A.Tolsojs - ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

Putns pazuda, lodziņš aizcirtās, sāka spēlēt leijerkastes mūzika. Un pacēlās priekškars…

Neviens, pat ne Karlo tētis, nekad nebija redzējis tik jauku dekorāciju.

Uz skatuves bija dārzs. Nelielo koku zelta un sudraba lapotnē dziedāja uzvelkamie strazdi, tik lieli kā nadziņi. Kādā kokā karā­jās āboli, katrs no tiem laba griķu grauda lielumā. Zem kokiem pastaigājās pāvi un, pirkstgalos paslējušies, knābāja ābolus. Maurā lēkāja un badījās divi kazlēni, bet gaisā lidinājās tikko saskatāmi tauriņi.

Tā pagāja mazs laiciņš. Strazdi apklusa, pāvi un kazlēni atkāpās sānu kulisēs. Koki iegrima slepenās lūkās zem skatuves grīdas.

Tila mākoņi skatuves dibenplānā sāka izklīst. Parādījas spoža saule virs smilšu tuksneša. Pa labi un pa kreisi no sānu kulisēm izlīda čūskām līdzigi liānu zari, vienā patiešām arī

karajas milzu čūska. Otra, astēm kopā saķērušies, šūpojās ve­sela ģimene pērtiķu.

Tā bija Āfrika.

Pa tuksneša smiltīm spožas saules staros cits pakaļ citam gāja zvēri.

Trijos stiepienos aizlēca krēpainais lauva, — kaut gan tas nebija lielāks par kaķēnu, tomēr briesmīgs.

Uz pakaļkājām gāzelēdamies, aizlīgoja plīša lācītis ar saules­sargu.

Aizrāpoja riebīgs krokodils, viņa mazās, nešpetnās ačeles izlikās labiņas. Artemons tomēr neticēja un sāka uz to rūkt.

Aizlēkšoja degunradzis, — lai viņš būtu nekaitigs, asajam ragam bija uzmaukta gumijas bumbiņa.

Aizjoza žirafe, kas izskatījās tā, it kā svītrains, ragains ka­mielis būtu, cik jaudas, izstiepis kaklu.

Tad nāca bērnu draugs zilonis — gudrs, labsirdīgs — un vi­cināja snuķi, kurā turēja sojas konfekti.

Pēdējais sīku riksi iešķērsām aiztipināja šausmīgi netīrs sav­vaļas suns — šakālis. Artemons riedams metās tam virsu, — Karlo tētim ar pūlēm izdevās aiz astes novilkt viņu no ska­tuves.

Zvēri bija aizgājuši. Saule pēkšņi apdzisa. Tumsa nez kas nobrauca no augšas lejup, nez kas izvirzījās no sāniem uz priekšu. Atskanēja tāda skaņa, it kā kāds būtu pārvilcis ar lociņu pār vijoles stīgām.

Ielās iemargojās blāvas laterniņas. Uz skatuves bija pilsGtas laukums. Namu durvis atvērās, izskrēja mazi cilvēciņi, iekapā maziņā tramvajā. Konduktors pazvanīja, vagona vadītājs pa­grieza kloķi, kāds zeņķis manīgi pieķērās pie stieņa, policists iesvilpās, tramvajs ieripoja šķērsielā starp augstajiem namiem.

Pabrauca garām velosipēdists uz riteņiem, kas nebija lielāki par ievārījuma šķīvīšiem. Aizmetās avižu pārdevējs, viņa avīzes bija tik lielas kā četrkārt salocītas noplēšama kalendāra lapiņas.

Saldējuma pārdevējs stūma pār laukumu ratiņus ar saldē­jumu. Uz namu balkoniņiem izskrēja meitenes un māja viņam, bet saldējuma pārdevējs noplātīja rokas:

— Viss apēsts, atnāciet citreiz.

Te priekškars aizvērās, un uz tā atkal iezaigojās zelta zibens šautra.

Karlo tētis, Malvīne un Pjero no sajūsmas nemaz nevarēja attapties. Buratino, rokas kabatās sabāzis, degunu izslējis, lielīgi teica:

— Nu, vai redzējāt? Tātad neesmu velti mircis purvā pie Tortila tēvoča… Šai teātrī mēs izrādīsim komēdiju, un vai zināt, kādu? — «Zelta atslēdziņa jeb Buratino un viņa draugu brīnišķīgie piedzīvojumi». Karabass Barabass plīsīs no dusmām.

Pjero ar dūrēm paberzēja saraukto pieri:

— Es šo komēdiju uzrakstīšu brīnišķīgos pantos.

-— Es pārdošu saldējumu un biļetes, — pieteicās Malvīne. — Un, ja jūs atradīsiet, ka man ir talants, es pamēģināšu tēlot jauku meiteņu lomas…

— Paga, bērni, bet kā tad būs ar mācīšanos? — iejautājās Karlo tētis.

