punktā viņa ir drusku ķerta — mazgāties, zobus tīrīt… Kuru katru novedīs kapā ar savu tīrību …

Viņi tomēr nomazgājās. Artemons ar astes gala pušķīti no­sukāja viņiem jaciņas…

Visi sasēdās pie galda. Buratino ēda pilnu muti. Pjero ne­iekoda pat ne kumosiņa tortes; viņš raudzījās Malvīnē tā, it kā tā būtu taisīta no mandeļu mīklas. Galu galā viņai tas apnika.

— Nu, — viņa to uzrunāja, — ko jūs tādu esat ieraudzījis manā sejā? Lūdzu, brokastojiet mierīgi.

— Malvīn, — Pjero atbildēja, — es jau sen vairs nekā neēdu, es dzejoju …

Buratino sāka kratīties aiz smiekliem.

Malvīne izbrīnā atkal plaši ieplēta acis:

— Tādā gadījumā —palasiet savus dzejolīšus.

Viņa atbalstīja vaigu savā skaistajā rociņā un pacēla brīniš­ķīgās acis uz mākoni, kas atgādināja kaķa galvu.

Pjero sāka lasīt pantiņus tik gaudulīgā balsī, it kā viņš sēdētu dziļas akas dibenā.

Klīst Malvīne mana tālā svešumā, Man zudusi Malvīne, mana līgava … Nīkstu raudās un gaudās, — ak, prātīgāk gan No dzīvības lellīgās šķirties būs man …

Pjero vēl nepaspēja nolasīt līdz galam, Malvīne nepaguva paslavēt pantus, kas viņai ļoti patika, kad uz grantētā celiņa parādījās krupis.

Acis briesmīgi izbolījis, viņš nobēra:

— Šonakt prātu izkūkojušais bruņurupucis Tortils izstāstīja Karabasam Barabasam visu par zelta atslēdziņu …

Malvīne izbailēs iekliedzās, kaut gan nekā nesaprata. Pjero, izklaidīgs kā visi dzejnieki, izmeta dažus nesakarīgus izsaucie­nus, ko šeit neminēsim. Toties Buratino uzreiz pietrūkās kājās un sāka bāzt kabatās cepumus, cukuru un konfektes:

— Bēgsim, cik iespējams, ātrāk. Ja policijas suņi atvedis šurp Karabasu Barabasu, mēs esam pagalam.

Malvīne nobāla kā balta tauriņa spārns. Pjero, nodomājis, ka viņa mirst, uzgāza tai virsū kafijas kannas saturu, un Malvīnes skaistais tērps aplija ar kakao.

Skaļi riedams, piesteidzās Artemons, — viņš bija tas, kam vajadzēja mazgāt Malvīnes tērpus, — sagrāba Pjero aiz apkak­les un sāka viņu kratīt, līdz Pjero stostīdamies izspieda:

— Diezgan, lūdzu …

Krupis izvalbītām acīm nolūkojās šai kņadā un atkal at­kārtoja:

— Karabass Barabass ar policijas suņiem būs klāt pēc stun­das ceturkšņa …

Malvīne aizskrēja pārģērbties. Pjero izmisumā lauzīja rokas

un mēģināja mesties augšpēdus zemē uz smilšainā celiņa. Arte­mons stiepa saiņus ar saimniecības piederumiem. Klaudzēja durvis. Zvirbuļi krūmā neganti tērgāja. Bezdeligas šaudijās gar pašu zemi. Lai pastiprinātu paniku, pūce bēniņos sāka mežonīgi smieties.

Vienīgi Buratino nezaudēja galvu. Viņš uzkrāva Artemo- nam divus saiņus ar pašām nepieciešamākajām lietām. Uz sai­ņiem uzsēdināja Malvīni, kas bija tērpusies glītā ceļa kostīmā. Pjero viņš lika turēties sunim pie astes. Pats nostājās priekšā:

— Bez panikas! Bēgam!

