A.Tolsojs: ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

Pīnijas čiekuri ir dzeloņaini un smagi, pamazas melones lielumā. Ja ar tādu čiekuru trāpa pa galvu — vai-val!

Buratino ar mokām turējās pie līganā zara. Viņš redzēja, ka Artemons jau izkāris mēli kā sarkanu lupatu un lec aizvien lēnāk.

— Atdod atslēdziņu! — Karabass Barabass platu rīkli ieau­rojās.

Buratino parāpās pa zaru, nokļuva līdz pamatīgam čiekuram un sāka kost pušu kātiņu, kurā tas turējās. Karabass Barabass sakratīja stiprāk, un smagais čiekurs šāvās lejup — pakš! — taisni viņam pa atrieztajiem zobiem.

Karabass Barabass pat apsēdās.

Buratino norāva otru čiekuru, un tas — pakš! — nokrita Karabasam Barabasam taisni uz paura, tikpat kā uz bungām.

— Mūsējos sit! — atkal iekliedzās Buratino. — Palīgā nevai­nīgiem koka cilvēciņiem!

Pirmās palīgā atlaidās svīres, — zemu šaudīdamās, tās vilka slaidus lokus turpat buldogiem degungalā. Suņi velti kņadzināja zobus, — svīre jau nav muša: kā pelēks zibens tā — ž-žvīks! — un taisni gar purnu!

No mākoņa, kas izskatījās pēc kaķa galvas, nokrita melna klija — tā pati, kas parasti Malvīnei nesa medījumu; tā ietrieca nagus policijas sunim mugurā, savicinājusi savus varenos spārnus, strauji uzlidoja, pacēla suni gaisā un tad palaida to vaļā …

Suns smilkstēdams nogāzās zemē ar ķepām gaisā.

Artemons drāzās no sāniem otram sunim virsū, visā sparā notrieca to zemē un iekodis atlēca nost…

Un atkal Artemons joņoja pa lauku ap vientuļo pīniju un viņam pakaļ cilpoja izpluinītie, sakostie policijas suņi.

Artemonam palīgā ieradās krupji. Tie vilka divus zalkšus, kas aiz vecuma bija kļuvuši akli. Zalkšiem tik un tā bija gals klāt — vai nu zem sapuvuša celma, vai gārņa vēderā. Krupji bija tos pierunājuši mirt varoņu nāvē.

Dižciltīgais Artemons tagad nolēma doties atklātā kaujā.

Viņš attupās uz astes un atņirdza zobus.

Buldogi metās tam virsū, un viņi visi trīs sapinās vienā ripo­jošā jūklī.

Artemons klabināja žokļus, skrāpējās ar nagiem. Buldogi, nelikdamies ne zinis par ievainojumiem un skrambām, tīkoja vienu: ar nāvīgu kodienu piekļūt Artemonam pie rīkles. Smilk- stoņa un kaukšana skanēja pa visu lauku.

Artemonam palīgā steidzās ežu ģimene: pats ezis, eziene, eža sievasmāte, divas neprecētas eža krustmātes un mazie ezēni.

Dūkdamas lidoja melni samtainās kamenes zelta apmetņos, švirkstināja spārnus negantie sirši. Līda skrejvaboles un kodēji vaguļi ar garām ūsām.

Visi zvēri, putni un kukaiņi pašaizliedzīgi metās virsū ienīsta jiem policijas suņiem.

Ezis, eziene, eža sievasmāte, divas neprecētas eža krustmātes un mazie ezēni savilkās kamoliņos un kroketa bumbas ātrumā šāvās ar adatām buldogiem purnā.

Kamenes un sirši skrējienā dzēla tiem ar saindētiem dzelo­ņiem. Nopietnās skudras nesteidzīgi līda tiem nāsīs un šļāca tur indīgo skudru skābi.

Skrejvaboles un vaguļi koda nabā.

Klija ar līko knābi cirta pa pakausi drīz vienam sunim, drīz otram.

Tauriņi un mušas blīvā mākonītī ņudzēja tiem acu priekšā, aizsegdami gaismu.

Krupji turēja gatavībā divus zalkšus, kas bija ar mieru mirt varoņu nāvē.

Un, rau, kad viens no buldogiem plaši atvēra muti, lai izšķau- dītu indīgo skudru skābi, vecais, aklais zalktis šāvās ar galvu tam rīklē un skrūveniski iebrauca barības vadā.

Tas pats notika ar otru buldogu: otrs aklais zalktis metās tam rīklē.

Abi suņi, sadurstīti, sadzelti, saskrāpēti,— bez elpas palikuši, nevarīgi valstījās pa zemi.

Dižciltīgais Artemons izgāja no kaujas kā uzvarētājs.

Pa to laiku Karabass Barabass beidzot bija izvilcis no mii zīgās mutes aso čiekuru.

