A.Tolsojs - ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

Netālu no traktiera durvīm Buratino piezagās klat lielam gai­lim, kas, atradis graudiņu vai cāļa ķidas gabaliņu, lepni sapuri­nāja sarkano seksti, kārpīja ar nagiem zemi un satraukts aicināja vistas mieloties:

— Ko-ko-ko!…

Buratino pastiepa viņam uz delnas mandeļu tortes drupatiņas:

— Lūdzu, ēdiet, sinjor virspavēlniek

Gailis stingri paraudzījās koka zēnā, taču nenoturējās un ieknāba viņam saujā.

— Ko-ko-ko!…

— Sinjor virspavēlniek, man vajadzētu iekļūt traktierī, taču tā, lai saimnieks mani nepamana. Es paslēpšos aiz jūsu lieliskās, daudzkrāsainās astes, un jūs aizvedīsiet mani līdz pašam pavar­dam. Vai jā?

— Ko-ko! — gailis vēl lepnāk noteica.

Viņš nekā nebija sapratis,taču, lai neierādītu,ka nekā nesa­prot, cienīgi soļoja uz vaļējām traktiera durvīm. Buratino ieķērās zem spārniem viņam sānos, aizsedzās ar asti un uz pirkstgaliem iezagās virtuvē pie paša pavarda, kur rosījās plikpauris traktier- nieks, grozīdams uz pavarda iesmus un pannas.

— Tiš projām, vecā buljona gaļa! — traktiernieks uzbrēca gailim un tā iespēra ar kāju, ka gailis:

— Ku-dē-ka-ka! — izmisīgi bļaudams, izlidoja laukā pie pār­biedētajām vistām.

Buratino nepamanīts izšmauca saimniekam gar kājām un notupās aiz lielas māla krūzes.

Tobrīd atskanēja Karabasa Barabasa un Purvadūķa balsis.

Saimnieks, zemu klanīdamies, izgāja viņiem pretim.

Buratino ielīda māla krūzē un tur paslēpās.

Karabass Barabass un Purvadūķis iestiprinājās ar ceptu sivēntiņu. Traktiernieks lēja glāzēs vīnu.

Karabass Barabass, apkrimzdams sivēna kājiņu, sacīja saimniekam:

— Tas tavs vīns ir tīrais draņķis, ielej man, rau, no tās krū­zes!— Un viņš parādīja ar kaulu uz krūzi, kurā sēdēja Buratino.

— Sinjor, tā krūze ir tukša, — saimnieks atteica.

— Nav tiesa, parādi.

Tad saimnieks pacēla krūzi un pagrieza ar dibenu gaisā. Bu­ratino no visa spēka sasprieda elkoņus krūzes sānos, lai neizvel­tos laukā.

— Tur tā kā pazibēja kaut kas melns! — Karabass Barabass nogārdza.

— Tur tā kā pazibēja kaut kas balts, — apstiprināja Purva­dūķis.

— Sinjori, lai tad man pumpa iemetas mēles galā, lai man dūrējs iedur pakrūtē, ja krūze nav tukša!

— Tādā gadījumā liec to uz galda, — mēs tajā sviedīsim kaulus.

Krūzi, kurā sēdēja Buratino, novietoja starp leļļu teātra direk­toru un dziedniecības dēļu pārdevēju. Buratino uz galvas sāka birt apgrauzti kauli un garozas.

Karabass Barabass, izdzēris labu tiesiņu vīna, izstiepa savu bārdu pret pavarda uguni, lai nopil pielipušie sveķi.

— Uzlikšu Buratino uz delnas, — viņš lielījās, — un, kā plāšu ar otru delnu, tā slapjums vien paliks.

— Nelietis to pilnām nopelnījis, — Purvadūķis apstipri­nāja, — taču iepriekš derētu uzlikt viņam dēles, lai izsūc visas asinis…

— Nē! — Karabass Barabass uzgāza ar dūri pa galdu. — Vispirms es viņam atņemšu zelta atslēdziņu…

Sarunā iejaucās saimnieks, — viņš jau zināja par koka cilvē­ciņa bēgšanu.

— Sinjor, jums nav ko nogurdināt sevi ar meklēšanu. Tūdaļ es pasaukšu divus nadzīgus puišus, — kamēr jūs iestiprināsieties ar vīnu, viņi viens divi pārmeklēs visu mežu un atstieps šurp Buratino.

— Lai notiek. Sūti šurp puišus, — piekrita Karabass Bara­bass, pasliedams pret uguni savas milzīgās pēdu apakšas. Un, tā ka viņš jau bija piedzēries, tad sāka pilnā rīklē aurot dziesmu:

Lai šie koka ļautiņi Stulbi, dumji, ērmīgi, Lellu valdnieks toties Tas esmu es, proties… Bargais Karabass, Dižais Barabass…

Lelles manā priekšā Lien vai zemē iekšā. Lai tu nez cik skaista, — Pletne darbā laista Septiņastaina, Septiņastaina.