Visi reizē attrauca:

— Mācīsimies no rītiem… Bet vakaros spēlēsim teātri…

— Tad nu gan, — Karlo tētis bija ar mieru, — bet es, bērniņi, spēlēšu leijerkasti godājamās publikas uzjautrināšanai; un, ja sāksim braukāt apkārt pa Itāliju no vienas pilsētas uz otru, tad es vadīšu zirgus un vārīšu auna gaļas viru ar ķiplokiem..,

Artemons klausījās, ausi piešķiebis, grozīja galvu un spožām acīm raudzījās draugos, jautādams: bet ko gan viņš lai dara?

Buratino teica: — Artemons pārzinās butaforijas un teātra kostīmus, viņam dosim noliktavas atslēgas. Priekšnesumu laikā viņš var aiz skatuves tēlot lauvas rūkšanu, degunradža kāju di- poņu, krokodila zobu griešanu, vēja gaudošanu — to var panākt, aši luncinot asti, — un citas nepieciešamas skaņas.

— Nu bet tu, bet tu, Buratino? — visi jautāja. — Kas tu gribi teātrī būt?

— Ak jūs savādnieki, es komēdijā tēlošu pats sevī un kļūšu slavens visā pasaulē!

Karabass Barabass sēdēja pie pavarda riebīga oma Nlapļa malka tikko gruzdēja. Ārā gāza lietus. Caurais leļļu traļu ļumi', teceja. Lellem rokas un kajas bija kļuvušas mitras, un uitT.uīaJu mos neviens negribēja strādāt, pat ja draudēja ar septiņastaliio pletni. Lelles jau trešo dienu nebija nekā ēdušas un, noliktavu LI/, naglām sakārtas, draudīgi sačukstējās.

No rīta nebija pārdota neviena biļete uz teātri. Un kas tad gan lai būtu nācis skatīties Karabasa Barabasa garlaicības lugas un badā pamirušos un noskrandušos aktierus!

Pilsētas tornī pulkstenis nosita seši. Karabass Barabass īgni vilkās uz skatītāju zāli — tukšs!

— Kaut velns parāvis visus visgodājamos skatītājus! viņš noņurdēja un izgāja uz ielas. Izgājis paskatījās, samirkšķina|.i acis un ieplēta muti tik platu, ka tajā bez pūlēm varētu ielaisties vārna.

Iepretim viņa teātrim pie lielas, jaunas audekla telts, neve rodams drēgno jūras vēju, drūzmējās pūlis.

Uz paaugstinājuma virs telts ieejas stāvēja cilvēciņš ar garu degunu, rūķu cepuri galvā, pūta gārdzošā taure un kaut ko klaigāja.

Publika smējās, sita plaukstas, un daudzi gāja telti iekša

Pie Karabasa Barabasa pienāca Purvadūķis; viņš stiprak nekā jebkad oda pēc dūņām.

— E-he-he, — viņš vilka, raukdams seju skābas grumbas, — ne pagalam neveicas ar dziedniecības dēlēm. gribu Iet, rau, pie viņiem, — Purvadūķis norādīja uz jauno telti, gribu pieteikties par sveču aizdedzinātāju vai grīdu slaucītāju

— Kam tad tas nolādētais teātris pieder? No kurienes tas radies? — Karabass Barabass rēca.

— Tur lelles pašas atvērušas savu teātri «Zibens», viņas pašas raksta lugas pantos un pašas spēlē.

Karabass Barabass nošņirkstināja zobus, paraustija sevi aiz bārdas un soļoja uz jauno audekla telti.

Virs ieejas tajā klaigāja Buratino:

— Pirmā izrāde, interesanta, aizraujoša komēdija par koka cilvēciņu dzīvi. Patiesīgs notikums par to, kā mēs ar asprātību, drosmi un bezbailību uzvarējām visus savus ienaidniekus…

Stikla būdiņā pie ieejas leļļu teātrī sēdēja Malvīne ar košu lenti gaišzilajos matos un tikko spēja pārdot biļetes visiem, kas vēlējās noskatīties jautro komēdiju no leļļu dzīves.

Karlo tētis, jaunos samta svārkos, grieza leijerkasti un jautri mirkšķināja ar acīm visgodājamai publikai.

Artemons aiz astes vilka no telts ārā lapsu Alisi, kas bija iešmaukusi bez biļetes.

Otrs bezbiļetnieks, runcis Bazilio, bija paguvis aizmukt un, lietum līstot, sēdēja kokā, niknām acīm blenzdams lejup.

Buratino, sapūtis vaigos, sāka taurēt aizsmakušo tauri:

— Izrāde sākas!

Un noskrēja pa kāpnītēm, lai spēlētu komēdijas pirmo ainu, kurā rādīts, kā nabaga Karlo tētis iztēš no malkas pagales koka cilvēciņu, nedomādams, ka tas atnesīs viņam laimi.