No belziena pa pauri acis viņam bija izvalbījušas, (iriļoda mies viņš atkal ķērās pie pīnijas stumbra. Vējš plandīja viņa bārdu.

Buratino, sēdēdams pašā galotnē, pamanīja, ka Karabasa Barabasa bārdas gals, vēja cilāts, pielipa pie sveķaina stumbra.

Buratino sašūpojās zarā un ķircinādams iespiedzās:

— Tēvocīt, nenoķersi, nenoķersi, tēvocīt! …

Viņš nolēca zemē un sāka skriet pīnijai apkārt. Karabass Barabass, rokas izstiepis, lai satvertu zeņķi, grīļodamies slāja tam pakaļ ap koku.

Apskrēja vienreiz, nupat, nupat, šķiet, būtu krampjainiem pirkstiem sagrābis bēgošo zeņķi, apskrēja otrreiz, apskrēja trešo­reiz …

Bārda viņam tinās ap koku un cieši pielipa pie sveķiem.

Kad bārda izbeidzās un Karabass Barabass atdūrās ar de­gunu kokā, Buratino parādīja viņam garu mēli un teciņus devās uz Gulbju ezeru meklēt Malvīni un Pjero.

Izplūkātais Artemons uz trim kājām, ceturto pierāvis, klibu suņa riksi steberēja viņam pakaļ.

Uz lauka palika divi policijas suņi, par kuru dzīvību, acīm redzot, nevarēja dot ne sprāgušu mušu, un apjukušais leļļu zinātņu doktors sinjors Karabass Barabass, ar bārdu cieši pielipis pie pīnijas stumbra.

Malvīne un Pjero sēdēja meldros uz slapja, silta ciņa.

No augšas viņus piesedza zirnekļa tīkls, kas bija piegružots spāru spārniem un izsūkātiem odiem.

Mazi, gaišzili putniņi, spurgdami no meldra uz meldru, jautrā izbrīnā vēroja rūgti raudošo meiteni.

Iztālēm skanēja izmisīgas vaimanas un spiegšana, — acīm redzot, tur Artemons un Buratino dārgi pārdeva savas dzīvības.

— Man bail, man bail! — Malvīne vienā laida atkartoja un izmisumā aizsedza acis un slapjo seju ar dadža lapiņu.

Pjero mēģināja viņu iepriecināt ar pantiņu:

Cinītis mums sēdeklis, Puķītēm tas apaudzis, Dzeltenām un mīlīgām, Ļoti loti smaržīgām. Paies visa vasara Uz šī jaukā cinīša Divatā, ak, abiem mums. Visiem tas būs pārsteigums…

Malvīne piecirta kājas:

— Jūs, zēn, esat man apnicis, apnicis!… Noplūciet jel svaigu dadzi, — redzat taču, ka šis te ir gluži samircis un vienos caurumos.

Pēkšņi troksnis un spiegšana tālē apklusa. Malvīne lēni sasita rokas:

— Artemons un Buratino ir pagalam …

Un metās ar seju uz ciņa zaļajā sūnā.

Pjero stulbi mīņājās viņai apkārt. Vējš klusu svilpoja meldru skarās.

Beidzot atskanēja soļi. Nebija šaubu, tur nāca Karabass Barabass, lai rupji sagrābtu Malvīni un Pjero un iebāztu tos savās bezgalīgi dziļajās kabatās. Meldri pašķīrās — un parādi- jās Buratino: deguns gaisā, mute līdz ausīm. Viņam nopakaļ pieklibodams kūlās izplūkātais Artemons ar diviem saiņiem uz muguras…

— Ko domā — iegribējuši ar mani kauties! — Buratino runāja, nelikdamies manām Malvīnes un Pjero prieku. — No­spļauties man uz runci, uz lapsu, uz policijas suņiem, uz pašu Karabasu Barabasu — tfu! Knipa, kāp sunim mugurā; zeņķi, turies pie astes! Aiziet!…

Un viņš vīrišķīgi sāka soļot pa ciņiem, ar elkoņiem pašķir­dams meldrus, — ezeram apkārt uz viņu pusi…

Malvīne un Pjero neuzdrošinājās pat pajautāt viņam, kā beigusies cīņa ar policijas suņiem un kāpēc Karabass Barabass nedzenas viņiem pakaļ.

Kad viņi bija nonākuši ezera otrā krastā, dižciltīgais Arte­mons sāka smilkstēt un klibot uz visām četrām. Vajadzēja apstā­ties, lai pārsietu viņam brūces. Zem akmeņainā piekalnitē augo­šās priedes milzu saknēm viņi ieraudzīja alu. Tur ievilka saiņus, un turpat ielīda arī Artemons.

Dižciltīgais suns vispirms aplaizīja katru ķepu, tad pastiepa to Malvīnei. Buratino plēsa vecu Malvīnes kreklu, gatavodams saites, Pjero tās turēja, Malvīne pārsēja ķepas.