Tik ar pletni padraudi — Mani rātnie ļautiņi Uzdzied dziesmu brašu, Naudiņu vāc aši Manā kabatā Nepiepildāmā…

Tad Buratino no krūzes dibena gaudulīgā balsī ierunājās:

— Atklāj noslēpumu, nelaimīgais, atklāj noslēpumu!… Karabass Barabass aiz pārsteiguma skaļi noklakšķināja žok­ļus un pabolīja acis uz Purvadūķi.

— Vai tas biji tu?

— Nē, es tas nebiju…

— Kas tad teica, lai es atklājot noslēpumu?

Purvadūķis bija māņticīgs; bez tam arī viņš bija izdzēris daudz vīna. Aiz bailēm seja viņam kļuva zila un sagruinbojās kā ķervelis.

Viņā raugoties, arī Karabass Barabass sāka klabināt zobus.

— Atklāj noslēpumu, — atkal iegaudojās noslēpumainā balss 10 krūzes, — citādi tu vairs no šā krēsla nepiecelsies, nelaimīgais!

Karabass Barabass dzīrās uzlēkt kājās, taču nevarēja pat ne drusciņ pacelties.

— Kā-kā-kādu no-no-noslēpumu? — viņš stostīdamies iautāja.

Balss atbildēja:

— Bruņurupuča Tortila noslēpumu.

Purvadūķis aiz šausmām lēni noslīdēja pagaldē. Karabasam Barabasam atkārās žoklis.

— Kur atrodas durvis, kur atrodas durvis? baiss kauca ka rudens naktī vējš dūmenī…

— Atbildēšu, atbildēšu, stāvi klusu, stāvi jel klusu! Kara­bass Barabass nočukstēja. — Durvis ir veca Kai lo kambarīti aiz uzgleznotā pavarda…

Tikko viņš bija šos vārdus pateicis, no āra Ienāca saimnieks.

— Āre, uzticami ļaudis, par naudu tie jums, sinjor, atvedis kaut pašu velnu…

Un viņš norādīja uz lapsu Alisi un runci Bazilio, kuri stavēja uz sliekšņa. Lapsa godbijīgi noņēma veco platmali.

— Sinjors Karabass Barabass uzdāvinās mūsu nabadzībai desmit zelta gabalus, un mēs nodosim jūsu rokās nelieti Buratino, no šās vietas neizkustēdamies.

Karabass Barabass iebāza roku vestes kabatā zem bārdas un izvilka desmit zelta gabalus:

— Te būs nauda, bet kur ir Buratino?

Lapsa vairākkārt pārskaitīja naudas gabalus, nopūtās, atdo­dama pusi runcim, un parādīja ar ķepu:

— Viņš ir šai krūzē, sinjor, jums tepat deguna gala…

Karabass Barabass pakampa no galda krūzi un trakās dusmās trieca to pret akmens grīdu. No lausku un apgrauzto kaulu čupas izlēca Buratino. Kamēr visi stāvēja, mutes iepīt tuši, viņš kā bulta izšāvās no traktiera pagalmā — taisni pie gaiļa, kas lepni te ar vienu, te ar otru aci aplūkoja nobeigušos tārpiņu.

— Tu esi tas, kas mani nodevis, tu, vecā kotlešu guļa! degunu nikni pastiepis, Buratino viņam uzbrēca. Nu, tagad šķin, ko nagi nes…

Un viņš cieši ieķērās gailim varenajā astē. Gailis, neka nesa prazdams, izplēta spārnus un deva kājām ziņu. Buratino tenteriski vien tam pakaļ, no kalna lejā, ceļam pāri, pa lauku uz mežu.

Karabass Barabass, Purvadūķis un traktiernieks pedīgi attapās no izbrīna un izskrēja Buratino pakaļ. Taču, lai cik viņi lūkojās uz visām pusēm, Buratino nekur nebija Ieraugāms, tikai tālumā pa lauku pilnā sparā diedza gailis. Bet, ta ka visi zināja, ka gailis ir muļķis, tad neviens viņam nepievērsa uzmanību.

Muļķa gailis, gluži nomocījies, knābi ieplētis, tikko vairs jau­dāja paskriet. Buratino beidzot palaida vajā viņa saburzīto asti.

— Vācies, ģenerāl, pie savām vistām…

Un viens pats devās turp, kur caur lapotni spoži mirgoja Gulbju ezers.

Rau, arī priede akmeņainajā nogāzītē, rau, ari ala. Visapkārt izsvaidīti salauzīti žagari. Zāle nobradāta riteņu sliedēm.

Buratino briesmīgi sāka dauzīties sirds. Viņš nolēca no pa- kalniņa, ielūkojās zem grumbuļainajām saknēm.