Kad viņi, — tas ir, Buratino, kas vīrišķīgi soļoja sunim pa priekšu, Malvīne, ko uz saiņiem svaidīja augšup lejup, un vis­pēdīgi Pjero, kas vesela saprāta vieta bija piebāzts ar muļķīgiem pantiem, — kad viņi iznāca no biezās zāles klajā laukā, no meža izlīda Karabasa Barabasa pinkainā bārda. Viņš ar delnu aiz­sedza acis no saules un aplūkoja apkārtni.

Sinjors Karabass Barabass turēja saitē divus policijas suņus. Ieraudzījis bēgļus klajā laukā, viņš ieplēta plēsīgo muti.

— Aha! — viņš iebļāvās un palaida suņus vaļā.

Niknie suņi vispirms sāka ar pakaļkājām kārpīt zemi. Viņi pat nerūca, viņi pat skatījās pavisam uz otru pusi un nevis uz bēgļiem, — viņi bija tik lepni uz savu spēku.

Tad suņi lēnām devās uz to vietu, kur šausmās bija palikuši stāvam Buratino, Artemons, Pjero un Malvīne.

Šķita, ka viss ir pagalam. Karabass Barabass čāpoja poli­cijas suņiem nopakaļ. Viņa bārda ik brīdi līda laukā no svārku kabatas un piņājās pa kājām.

Artemons, asti iemiedzis, nikni rūca. Malvīne vicināja ar rokām:

— Man bail, man bail!

Pjero, rokas nolaidis, raudzījās uz Malvīni, pārliecināts, ka viss pagalam.

Pirmais attapās Buratino.

— Pjero, — viņš iesaucās, — ņem knīpu pie rokas, un skrie­niet uz ezeru pie gulbjiem… Artemon, met nost saiņus, noņem pulksteni — tev būs jācīnās! …

Malvīne, izdzirdusi šo vīrišķīgo rīkojumu, nolēca no Arte- mona muguras un, svārkus sacēlusi, teciņus devas uz ezeru. Pjero viņai sekoja.

Artemons nosvieda saiņus zemē, noraisīja pulksteni no ķepas un lenti no astes galiņa. Baltos zobus atņirdzis, viņš palēcās pa kreisi, palēcās pa labi, izstaipīdams muskuļus, un ari saka atvilk- damies ar pakaļkājām kārpīt zemi.

Buratino uzrāpās pa sveķaino stumbru pīnijā, kas vientuļa auga klajā laukā, un, uzlīdis pašā galotnē, sāka kliegt, gaudot un spiegt pilnā kaklā:

— Zvēri, putni, kukaiņi! Mūsējos sit! Glābiet nevainīgus koka cilvēciņus!…

Policijas buldogi, it kā nupat tikai būtu ieraudzījuši Arte- monu, uzreiz klupa tam virsū. Veiklais pūdelis izlocījās un ielaida zobus vienam sunim strupajā astes stumbenī, otram ciskā.

Buldogi neveikli pagriezās un no jauna gāzās pūdelim virsū. Viņš palēcās uz augšu, ļaudams tiem izskriet sev pa apakšu, un atkal paguva vienam izecēt sānus, otram — muguru.

Buldogi trešoreiz metās viņam virsū. Tad Artemons, nolaidis asti zālē, sāka riņķiem vien jozt apkārt pa lauku, te pielaizdams policijas suņus sev tuvumā, te mezdamies sāņus turpat jau tiem degungalā… Struppurņi buldogi tagad patiesi saniknojas, tie sāka sēkt un nesteidzīgi, stūrgalvīgi skrēja Artemonam nopakaļ, gatavi kaut vai nobeigties, bet piekļūt kustīgajam pūdelim pie rīkles.

Pa to laiku Karabass Barabass, piegājis pie pīnijas, aptvēra tās stumbru un sāka purināt:

— Kāp zemē, kāp zemē!

Buratino ar rokām, kājām un zobiem ieķērās zara. Karabass Barabass tā kratīja koku, ka visi čiekuri zaros sašūpojās.